Latvijas valsts galīgi un oficiāli ir pasludinājusi, ka nelaiķes Jutas/Annas Strīķes identitātes mīklai vismaz oficiālā līmenī ir jāpaliek neatminētai – mēģinājumi noskaidrot patiesību no žurnālistu puses esot vien “plika ziņkāre”.
Latvijas Republikas Senāts šā gada 15. jūnija rīcības sēdē nolēma: ״Atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar Rituma Rozenberga kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2019.gada 5.jūlija spriedumu. Lēmums nav pārsūdzams.˝
Tas nozīmē, ka informāciju, kura palīdzētu noskaidrot, kurā brīdī un kādos apstākļos Anna Potapova ir kļuvusi par Jutu Strīķi, no Latvijas Universitātes arhīva oficiālā veidā iegūt vairs nav iespējams.
Argumenti tiesvedībā
2019. gada 5. jūlijā Administratīvā rajona tiesa izskatīja žurnālista Rituma Rozenberga pieteikumu, kurā tika lūgts uzlikt par pienākumu Latvijas Universitātei sniegt atbildi pilnā apjomā uz pieteicēja iesniegumu par trešo personu šajā administratīvajā strīdā, tobrīd politiķi un augsta līmeņa valsts amatpersonu Jutu Strīķi: ar kādu vārdu un uzvārdu šī persona ir uzsākusi studijas Latvijas Universitātē; uz kāda vārda un uzvārda trešajai personai izsniegts dokuments (atestāts un sekmju lapa) par vidējo izglītību un kurā gadā; kura mācību iestāde izdevusi šo dokumentu; vai šajā dokumentā izdarīti labojumi un, ja izdarīti, tad kādi labojumi; kāds vārds un uzvārds minēts šīs personas pases kopijā; ar kādu vārdu šī persona rakstījusi savu autobiogrāfiju; ko viņa raksta par saviem vecākiem; kāds vārds minēts raksturojumā; kura iestāde izsniegusi raksturojumu; kurā fakultātē un kurā plūsmā persona vēlējās studēt; kādus iestājeksāmenus viņa kārtoja; kāds vārds un uzvārds figurē Latvijas Universitātes lietvedībā, piemēram, sekmju lapās, saistībā ar šo personu; ja vārds tiek mainīts, tad kurā gadā; ar kādu vārdu šī persona pabeidza Latvijas Universitāti.
Tiesa žurnālista pieteikumu noraidīja, jo uzskatīja, ka līdz ar prasītās informācijas izsniegšanu notiktu nepamatota iejaukšanās trešās personas privātajā dzīvē.
Žurnālists iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Kasācijas sūdzībā tika norādīts, ka tiesa, atzīstot trešās personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ir nepamatoti ierobežojusi pieteicēja kā žurnālista tiesības iegūt informāciju. Šādas tiesības paredzētas Satversmē. Pieteicēja ieskatā, tiesa pie nepareiza sprieduma nonākusi, jo nav ievērojusi samērīgumu, vērtējot tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību pretēji žurnālista tiesībām saņemt informāciju par politiķiem, kas faktiski ir sabiedrības tiesības iegūt informāciju par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem.
Pret politiķiem ar bijību
Izvērtējot kasācijas pieteikumā, rajona tiesas spriedumā minētos un citus apstākļus, senatori, cita starpā, pasludināja sekojošo: “Kā secināms no tiesas sprieduma un kasācijas sūdzības, pieteicēja pamatinterese ir iegūt skaidrību par trešās personas identitāti - vārdu un uzvārdu - laikā, kad viņa studējusi Latvijas Universitātē. Šādu datu izpaušana būtu uzskatāma par trešās personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežošanu. Šīs tiesības ir nostiprinātas Satversmes 96.pantā un, kā pamatoti norāda pieteicējs, tās var ierobežot atbilstoši Satversmes 116.pantā minētajiem noteikumiem (uz likuma pamata, lai sasniegtu konkrētu leģitīmu mērķi), kā arī ievērojot ierobežojuma nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā (jeb, izsverot ierobežojuma samērīgumu iepretim leģitīmajam mērķim). Rajona tiesa, akceptējot atbildētājas atteikumu sniegt informāciju, senatoru kolēģijas ieskatā, nonākusi pie pamatota rezultāta. Ne no rajona tiesas konstatētajiem apstākļiem, ne kasācijas sūdzībā minētā nav iespējams konstatēt leģitīmu sabiedrības interesi iejaukties trešās personas privātajā dzīvē tādā aspektā, kā pret viņas gribu izpaužot datus par iespējamu vārda un uzvārda maiņu. Ir pamatoti uzskatīt, ka politiķa statuss prasa lielāku toleranci pret sabiedrības interesi uzzināt dažādus, arī privāta rakstura, datus. Vienlaikus ir jāpatur prātā, ka tolerance nav bezizmēra, sabiedrībai (arī presei) ir jānorāda iemesls (jeb leģitīms mērķis), kāpēc viena vai otra privātās dzīves fakta atklāšana sabiedrībai ir nozīmīga. Un iemesls nevar būt vienīgi “plika” ziņkāre. Satversmes 96.panta piemērošanas kontekstā arguments, ka par politiķi ir jāzina viss, arī liecina par ziņkāri, tomēr šāda veida interese netiek konstitucionāli aizsargāta. Ja iespējamā iepriekšējā vārda vai uzvārda izpaušana ir būtiska, lai sabiedrība uzzinātu par, piemēram, kādu politiķa rīcību, par kuru sabiedrībai ir svarīgi zināt, jo tā raksturo attiecīgo politiķi (kas ir nozīmīgi tās sabiedriski politiskajai darbībai) vai identificē viņu kādas rīcības kontekstā, tad šāda interese varētu būt uzskatāma par sabiedriski nozīmīgu. Šādā gadījumā var runāt par to, ka sabiedrības interese zināt kādas sabiedriski vai politiski zināmas personas, iespējams, iepriekšējo vārdu vai uzvārdu, ir lielāka, nekā attiecīgās personas tiesības attiecīgās ziņas neizpaust. Kasācijas sūdzībā ir norādīts, ka sabiedrības interesēs ir uzzināt patiesību, kā arī to, vai trešā persona nav melojusi, jo iepriekš ir paziņojusi, ka viņas vārds vienmēr bijis Juta. Kā norāda pieteicējs, noskaidrot patiesību par tautas priekšstāvjiem ir visas mūsu sabiedrības interesēs. Senatoru kolēģija minēto atzīst par vispārīgiem apsvērumiem, bet ne pietiekamu pamatojumu, kas liecina par leģitīmu sabiedrības interesi. Kā jau iepriekš teikts, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nesniedz absolūtu aizsardzību politiķim no kādreiz (arī pēc ilga laika) nepieciešamības arī pretēji savai gribai izpaust privātās dzīves datus.
Arī fakts, ka politiķis kādreiz ir teicis nepatiesību, pats par sevi ir būtisks, un tā atklāšana var tikt uzskatīta par leģitīmu sabiedrības interesi.
Tomēr jebkuri argumenti ir izsverami konkrēto apstākļu kontekstā. Arī politiķim ir personiskās dzīves daļa, kuru tas leģitīmi var neizpaust plašākai sabiedrībai, ja to nevēlas. Informācija par iespējamu vārda vai uzvārda maiņu, senatoru kolēģijas ieskatā, ir šādi ļoti personiski dati, kuru atklāšanai sabiedrības interesēs nepieciešams dziļāks pamatojums. Šajā gadījumā neko vairāk kā ziņkāri senatoru kolēģija nekonstatē.
Šobrīd trešā persona ir mirusi, tomēr, kasatora ieskatā, jautājums par viņas vārdu un uzvārdu, kādi tie ir Latvijas Universitātes dokumentos, nav zaudējis aktualitāti.
Senatoru kolēģija gan domā, ka, ja šādas ziņas nebija pamata izsniegt, kad trešā persona bija dzīva, tad vēl jo vairāk (ņemot vērā informācijas iegūšanai norādīto pamatojumu) nav pamata to darīt tagad. Kasācijas sūdzībā ir norādīts uz Administratīvā procesa likuma 103.panta pārkāpumu un nepareizu Fizisko personu datu apstrādes likuma piemērošanu, tomēr šos argumentus senatoru kolēģija dziļāk neanalizēs, jo tiem iepriekš lēmumā minēto apstākļu dēļ nav nozīmes lietas iznākuma noteikšanā. Senatoru kolēģija uzskata, ka atteikums izsniegt pieteicējam prasīto informāciju ir pamatots.
Ievērojot iepriekš minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzība nerada šaubas par tiesas sprieduma tiesiskumu, kā arī izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā. Ievērojot minēto, kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma”.
Noderīga judikatūra
Respektējot šo tiesas galīgo spriedumu, publikācijas autori patur prātā, ka Latvijas Republikā interesēties par politiķu identitātes noslēpumiem juridiskā valodā nozīmē “pliku ziņkāri” un, ka “politiķa statuss prasa lielāku toleranci pret sabiedrības interesi uzzināt dažādus, arī privāta rakstura, datus”. Lēmumu pieņēma senatores Dace Mita, Jautrīte Briede un Vēsma Kakste.
Tā kā tiesa galīgajā spriedumā tomēr nav norādījusi, ka “plikā ziņkāre” par politiķa identitātes noslēpumiem būtu nelikumīga un sodāma, publikācijas autori izvērtē iespējas piekļūt citai, ārpus Latvijas Universitātes esošai informācijai, kura palīdzētu atšķetināt bijušās politiķes, kā arī specdienestu darbinieces un KNAB faktiskās vadītājas noslēpumu.
Publikācijas autoriem ir informācija, ka, piemēram, Latvijas Universitātes materiāli ir nokopēti, jo Jutas/Annas Strīķes identitāti ir pētījušas vairākas iestādes, piemēram, KNAB. Turklāt šīs personas noslēpums joprojām interesē daļu sabiedrības, ko, piemēram, ir atzinis arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. “Domāju, ka tas interesētu noteiktu personu loku. Pilnīgi noteikti! Viennozīmīgi!” viņš teica intervijā Neatkarīgajai.
