Neļauj advokātam t.s. Lemberga prāvā pierādīt kukuļa neesamību
Kolīdz par cietušo t.s. Lemberga lietā atzītais SIA Man-Tess (tagad SIA Pars Terminal) advokāts Gatis Dirnēns debašu runā sāka pierādīt, ka nekāds kukulis – SIA LatTransnafta kapitāla daļas – no SIA Man-Tess netika izspiestas, jo tādas viņa klientam nemaz nepiederēja, viņa runa tika aprauta un advokātam tika aizbāzta mute.
Tiesa, bez ierunām klausot prokurora Jura Jurisa norādēm, lika advokātam runu pārstrādāt, izmetot no tās apsūdzību graujošos pierādījumus, un tad to iesniegt tiesā rakstveidā.
Nevar izspiest to, kā nav
Atbilstīgi apsūdzībai, SIA Man-Tess esot radīts mantisks zaudējums, jo no Jūlija Krūmiņa kā SIA Man-Tess prezidenta un vienīgā dalībnieka 1994. gadā esot izspiests kukulis - SIA LatTransnafta 750 daļas 75 000 latu vērtībā.
Kā tiesā norādīja G. Dirnēns, «lai varētu konstatēt apgalvojuma ticamību par to, ka SIA Man-Tess 1994. gadā būtu ieguvis un tai piederējušas SIA LatTransnafta daļas, pierādījumi par to būtu ne vien pašas SIA Man-Tess un SIA LatTransnafta iesniegti dokumenti par attiecīgo daļu iegūšanu un to apmaksu, bet arī attiecīgie ieraksti Uzņēmumu reģistra informācijas sistēmā. Taču šādu ierakstu par norādīto daļu apmaksu - nav.»
Advokāts secināja: «Nevar izspiest to, kā nav. Lai būtu kas izspiežams, jānoskaidro, vai vispār šāds objekts tiesiskā izpratnē un dabā pastāv, jo, tikai to pārbaudot, var runāt tālāk par materiālo zaudējumu vai ciešanu kompensēšanu un attiecīga soda piemērošanu.»
Teikto advokāts pierādīja, balstoties uz visdažādākajiem dokumentiem. Viņš uzsvēra, ka SIA LatTransnafta kapitāla daļas SIA Man-Tess ieguva nevis 1994. gadā vai 1995. gada janvārī, bet gan 1995. gada maijā, kad visi deklarētie SIA LatTransnafta daļu īpašnieki (tostarp arī tā kompānija, kura it kā piederējusi Aivaram Lembergam) reāli apmaksāja kapitāla daļas.
Prokurors vada procesu
Pagājušo ceturtdien tiesas procesa pirmajā daļā prokurori pabeidza savu debašu runu un pauda savu viedokli par piemērojamo sodu. Pēc pusdienas laika savas debašu runas uzsāka cietušo pārstāvji.
Kad cietušā SIA Man-Tess pārstāvis advokāts G. Dirnēns jau bija ticis līdz savas runas 15. lappusei, tiesas sastāva priekšsēdētājs Boriss Geimans viņu aprāva: «Vai tiešām mums tas viss jāklausās? Vai tas kaut kādā veidā saistīts ar kaitējuma atlīdzību?» G. Dirnēns atbildēja: «Tas nav tiešā veidā saistīts ar kaitējuma atlīdzību, jo kompensācijas pieteikuma, godātā tiesa, manam pārstāvētajam uzņēmumam nav. Šis ir pamatojums par sodu, kuru prokurori prasa apsūdzētajam, un par cietušā statusu. Atļaujiet pabeigt runu. Man palicis mazāk nekā puse! Atļaušos teikt, ka mana debašu runa ir kādas simt reizes īsāka, nekā tā bija prokuroriem.»
Pēc brīža tiesnesim pieslēdzās prokurors Juris Juriss, dodot savas norādes, kā pareizi jādebatē. Tad advokāts teica: «Es gribu paskaidrot un akcentēt, kāpēc Man-Tess šajā kriminālprocesā nav cietušais. Tas līdz šim netiek sadzirdēts, un otra lieta...» Atkal B. Geimans pārtrauca advokātu, dodot vārdu prokuroram J. Jurisam.
Prokurors uzstāja, ka advokātam debatēs neesot tiesību runāt par cietušā statusu. Ja advokāts vēloties, viņš varot izteikties vienīgi par to, kāds sods jāpiemēro apsūdzētajam. Advokātam debašu runa esot jāatdod atpakaļ pārstrādāšanai, jo «tiesa nevar pieņemt jebkuru dokumentu jebkurā apjomā», norādīja J. Juriss.
B. Geimans: «Jā! Piekrītam! Mēs piekrītam prokurora viedoklim! Jūs varat pārstrādāt savu debašu runu, lai tā atbilstu likuma prasībām!»
Ko neļāva pateikt
Pēc tiesas sēdes Neatkarīgā sazinājās ar advokātu, lai noskaidrotu, ko tiesa liedza viņam pateikt atklātajā tiesas sēdē.
G. Dirnēns paskaidroja, ka vēlējies pierādīt to, ka Jūlijs Krūmiņš nepamatoti pielaists par SIA Man-Tess pārstāvi šajā kriminālprocesā, jo «viņa intereses ir tiešā pretrunā ar SIA Man-Tess interesēm». Advokāts uzsvēra, ka J. Krūmiņš šajā kriminālprocesā ir iesaistījies savas personiskās ieinteresētības dēļ. «Viņam nepietika ar saņemtajiem pieciem miljoniem, un viņa tiešais mērķis bija panākt vienas no apsūdzētajām personām neļaušanu kļūt par Ministru prezidentu.»
Advokāts atgādināja J. Krūmiņa sniegtās liecības tiesas procesā 2010. gada septembrī:
«Es pieprasīju 5 miljonus, ja, un tos 5 miljonus arī viņi man pārskaitīja .. un tad par 5 miljoni viņi pārskaitīja to naudu, un es viņam tās akcijas atdevu, ja.»
Arī turpmāk J. Krūmiņš liecināja, ka naudas summu, kuru viņš pieprasīja no Mamerta Vaivada, saņēma, «un es gribēju novilkt krustu».
Tomēr J. Krūmiņš «krustu» nenovilka, par ko spilgti un nepārprotami tiesā liecināja:
«Droši vien, ka Aivars Lembergs, teiksim, būtu jau sen tagad par premjeru, droši vien, ka viņš nākošā būtu nācis par prezidentu, droši vien, ka viņš, teiksim, uzvarētu .. tāpēc labi, ka Aivars Lembergs ar šito te procesu netiks par premjeru vai netiks par prezidentu.»
«Tādējādi no apsūdzības loģikas izriet - Latvijā, lai kļūtu par premjeru vai Valsts prezidentu, ir jāmaksā komisijas nauda J. Krūmiņam. Ja nemaksā - būs kriminālprocess un nekāda kandidēšana nesanāk. Tikai kāds gan te juridisks sakars ar SIA Man-Tess kā cietušo krimināllietā?» retoriski vaicāja G. Dirnēns.
Cietušā patiesās ciešanas
Advokāts arī norādīja, ka J. Krūmiņš nevarēja būt par cietušā pārstāvi un nedrīkstēja dot piekrišanu šīs komercsabiedrības vārdā kļūt par cietušo. No tā varot secināt - SIA Man-Tess jau no pirmās dienas šajā kriminālprocesā par cietušo kļuva prettiesiski.
«Viegli izvirzīt sazvērestības teorijas no politiķu uzpircēju liecībām, piemēram, no J. Krūmiņa liecības, ka viņš 21% devis politiķiem. Nav taisnīgs un objektīvs kriminālprocess, ja šādi apgalvojumi tiek likti par pamatu, lai juridisko personu piespiedu kārtā atzītu un ilgstoši turētu par cietušo. Ja pats uzpērk politiķus, pats veic prettiesiskas darbības un caur to audzē savu kapitālu, kā to tiesā liecināja un apgalvoja J. Krūmiņš, tad ar kādām gan ciešanām var ciest viņam piederošs uzņēmums?» retoriski vaicāja advokāts.
G. Dirnēns atgādināja, ka SIA Man-Tess tiesas procesa laikā vairākkārt lūdza atcelt tai cietušā statusu, tomēr pēc prokuroru prasības tiesa šo lūgumu noraidīja.
Tādējādi, pēc advokātā teiktā, vērojama procesa virzītāja un apsūdzības uzturētāju «nepārprotama vēlme un vienošanās par to, ka ar prettiesiskiem līdzekļiem ilgstoši tiek saglabāts cietušā statuss, lai tādējādi radītu šķietamību par cietušā esamību kriminālprocesā, vienlaicīgi paturot kontrolē jautājumus par arestēto mantu. Varam arī secināt - cietušajam pirms kriminālprocesa kaitējums nebija nodarīts, taču tāds nodarīts kriminālprocesa iztiesāšanas laikā, cietušo izmantojot kā rīku savtīgo interešu realizēšanai.»
Procesa sāls - manta
G. Dirnēns tiesā vēlējies pieminēt arī Šveices advokāta Rudolfa Meroni lomu kriminālprocesā un to, kādā veidā mantas glabātājs rada draudus arestētajai mantai. Pēc viņa teiktā, SIA Man-Tess tiek izmantota par cietušo piespiedu kārtā - kā līdzeklis mantas aresta nodrošināšanai un nodošanai ārvalstnieka rīcībā, lai šis ārvalstnieks varētu audzēt paša labumu. «Šī krimināllieta nav ikdienišķa. Pirmo reizi manā praksē pirmstiesas izmeklēšanā tiek apzināti mākslīgi konstruēta nepieļaujama un prettiesiska juridiska konstrukcija - juridisku personu prokurors atzīst par cietušo tikai tādēļ, ka kādas privātpersonas interesēs ir panākt citas personas nekļūšanu par premjeru un Valsts prezidentu, un ir mantkārīga interese saņemt 4-5 miljonus. Šāda privātpersona - Jūlijs Krūmiņš - tiek pielaists kā SIA Man-Tess pārstāvis lietā, un, pamatojoties uz viņa doto piekrišanu, SIA Man-Tess kļūst par cietušo. Tādējādi SIA Man-Tess tiek izmantots kā instruments mantas piederības pārdalē, kur arestētās mantas glabātājs, izmantojot no arestētās mantas piesavināšanās vai izšķērdēšanas gūtos līdzekļus, pats iegūst tiesības uz arestētās mantas vērtību veidojošajiem aktīviem.»
G. Dirnēns vēlējies tiesai arī atgādināt par sava klienta vairākkārt procesa virzītājam sniegtajiem pierādījumiem saistībā ar draudiem arestētajai mantai. «Ir acīmredzami, ka arestētās mantas glabātāja R. Meroni intereses sakrīt ar valsts apsūdzības uzturētāju interesēm, un šīm personām ir ļoti neizdevīgi pieļaut, ka lēmumus likumā noteiktajā kārtībā pieņemtu procesa virzītājs - Rīgas apgabaltiesa,» skaidroja G. Dirnēns.
Viņš arī piebilda, ka no apsūdzības un kriminālprocesa gaitas redzams: R. Meroni nav nekāda pienākuma saglabāt glabāšanā nodoto arestēto mantu, jo šādu pienākumu viņš nav uzņēmies. «Man un manam klientam nav saprotams, kā, piemēram, notiesājoša sprieduma gadījumā varētu notikt Latvijā piemērotas mantas konfiskācijas izpildīšana. Mantas glabātājs ir ārvalstnieks, kuram manta nav nodota glabāšanā tā, kā to pieprasa starptautiski noteiktā atzīšanas procedūra. Meroni ir pašuzņēmies mantas glabāšanu, kura atrodas ārvalstīs - viņš glabā citu personu mantu citu valstu jurisdikcijās bez Latvijas valsts izdota lēmuma autorizēšanas šajās ārvalstīs. Meroni taču nebūs likumisks pienākums nodot saglabātu arestēto mantu Latvijas valstij!»
Pēc lieguma turpināt debašu runu tiesa advokātam ļāva vien nolasīt viņa debašu runas pēdējo teikumu: «Ņemot vērā minēto, daļā par SIA Man-Tess, vēlāk - SIA T2 Terminal un šobrīd - SIA Pars Termināls, lūdzu tiesu taisīt attaisnojošu nolēmumu.»