Sociālā korekcija bērniem: audzināt viņu pašu labā

VIENĪGĀ. Naukšēnos ir vienīgā Latvijā sociālās korekcijas izglītības iestāde. Tajā ievieto bērnus no 11 līdz 18 gadu vecumam. Direktors Didzis Čākurs stāsta, ka dienas režīms veidots tā, lai audzēkņi būtu noslogoti visu dienu © Dmitrijs Suļžics/ F64 Photo Agency

Sociālās korekcijas izglītības iestādē Naukšēni pašlaik uzturas 19 zēni. Audzēkņu skaits Naukšēnos ir mainīgs, viņus tur ievieto, pamatojoties uz tiesas lēmumu. Vai Latvijā ir tikai 19 zēni, kurus nepieciešams pāraudzināt, un nevienas meitenes? Naukšēnu direktors Didzis Čākurs uzsver, ka iestādes mērķis nav palielināt audzēkņu skaitu formāli, vienlaikus norāda uz iemesliem, kāpēc bērna uzvedības traucējumus varētu sākt labot agrāk, bet diemžēl tā nenotiek.

Soda bērnu vai vecākus?

«Nepilngadīgai personai, kura ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, var piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekli: uzlikt par pienākumu piedalīties sociālās korekcijas un sociālās palīdzības programmās, kā arī turpināt pamatizglītības iegūšanu; uzlikt par pienākumu ierasties uz konsultāciju pie psihologa, ārsta vai cita speciālista. 2016. gadā administratīvo pārkāpumu kodeksā tika iekļauta norma, ka nepilngadīgajiem, kuri izdarījuši administratīvos pārkāpumus, pirmām kārtām jāpiemēro audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi, diemžēl praksē pārsvarā tiek piemēroti administratīvie sodi. Tas nozīmē, ka bērnam lielākoties tiek izteikts brīdinājums vai noteikts naudas sods, ko vairumā gadījumu samaksā bērna vecāki. Šādā gadījumā bērnam rodas nesodāmības izjūta, jo atbildība faktiski tiek pārlikta uz vecākiem,» viņš dalās pārdomās.

Jau kopš 2013. gada likums Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem paredz, ka pašvaldību administratīvām komisijām arī par pārkāpumu ir tiesības vērsties tiesā par stingrāka audzinoša rakstura līdzekļu piemērošanu bērnam, kurš nav pildījis un ignorējis komisijas iepriekš piemērotos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. Ja komisija, sodot bērnu, kurš neapmeklē skolu, zog, atrodas reibuma stāvoklī, kaujas, ir nosliekusies par labu administratīvam sodam, tad vēlāk nevar vērsties tiesā, lai bērnu ievieto korekcijas iestādē. D. Čākurs atzīst, ka viņam ir zināmi tikai trīs gadījumi (divi Rīgā un viens Aizkrauklē), kad administratīvās komisijas ir vērsušās tiesā par stingrāka audzinoša rakstura līdzekļu piemērošanu bērnam. Viņš pieļauj, ka administratīvās komisijas nezina vai arī tām pietrūkst kompetences, lai šo normu piemērotu biežāk, nevis izteiktu brīdinājumu vai piemērotu sodu un lietu slēgtu. Bērna uzvedību visbiežāk tāds sods nemaina. Naukšēnu direktors skaidro, ka arī ceļš līdz tiesai ir pietiekami garš. Ja bērns ir izdarījis likumpārkāpumu, ne vienmēr procesa virzītājs lemj, ka lietu nepieciešams virzīt uz tiesu. Vai arī tiesnesis lemj, ka var izmantot citus instrumentus, lai «labotu» bērnu, iespējams, nodarījums nav smags, un tiesa lemj, ka bērna interesēs ir atstāt viņu ģimenē. Tāpēc korekcijas izglītības iestāde kā stingrāks audzinoša rakstura līdzeklis netiek izvēlēta. Ja bērns turpina neapmeklēt skolu, tad administratīvā komisija var vērsties tiesā un piemērot stingrāku sodu - atrašanos korekcijas iestādē.
Jo agrāk, jo vieglāk

Bet, jo agrāk bērna uzvedību sāk koriģēt, jo labāk tas ir pirmām kārtām viņam. Sociālās korekcijas izglītības iestāde nav kūrorts, bet nav arī cietums. Tur ir disciplīna, režīms, ko ģimenē vecāki nenodrošina. D. Čākurs stāsta, ka daudzi audzēkņi ierodoties brīnās: kā, te nav žoga? «Lopiņus tur aplokā, bet jūs esat cilvēki,» atbild direktors. Viņš lēš, ka ar audzēkņu skaitu līdz 30 var nodrošināt individuālu pieeju katram. Septiņiem no 19 audzēkņiem ir atzinums par mācīšanās vai garīgās attīstības traucējumiem. Ar viņiem strādā individuāli. Daudziem ir atkarības.

Ja iepriekšējā dzīvē viņi neapmeklēja skolu, nemācījās, tad Naukšēnos ir spiesti katru dienu mācīties un apgūt papildu prasmes - kokapstrādi, metālapstrādi, datorzinības, kulināriju, šūšanu. Ja savā skolā viņš ir bijis nesekmīgs un otrgadnieks, tad Naukšēnos sasniedz labus rezultātus mācībās un stimulu pabeigt skolu ārpus korekcijas iestādes. Audzēkņiem ir jāievēro dienas režīms, jāuzkopj telpas - gan sava istaba katru rītu jāmazgā, gan jātīra koplietošanas telpas, jāstrādā dārzā un siltumnīcās, jāgatavo brokastis. Protams, mācības ir viņu galvenais pienākums. Pārkāpumi ir, par tiem pienākas sods. Katru nedēļu bērnu uzvedība tiek vērtēta un viņi iemācās koriģēt savu uzvedību. Nesaklāja gultu, lietoja rupjus vārdus, atņēma otram drēbes, aizbēga - audzēkņi zina, kāds sods tiks piemērots. Centīgi mācījās, apmeklēja papildu nodarbības, apzinīgi izpildīja pienākumus - tā ir iespēja laboties un saņemt plusiņus personīgajā lietā. Speciālisti ar viņu pārrunā, ko vajadzētu labot uzvedībā, kādi pārkāpumi bijuši, kāpēc tā noticis. Bērns pats var vērtēt, kas viņam nesanāk un kas būtu jādara.

Iemācīties dzīvot sabiedrībā

Sociālās korekcijas izglītības programmas plānotie rezultāti ir: bērns iegūst obligāto pamatizglītību; ir motivēts strādāt vai turpināt izglītību; iegūst amatu prasmes un prasmi sevi apkalpot; ievēro sabiedrībā pieņemtās normas. Tomēr laiks, kas piespiedu kārtā jāpavada sociālās korekcijas iestādē, ir limitēts. Pēc tam bērns atgriežas ģimenē, vidē, kurā viņam nav atbalsta grupas. Pašvaldībām vajadzētu strādāt ar problemātiskajām ģimenēm, no kurām bērns uz laiku ir izņemts. Tas tiek darīts kā kuru reizi. Bērniem daudzos gadījumos ir vēlēšanās mainīties, bet, ja mājās nekas nav mainījies uz labo pusi, ja skolā viņš netiek atbalstīts - tā ir iespēja kritienam atpakaļ. Trešdaļa Naukšēnu audzēkņu izdara pārkāpumus atkārtoti, bet divas trešdaļas ir iemācījušās dzīvot sabiedrībā.

Sadarbība nav pietiekama

D. Čākurs teic - kad soda izciešanas termiņš tuvojas beigām, korekcijas iestādes pedagogi sazinās ar pašvaldību, noskaidro situāciju ģimenē, bet piespiedu mehānismu Naukšēnu rīcībā nav. Šis ir baltais plankums likumos un reālajā sadarbībā starp institūcijām, kas būtu jānovērš, lai Latvijā neveidotos zudusī paaudze.

Sociālā pedagoģe Ligita Dreija iebilst: «Nē, tik skarbi negribu teikt, bet šī ir paaudze ar problēmām, tas gan.» Viņa uzskata, ka bērni korekcijas iestādē nonākuši vecāku pieļauto kļūdu dēļ. Piemēram, ģimenē bijusi fiziska vardarbība, mātei pārtrauktas aizgādības tiesības, kāds no vecākiem ir apcietinājumā, māte atzīst, ka nespēj panākt, lai bērns mācītos, un nav līdzējuši ne psihologi, ne ārstēšanās stacionārā. Vai arī - bērns nogādāts slimnīcā ciešā miegā, netīrā apģērbā, esot pīpējis zālīti no plastmasas pudeles, ostījis līmi, lietojis alkoholu. «Pamatā tās ir pieaugušo nesakārtotas attiecības, vardarbība, mīlestības trūkums. Pieaugušie ir atstājuši novārtā cilvēkbērnu, kurš ir izsalcis pēc siltuma, mīļuma un izvēlas meklēt mīļumu uz ielas. Te viņi jāaudzina ar pacietību, cieņu un mīlestību,» saka L. Dreija.

Fragmenti no bijušo audzēkņu vēstulēm
«Toreiz pati nemaz tā īsti nesapratu, bet laiks, ko pavadīju pie jums, lika daudz ko pārdomāt un saprast, ka tā darīt, kā līdz šim, vairs nevar. Ja nebūtu tā izdarījusi, nebūtu nonākusi jūsu skolā, kur daudz ko iemācījos, un tagad to pati to mācu saviem bērniem. Iemācījos cept, vārīt, mazgāt traukus un rūpēties par kārtību apkārt. Nejutos kā pāraudzināšanas iestādē, bet gan kā kādā nometnē…»
«Kopš tās dienas, kad iznācu no skolas, mana dzīve ir mainījusies par 360 grādiem. Savā dzīvē esmu satikusi cilvēku, kurš jau 8 gadus ir mans vīrs un manu meitiņu tētis.»
«Ienākot skolā, jutos kā zvērēns, kuram, no savvaļas nākušam, mēģina iemācīt to, ko prot paši. Pirmo laiku skolā mācības padevās slikti. Bet, redzot, ka citi bērni var labāk, sāku aizdomāties, jo es neesmu sliktāka par citiem un varu vēl vairāk nekā viņi. Man bija īss laiks, ko pavadīt ar jums (1 gads). Kaut būtu bijis ilgāks laiks, ko apdomāt līdz galam un mērķtiecīgāk visu apsvērt! Aizbraucot prom, man priekšā bija eksāmeni 9. klasē, ko veiksmīgi nokārtoju.»
«Vēlos pateikt lielu paldies skolai par visu. Jūs man palīdzējāt mainīties un saprast, kas dzīvē ir patiesi svarīgi. Tie nav draugi - pudeles brāļi, tusiņi, kautiņi un pārējās muļķības, ko es toreiz uzskatīju par pareizu. Tagad dzīvoju kā kārtīgs cilvēks. Domāju tālāk vēl iet mācīties no sākuma par pavāru un vēlāk par grāmatvedi. Ir mīļotais cilvēks.»

Latvijā

Valdībā otrdien izcēlās asas diskusijas starp satiksmes ministru Kaspars Briškens (P) un Ministru prezidenti Eviku Siliņu (JV) par ideju pirmajā kārtā paralēli pārrobežu savienojuma izveidei izvērtēt Rīgas Centrālā stacija-Upeslejas un Rīgas lidosta-Misa tehniski-ekonomisko pamatojumu.

Svarīgākais