Diskusijā par migrantiem uzvar nacionālisti
Sabiedrības integrācijas fondam ir pieejami 6,8 miljoni eiro, lai veicinātu diskriminācijas riskiem pakļautu personu iekļaušanu sabiedrībā, un daļa šīs naudas atvēlēta, lai sekmētu migrantu uzņemšanu Latvijā. Nule viens no pasākumiem – publiska diskusija – ar lielu blīkšķi izgāzās.
«Es vairs nespēju to izturēt! Man ir grūti dzīvot valstī, kur ir šāda attieksme pret līdzcilvēkiem,» paziņoja diskusijas vadītājs Ilmārs Šlāpins un izslēdza mikrofonu. Pasākums Ģertrūdes ielas teātrī tikai pieteikts kā diskusija, taču patiesībā diskutētāju panelī tika sasēdināti migrācijas veicināšanas domubiedri - velkamisti, kuri viens otram kategoriski piekrīt. Tādā garā pasākums arī būtu aizritējis, kritizējot Latvijas sabiedrību par neatsaucību, ja vien sabiedrība nebūtu laipni atsaukusies aicinājumam apmeklēt šo publisko Sabiedrības integrācijas fonda apmaksāto diskusiju. Atnāca krietns pulciņš nacionālistu, kuri ir gluži pretējās domās attiecībā uz migrāciju un uzskata, ka ikvienam jādzīvo savās mājās, nevis jāblandās pa pasauli, svešus labumus meklējot. Un, jāatgādina, arī sabiedrībā kopumā valda imigrāciju neatbalstošs noskaņojums.
Panelī sēdošie jutās dziļi aizskarti par pretēja viedokļa pastāvēšanu un vēl jo vairāk par tā ielaušanos diskusijā, jo bija iecerējuši runāt tikai paši. Gaisotne ātri vien bija nokaitēta, jo nacionālisti runāja bez atļaujas. Savukārt priekšā sēdošie atļāvās viņus ne tikai bārt par runāšanu un atšķirīga viedokļa paušanu, bet arī izmēdīt. Lielākais mēdītājs un acu bolītājs bija kustības Gribu palīdzēt bēgļiem aizsācējs Egils Grasmanis. Viņam ļoti nepatika publikas replikas par to, ka migranti sev līdzi nes terorisma draudus un vardarbību. Kad viņš paziņoja, ka mēs paši esam migrantus ražojoša nācija un arī mūsu vidū ir teroristi un slepkavas, tad savukārt pa gaisu gāja nacionāli noskaņotās publikas emocijas. Pēc Strasbūras terorakta, kas ir kārtējā islāmistu vardarbīgā vēršanās pret miermīlīgo eiropiešu dzīvesveidu, šis paziņojums nešķita vietā. Taču panelisti par migrācijas radītiem draudiem runāt nevēlējās, tie esot mediju radīti mīti un stereotipi. Te savukārt bez atļaujas nācās runāt arī Neatkarīgajai, paskaidrojot, ka katram medijam drīkst būt sava redakcionālā politika. Un ka stereotipi ir katras dzīvas būtnes un arī sabiedrības aizsardzības mehānisms. Terorakti un nekontrolējamie ekonomisko migrantu plūdi ir apliecinājums nesekmīgai integrācijas politikai, nevis mediju izdomājums.
Savu izsmiekla devu diskusijā piemeta arī ANO Bēgļu aģentūras Ziemeļeiropas reģionālā biroja komunikācijas koordinators Didzis Melbiksis. Arī viņš brīžam bāra, brīžam apsmēja nepaklausīgo publiku. Citastarp viņš atzina, ka Latvija ir vienīgā valsts, kurā neveiksmi piedzīvoja viņa organizētā kampaņa Mēs darītu tāpat. Jāatgādina, šis migrācijas reklāmas pasākums bija balstīts idejā, ka briesmu un trūkuma apstākļos arī latvieši pamestu dzimteni un ģimeni briesmās, lai dotos labākas dzīves meklējumos. Taču lielu daļu sabiedrības šī ANO kampaņa aizvainoja, un plakāti tika pārtaisīti.
Sabiedrības integrācijas fonda projekta Dažādības veicināšana aprakstā patvēruma meklētāju problēma aprakstīta šādi: «Pastāv risks, ka personas, kuras pieder šai grupai, var saskarties ar diskrimināciju ne tikai to juridiskā statusa, bet arī etniskās piederības, reliģijas, ģimenes statusa, izglītības līmeņa, dzimuma un vecuma dēļ, ko pastiprina vājā Latvijas sabiedrības kompetence starpkultūru tolerances jomā.»
Diemžēl tādas diskusijas, kurās sabiedrībai ir aizliegts paust atšķirīgu viedokli, tolerances līmeni ne mazākajā mērā nepaaugstina.