Atvērtas neglītākās vēstures lappuses
Šodien aprit nedēļa, kopš interesentiem pieejami bijušās Valsts drošības komitejas dokumenti jeb daļa no tā dēvētajiem čekas maisiem. Ažiotāža, par kuru brīdināja dokumentu publiskošanas pretinieki, šķiet, pateicoties svētkiem, tā arī nav pieņēmusi prognozētos apmērus, taču atklātībai dotā informācija ļāvusi iepazīt vismaz daļu no čekas interesi izraisījušo personu vārdiem un izprast dažu personu izvēles pēc valsts neatkarības atgūšanas.
Iepazīstoties ar čekas maisu saturu, jāņem vērā, ka tajos atrodamā informācija jāuztver kritiski, jo saskaņā ar spēkā esošo normatīvo bāzi sadarbošanos ar VDK var konstatēt tikai tiesa. Pieejamās informācijas objektīvai uztverei nepieciešamas arī minimālas priekšzināšanas. Piemēram, čekas aģenta kartīte, kurai pa diagonāli pārvilkta sarkana svītra, reizēm uzrakstīts arī signaļnaja, nenozīmē to, ka kartītē minētā persona patiešām bijusi aktīvs aģents jeb tā dēvētais stukačs, bet gan to, ka VDK šī persona ieinteresējusi un dienests apsvēris tās savervēšanu.
Taču, bruņojies ar šo minimālo zināšanu bāzi, čekas maisu pētītājs var uzzināt daudz jauna, piemēram, par čeku ieinteresējušo vai patiesi savervēto personu izaugsmi nu jau neatkarīgajā Latvijā, vai gūt apliecinājumu aizdomām par to, kāpēc viena vai otra persona izdarījusi tādu vai citādu izvēli.
Piemēram, čekas maisos atrodams bijušais Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, kuru VDK it kā savervējusi 1987. gadā. M. Auziņu viņa ieguldījuma dēļ Latvijas akadēmiskās vides izaugsmē mēģinājusi rekrutēt ne viena vien politiskā partija. Pēdējā, šķiet, bija Jaunā Vienotība, kad tā, gatavojoties 13. Saeimas vēlēšanām, centās piesaistīt sabiedrībā pazīstamus un augstu vērtētus kadrus, taču saņēma atteikumu, jo M. Auziņš, zinot, ka atrodas čekas maisos, kas pirms kandidēšanas vēlēšanās paģēr tiesāšanos, lai pierādītu nesadarbošanās faktu, nav vēlējies izdzīvot šo publisko procesu.
Par to, kā iespējamā sadarbība ar čeku izpaudusies realitātē, zina tikai pats M. Auziņš taču vispārzināms fakts ir arī tas, ka Padomju Savienībā dzīvojošajiem akadēmiķiem smelties pieredzi ārpus padomju bloka praktiski nebija iespējams, ja tie nepiekrita kaut formālai sadarbībai ar represīvo PSRS iestādi.
Vielu pārdomām sniedz arī Pietiek.com apkopotā informācija par tiem čekas maisos reģistrētajiem, kuri pēc valstiskuma atjaunošanas saņēmuši augstāko valsts apbalvojumu - Triju Zvaigžņu ordeni.
To, piemēram, saņēmis dzejnieks Normunds Beļskis, kurš ilgus gadus strādāja Iekšlietu ministrijā, bet VDK dokumenti liecina par viņa saikni ar komiteju kopš 1983. gada.
VDK dokumentu publiskošana apliecina arī sabiedrībā sen cirkulējošo informāciju, ka atmodas laikā ārkārtīgi populārais žurnālists Edvīns Inkēns vismaz formāli piekritis sadarbībai ar VDK. Arī viņš saņēmis augsto valsts apbalvojumu tāpat kā viņa kolēģis Ojārs Rubenis.
Savukārt to, ka VDK atstātie dokumenti nav pilnīgi un neļauj veidot ticamu ainu par norisēm tajā laikā, apliecina fakts, ka dzejnieks Jānis Rokpelnis, kas īsi pirms VDK dokumentu publiskošanas publiski atzina sadarbības faktu, čekas maisos atrodams nav.