Universitāte un ministrija piesedz Annas/Jutas Potapovas identitātes lietu

© Ģirts Ozoliņš/F64

Gandrīz trīs mēnešus Latvijas Universitāte (LU) un Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) dara visu iespējamo, lai traucētu Neatkarīgajai uzsākt administratīvo tiesvedību, kuras mērķis būtu iegūt atļauju iepazīties ar LU arhīvā esošo pašreizējās Saeimas deputātes Jutas Strīķes lietu.

Šā gada 19. septembrī Neatkarīgā vērsās pie LU ar iesniegumu, lūdzot sniegt informāciju par Universitātes absolventi Jutu Strīķi/Annu Potapovu. Iesniegumā tika norādīts, ka informācija tiks izmantota, lai Neatkarīgā varētu sniegt saviem lasītājiem precīzus datus par tolaik vēl Saeimas deputāta amata kandidāti.

28. septembra atbildes vēstulē LU norādīja, ka var tikai atkārtoti apstiprināt masu medijos izskanējušo faktu, ka iepriekšminētā persona ir studējusi LU Juridiskajā fakultātē no 1988. gada līdz 1993. gadam, iegūstot tiesību zinātņu bakalaura grādu un jurista kvalifikāciju, taču LU neesot tiesiska pamata sniegt atbildes uz pārējo informācijas pieprasījumu vai ļaut iepazīties ar dokumentiem klātienē.

Tautai jāzina patiesība

Jāatgādina, ka 3. oktobrī Neatkarīgā publicēja pašas Jutas Strīķes krievu valodā rakstīto autobiogrāfiju, kas sākās ar vārdiem: «Es, Anna Potapova Jurjevna...». Šī autobiogrāfija 1988. gada 29. jūlijā tikusi iesniegta P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē, lai dokumenta autore tiktu pielaista pie iestājeksāmeniem Juridiskajā fakultātē. Neatkarīgās rīcībā esošā autobiogrāfijas kopija liecina, ka LU arhīvā ir jāatrodas šāda dokumenta oriģinālam, kā arī citiem dokumentiem - iesniegumam, pases kopijai, darba grāmatiņas kopijai vai izrakstam no tās, darbavietas raksturojumam utt.

Visticamāk, tieši šie dokumenti bija zināmi bijušajam KNAB priekšniekam Jaroslavam Streļčenokam, kurš jau pirms vairāk nekā diviem gadiem publiski paziņoja, ka pašreizējā politiķe Juta Strīķe pati sevi savulaik pat «vairākos dokumentos» saukusi par Annu Potapovu un līdz ar to ir meli tas, ka viņa nekad nav bijusi Anna. «Ja persona publiskajā telpā teica, ka nekad nav bijusi Anna, tad šinī situācijā viņa ir sabiedrībai melojusi, un te atkal rodas jautājums par meliem un melu sekām. Ja persona tomēr bija Anna, tad attiecīgi jautājums par dokumentu iesniegšanu augstskolā - vai tie ir vai nav viltoti,» skaidroja toreizējais KNAB priekšnieks un pat izteica šaubas, vai J. Strīķe ir likumīgi ieguvusi Latvijas pilsonību.

Ņemot vērā, ka J. Strīķe kļuva par publisku amatpersonu - Saeimas deputāti, Neatkarīgā apstrīdēja LU atteikumu sniegt informāciju.

Neatkarīgā norādīja, ka LU ir jāizvērtē un jāsabalansē divas pamattiesības - vārda brīvība un fiziskās personas privātās dzīves neaizskaramība. Kā to vairākkārt ir atzinis Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments, par valsts līdzekļiem nodarbinātas personas datu aizsardzība ir mazāka, nekā tā ir privāti nodarbinātai personai. Tāpēc, ja tiek pieprasīta informācija par valsts civildienesta ierēdņu vai amatpersonu datiem, kas saistāma ar minēto personu ieņemamā amata publisko dabu, šai informācijai var tikt piešķirta zemāka aizsardzība nekā iestādes rīcībā esošu citu personu datu aizsardzībai.

Karstais kartupelis

Neatkarīgā uzsvēra - arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir atzīts, ka atšķirībā no privātpersonas «politiķis neizbēgami nostāda sevi katra vārda un rīcības ciešai uzraudzībai gan no žurnālistu, gan sabiedrības puses».

Kā tas izriet no tiesu prakses, personas tiesības uz privāto dzīvi var tikt ierobežotas. Publisko personu tiesības uz privātās dzīves aizsardzību ir mazākas nekā privātpersonai, līdz ar ko LU bija konkrēti jāizvērtē, vai sabiedrības tiesības tikt informētai par Saeimas deputāta amata kandidātiem nav vērtējamas augstāk nekā personas tiesības uz privāto dzīvi.

Iesniegumā, kurš tika adresēts gan LU, gan IZM, tika lūgts ministrijai izdot satura ziņā citādu administratīvo aktu, uzliekot par pienākumu LU izsniegt pieprasīto informāciju, kā arī pirms lēmuma pieņemšanas nodrošināt iespēju iepazīties ar administratīvās lietas materiāliem un paust viedokli lietā.

Iesniegums tika nosūtīts 18. oktobrī. Pagāja novembris, bet no atbildes - ne miņas. Neatkarīgā gan telefoniski, gan e-sarakstes veidā sāka interesēties gan LU gan IZM, kur palikusi atbilde un vai tās pazušanu nav iespaidojuši Saeimas vēlēšanu rezultāti.

Pēc vairākām dienām atsaucās IZM Komunikācijas nodaļa, paziņojot, ka Neatkarīgās vēstule nemaz neesot saņemta. Pagāja vēl viena diena, un atzvanīja arī no LU Administrācijas, norādot, ka vēstule beidzot ir nosūtīta IZM.

Arī kopš tā brīža pagājušas trīs nedēļas, bet atbildes joprojām nav.

Vārda burvība

Pa šo laiku J. Stīķes karjera ir gājusi kalnup - viņa Saeimā kļuvusi par JKP frakcijas vadītāju, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas priekšsēdētāja biedreni un Juridiskās komisijas locekli. Viņa joprojām tiek minēta kā viena no kandidātēm uz iekšlietu ministra amatu. Kaut gan ir interesanti, ka J. Strīķe nav mēģinājusi kļūt par locekli nevienā no Saeimas komisijām, kurās ir nepieciešama pielaide valsts noslēpumam.

Tādējādi tikai pieaug Neatkarīgās lasītāju interese un arī tiesības zināt, kāds ir bijis augstās valsts amatpersonas patiesais vārds pagātnē.

Pieaug arī lasītāju neizpratne, kādēļ no tik skaista vārda kā Anna vajadzētu atteikties par labu vārdam Juta. Vārds Anna bija un ir daudzām slavenām personām. Piemēram, šo vārdu ar lepnumu nesušas literātes Anna Sakse un Anna Brigadere, aktrise Anna Hataveja, operdziedātāja Anna Netrebko, Playboy modele Anna Nikola Smita, krievu spiedze Anna Čapmane utt. Anna ir arī pazīstama varone literatūrā, piemēram, Ļeva Tolstoja daiļradē - Anna Kareņina, Antona Čehova daiļradē - Anna Sņegina, Ivana Turgeņeva daiļradē - Anna Gagina, kā arī kinematogrāfā - filmas «Čapajevs» varone Anna Puļemjotčica, Disneja studijas multiplikācijas filmas «Aukstā sirds» galvenā varone Anna Volta utt.