Tiesībsargs: Minimālajai algai vajadzētu būt 500 eiro uz rokas

Juris Jansons: «Jo mazāki ienākumi un vairāk bērnu, jo neiespējamāk piekļūt pie likumā paredzētajiem atvieglojumiem» Ieguvēji drīzāk būs lielo algu saņēmēji bez apgādājamajiem © Rūta KALMUKA, F64 Photo Agency

Nodokļu reforma, gada ienākumu deklarācijas ar grūti izprotamo nodokļa parāda vai pārmaksas aprēķinu izsauca karstu reformas kritiku, kuru vēl pastiprināja Tiesībsarga biroja un Latvijas Universitātes pētnieku pētījuma atklāsmes, ka virkne nabadzīgo tās rezultātā ir nevis ieguvēji, bet zaudētāji. Skaidrot situāciju, kā arī problēmu mazināšanos bērnu institūcijās un citās jomās Neatkarīgā aicināja tiesībsargu Juri Jansonu.

Neatkarīgā: - Tiesībsarga biroja pētījumā par nodokļu reformas ietekmi uz iedzīvotājiem secināts, ka nodokļu reformas mērķis mazināt nevienlīdzību netiek sasniegts, noklusēta virkne blakņu. Kuri ir lielākie šīs reformas zaudētāji - ar kādu ienākuma līmeni, cik apgādājamajiem?

Juris Jansons: - Mēs pētījām iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) administrēšanu un tā ietekmi uz cilvēku ikdienu, fokusējoties uz vidējo un mazo algu saņēmējiem. Pierādās sakarība: jo mazāki ienākumi un vairāk bērnu, jo neiespējamāk piekļūt likumā paredzētajiem atvieglojumiem. Piemēram, pie minimālās algas 430 eiro 11% tiek samaksāti sociālās apdrošināšanas iemaksās; neapliekamais minimums (NM) ir maksimālais, un cilvēkam, kurš vēl saņem atvieglojumus par apgādājamo, vairs nav ienākumu, kurus aplikt ar IIN, līdz ar to viņš nevar pretendēt ne uz kādiem attaisnotajiem izdevumiem, iesniedzot čekus. Savukārt, ja minimālās algas saņēmējam nav apgādājamo, pēc nodokļiem saņemot pērn 360 eiro, šogad nedaudz vairāk - 382 eiro, viņš faktiski nonāk uz nabadzības riska sliekšņa. Arī 600 eiro algas saņēmēji, piemēram, medmāsas, rezidenti, ar diviem apgādājamiem netiek klāt pie iespējas atgūt attaisnoto izdevumu atmaksu, jo arī nav vairs bijis maksāts IIN, no kā atskaitīt. Amizantākais, ka no šāda strādājošā arī pašvaldība neko nesaņem, jo viņu maksātais IIN ir 0! Nesaprotu, ka pašvaldības to ir palaidušas garām.

Ja alga ir 600 eiro un viens apgādājamais, tad kaut ko nedaudz vēl varēs dabūt atpakaļ, bet minimāli.

- Neesat ņēmuši vērā palielinātās piemaksas bērnu pabalstiem par katru nākamo bērnu?

- Mēs skatījāmies tikai IIN nodokļu reformas kontekstā, kuras viens no mērķiem bija mazināt sociālo nevienlīdzību. Bet tā nekādi nesamazinās, pat pretēji, jo tie, kas maksā lielāku IIN - 23% vai pavisam lielo - 31,4%, var saņemt visus 600 eiro gadā attaisnotajos izdevumos par veselību, izglītību, ieguldījumiem 3. pensiju līmenī.

- No mazāk pelnošajiem vairākums ir bijuši ieguvēji vai tomēr zaudētāji?

- Izskatās, ka zaudētāji.

Arī valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas - 47 eiro - cilvēku sociāli neaizsargā darba nespējas gadījumā, arī pensijas fonds nekāds sakarīgais neveidojas. Visticamāk, šie cilvēki dzīvos uz pašvaldību rēķina, prasīs dažādus pabalstus. Tas nav strādājoša cilvēka cienīgi!

- Kas ir ieguvēji no šīs reformas? Absolūtajam vairākumam strādājošo tomēr fiksēta nodokļu pārmaksa gada griezumā.

- Uzņēmējiem tiešām ir labas lietas izdarītas, kaut vai reinvestētās peļņas nulles likme. Bet ir sarežģījusies un sadārdzinājusies nodokļu administrēšana, ar kuru Valsts ieņēmumu dienests (VID) netiek galā, kā tas pierādījās 1. martā, kad visi sāka deklarēt savus ieņēmumus. Finanšu ministrija nebija ņēmusi vērā ne grāmatvežu ieteikumus, ne VID lūgumus.

Ieguvēji drīzāk būs lielo algu saņēmēji bez apgādājamajiem. Reāli iecerētā progresivitāte daudz nav jūtama. Ļoti lielo algu saņēmēji ir tikai 1-5% no nodarbinātajiem, pārējie ir līdz vidējai algai. Nav arī skaidrs, kādi kritēriji bijuši pamatā IIN likmes maiņas pirmajai robežai 20 004 eiro gada ienākumu apmērā. Te daudziem, piemērojot diferencēto NM un atvieglojumus par apgādājamajiem, nav vairs summas, ko aplikt ar IIN, tad arī attaisnotos izdevumus nevar saņemt un apgādājamais bērns nesaņem to labumu, kas viņam pienāktos.

- Bet progresīvo nodokļu ideju kā instrumentu nevienlīdzības mazināšanai jūs neapšaubāt, un pati formula ir nepareiza?

- Tur ir kaut kas nepareizi aprēķinos - progresivitāte faktiski attiecas tikai uz ļoti lielo algu saņēmējiem, kuru ir maz, un no tās mazo algu saņēmēji neko neiegūst. Arī diferencētā NM algoritms ir diezgan nesaprotams pat grāmatvežiem. Izmaiņu rezultātā bez apgādājamajiem ir apmēram sešu eiro ieguvums pie 450 bruto algas, bet, parādoties apgādājamajiem, tas samazinās līdz diviem eiro vai pat veidojas neliels parāds valstij, ja būtu piemērots IIN. Tur ir kaut kāds absurds formulā. Protams, nodokļu reforma nav vienīgais veids, kā mazināt sociālo nevienlīdzību, bet, ja tā izdarīta tik greizi pamatos, tad tur ir kaut kas nopietni jāmaina.

- Kādi būtu jūsu priekšlikumi nevienlīdzības un nabadzības mazināšanai?

- Pirmkārt, būtiski jāceļ minimālā alga - tās saņēmējs nedrīkst automātiski kļūt nabags! Minimālajai algai ir jābūt balstītai aprēķinos, saistītai ar savulaik noteikto minimālā ienākuma līmeņa normu, kuras aprēķina koncepts valdībā pašlaik ir iesprūdis. Manuprāt, minimālajai algai vajadzētu būt ap 500 eiro uz rokas.

- Uzņēmēji iebilst, sakot, ka tās palielināšana netiek līdzi produktivitātes kāpumam. Protams, uzņēmumu iespējas ir dažādas, bet pieļauju, ka attālākos valsts reģionos ar ne to labāko infrastruktūru nez vai daudzi uzņēmumi spēs nodrošināt minimālo algu 500 eiro uz rokas.

- Jā, esmu dzirdējis šos stāstus, ka nekāpj produktivitāte. Bet pētnieki, kas piedalījās šajā pētījumā, arī brīnās, kā var būt, ka mūsu produktivitāte ir pusotru reizi zemāka nekā Igaunijā vai Lietuvā! Bieži vien produktivitātes jēdziens tiek izmantots manipulatīvi, jo, raugoties uz kompāniju peļņām vai lielajām dividenžu summām, arī rodas jautājums - kā tās var būt tik augstas pie tik zemas produktivitātes? Nav normāli, ka cilvēkam ar minimālo algu nepietiek ikdienas vajadzībām, ja viņam jāprasa palīdzība pašvaldībai, kura turklāt no mazo algu saņēmējiem neko neiekasē nodokļos. Tādējādi cieš nabadzīgie cilvēki, bērni un vēl pašvaldība.

Politiķu un uzņēmēju norādes par vidējās algas kāpumu ir manipulatīva pieeja, jo tās kāpumā lielākā ietekme ir lielo algu kāpumam.

- Ieteicāt arī straujāk celt minimālo neapliekamā minimuma robežu mazo algu saņēmējiem. Šogad tā tiek celta no 200 eiro uz 230. Par maz?

- Noteikti - par maz! Kāpēc nav ņemts vērā Igaunijas vai Lietuvas piemērs, kur tas ir daudz augstāks? Es būtu par to, ka pirmais solis nabadzības riska mazināšanai būtu minimālā alga ideālajā variantā 500 eiro uz rokas un tāds pats NM līmenis, par ko politiķi runāja pirms vēlēšanām, bet tagad vairs ne, tā vietā biežāk piesauc produktivitāti.

- Jūs būtu slavenās formulas 3x500 atbalstītājs?

- Jā, minimālo pensiju jomā arī bija skaļi lozungi par 500 eiro, kas arī nav daudz, bet vismaz ļautu izrauties no nabadzības atvara. Ja divi seniori vēl kaut kā var galus savilkt, tad vienam tā bilde ir pavisam bēdīga.

- Cik tālu nevienlīdzība vispār ir samazināma, un ciktāl tā ir veselīga? Kamēr varbūt viens dīkdienis, kuram rokas, kājas, galva vesela, bet nav vēlmes mācīties, studēt, cītīgi strādāt, labāk tīk pavadīt laiku ar TV pulti rokās, cits mācās, galvu nepacēlis, investē izzaugsmē, daudz strādā - šajā situācijā viņu nevienlīdzība nav loģiska un akceptējama? Un, vai nav jāraugās arī, lai nestimulējam dzīvošanu no pabalstiem?

- Jā, bet mēs tieši to stimulējam ar šīm mazajām algām, jo cilvēkam ir neizdevīgi strādāt, viņš labāk sēž uz pabalstiem un reģistrējas kā bezdarbnieks, lai tiktu iekšā veselības aprūpes sistēmā. Sistēmu vajadzētu būvēt tā, lai tiem, kas negrib (nevis nevar) strādāt, nav izdevīgi nestrādāt, sēdēt uz pabalstiem. Tiem, kas labprātāk no rīta līdz vakaram sēž pie televizora, valsts ir radījusi ērtu sistēmu, jo strādāt par minimālo algu mazkvalificētu darbu nav izdevīgi.

- Pētījuma ieteikumus iesniedzāt valdībai. Ir bijusi kāda reakcija, komentāri, ko varētu darīt?

- Nē, gaidīsim vēl, lai gan parlamentā bija diezgan gara saruna. Tas ir apjomīgs pētījums, un, manuprāt, visi vēl labi nesaprot to ačgārnību algoritmos. Priekšlikumi vien ir uz 20 lapām.

- Savukārt, uz 450 lapām bija jūsu nesen Saeimā prezentētais ziņojums par biroja 2018. gadā paveikto. Kas tik garus ziņojumus raksta? Domājat, ka deputāti, amatpersonas to izlasīja?

- Iespējams, ka ir kāds, kas izlasīja visu, bet pamatā tie, kam interesē, katrs iedziļinās kādā noteiktā sadaļā. Katrā ziņā ceturtdaļas klātesošo deputātu pieteikšanās debatēm, no kurām vairākums bija iedziļinājušies tēmā, par kuru runāja, ir nebijis rādītājs.

- Jūsu aktivitātes pērn sacēla pamatīgu vētru bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā Ainaži un arī sabiedrībā, kur konstatējāt, ka bērni tiek regulāri piesieti, spīdzināti, bijusi pat seksuāla vardarība, nodarbību un reālas ārstēšanas trūkums. Vai ir mainījusies situācija ne tikai šajā iestādē, bet arī sistēmā, attieksmē kopumā? Joprojām tiek atklāti dažādi pārkāpumi bērnu iestādēs, kā rezultātā, piemēram, šogad slēgta Ludzas novada pusaudžu pāraudzināšanas iestāde SIA Bērnu oāze par iespējamiem pārkāpumiem. Vai tās nav hroniskas iestāžu kaites, un ir tikai jautājums, kad tās tiks atklātas?

- Es teiktu, ka ir hroniskas kaites. Te visu sarežģī tas, ka šie slimie bērni nevar pasūdzēties vai, ja pasūdzas, viņu teiktais netiek ņemts par pilnu. Ainažu gadījums izgaismoja arī tādu sistēmisku problēmu, kā nepietiekams praktizējošu, sertificētu bērnu psihiatru skaits valstī. To atzina arī Veselības inspekcija, kas pieslēdzās pārbaudei, kad mūs sākotnēji pat iekšā nelaida. Tur ārstēšana faktiski nenotika un pat pie daudz kritizētās fiksācijas ārsts nemaz nebija piedalījies, bet šādu līdzekli var nozīmēt tikai ārsts, tas ir jāieraksta arī speciālā žurnālā. Bet ārstu uz vietas tur nebija, lai arī tā bija specializēta slimnīca, kurā paredzēts ārstēt bērnus ar vissmagākajām psihiskajām diagnozēm. Trūka arī pārējo speciālistu.

- Tagad tas ir mainījies?

- Situācija ir izmainījusies. Pirmkārt, tur neievieto bērnus ar uzvedības traucējumiem - ar šiem bērniem ir jāstrādā ar citām metodēm. Tagad arī mēģināts nodrošināt, lai vismaz dienas laikā tur ir nepieciešamie speciālisti, psihiatri. Braukt no Rīgas ir diezgan sarežģīti un dārgi. Un atkal, ja nenodrošina jēdzīgu, taisnīgu atalgojumu, mēs nonākam apburtajā riņķī - nav pienācīga atalgojuma - nav speciālistu, tie brauc prom. Pēc mediķu arodbiedrību aprēķiniem, šobrīd valstī pietrūkst vairāk nekā divi tūkstoši medmāsu un vairāki simti dažādu specialitāšu ārstu.

Bet kopumā, es teiktu, ka situācija bērnu iestādēs ir uzlabojusies, jo tām tika pievērsta pastiprināta uzmanība, grozīti ir arī noteikumi, kas definē prasības praktizējošiem bērnu psihiatriem, kas līdz šim bija nesamērīgi augstākas nekā citiem ārstiem. Bet joprojām aktuāls ir šo iestāžu darbinieku zemā atalgojuma jautājums.

- Slimo bērnu atrašanos iestādēs veicina arī nesalīdzināmi mazāks pabalsts, ja bērns tiek kopts, pieskatīts mājās, nekā tad, ja tiek ievietots specializētajā iestādē, ko nesen arī aktualizēja Saeimā.

- Ironiski sakot, mēs dzīvojam ļoti bagātā valstī, jo valsts un pašvaldība var tērēt ap diviem tūkstošiem eiro par bērnu institūcijā, bet nevaram nodrošināt cilvēka cienīgu aprūpi mājās ar kompensējošiem mehānismiem. Līdzīgi ir ar vispārējās izglītības internātskolām, kas vēsturiski izveidotas pēc kara vai kara laikā.

- Tagad arī internātos spiesti dzīvot bērni, kuriem tuvumā slēgtas skolas un attālums līdz skolai ir pārāk liels vai ceļš nereti neizbraucams.

- Un bērnam rīts sākas pulksten sešos no rīta vēl ar lielu pārgājienu līdz pieturai un stundu ceļā. Bet tam visam atkal ir saistība ar nabadzību. Arī viens no parlamentāriešiem tiesībsarga ziņojumu komentēja, sakot, ka tajā ikvienu sadaļu caurvij nabadzības tēma.

Bet mums joprojām Izglītības likumā un Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir norma, ka bērnam jānodrošina vispārējā vidējā vai pamatizglītība pēc iespējas tuvāk mājām - jo mazāks bērns, jo jābūt mazākam attālumam. Bet internātskola nav laba alternatīva, jo tā ir segregēta vide, kurā uzturoties, bērni bieži atražos sev līdzīgus, nespēj izrauties no atstumtības.

- No otras puses, internātskolu skolotāji, kas labi redz situāciju uz vietas, saka, ka, dzīvojot internātā, bērni vismaz ir paēduši, normālā vidē atšķirībā no dažas sociāli nelabvēlīgas un atkarību pārņemtas ģimenes.

- Protams, bet, ja tās ģimenes ir nabadzīgas, tad ir jāpalīdz, ja ar atkarībām - jāārstē. Jā, nav piespiedu ārstēšanas mehānisma, bet, ja situācija ir slikta, tad bērni no šādām ģimenēm ir jāņem ārā un jāievieto audžuģimenēs.

- Pirms gadiem septiņiem rosinājāt pamazām slēgt bērnunamus. Bērnu skaits iestādēs nedaudz rūk, jau mazāk par tūkstoti, ir veicināta audžuģimeņu veidošanās, līdz šim gan nedaudz ēnā atstājot adoptētājus. Esat apmierināti ar šo tendenci, vai attīstība ir pārāk lēna?

- Pašlaik iestādēs ir apmēram 800 bērnu. Tendence ir laba. Lai virzība būtu straujāka, nepieciešamas vēl vairāk audžuģimenes, jo īpaši profesionālās, kur uz krīzes brīdi var ievietot bērnus, pusaudžus. Arī dažādu nemateriālo pasākumu, piemēram, speciālistu, ārstu pakalpojumu nepieejamība, nepietiekamība bieži ir iemesls, kāpēc audžuģimenes neuzņem tos, kas ir jau pabijuši sliktā vidē, vairākās institūcijās, kam ir diezgan nopietnas uzvedības un veselības problēmas. Man tomēr nav skaidrs, kā valsts un pašvaldības var tērēt pāris tūkstošus par vienu bērnu institūcijā, bet nevar nodrošināt normālu ģimenisko aprūpi bērnam!

- Vairākums jaunās Saeimas deputātu varētu atbalstīt Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīvu par automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņu jaundzimušajiem. Piekrītat prezidentam vai tiem, kas saka, ka to jau tāpat var viegli iegūt, ieliekot vien ķeksīti anketā, reģistrējot bērnu, un tā nav jāmet pakaļ?

- Gan vieniem, gan otriem ir sava taisnība, es teiktu, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, arī konstitucionālo tiesību ekspertu, juristu domas dalās. Es atbalstu šo prezidenta iniciatīvu. Bērnam ir tiesības uz identitāti un pilsonību no piedzimšanas brīža - tas ir ierakstīts ANO Bērnu tiesību konvencijā. Šai prezidenta iniciatīvai ir vairāk simboliska nozīme, vēstījums, ka mēs Latvijā vairāk negribam pieļaut, ka vēl trešajā ceturtajā paaudzē Latvijā turpina dzimt nepilsoņi, kas bija paredzēts tikai kā pagaidu noregulējums. Nevaram joprojām dalīt faktiski PSRS pilsonību.

No vienas puses, valsts nodrošina mehānismu ļoti vienkāršā veidā bērnu reģistrēt kā Latvijas pilsoni. Vajadzētu papētīt, kāpēc vecāki - nepilsoņi to neizvēlas. Vai tā ir tikai vecāku bezatbildība, vai citi iemesli. Pieļauju, ka daļa ir gan nepilsoņi, gan Krievijas pilsoņi, kuriem saskaņā ar Krievijas likumdošanu bērns ir jāreģistrē Krievijas pilsonībā, un, to nedarot, varētu pārmest, ka mēs piespiežam viņus reģistrēt Latvijas pilsonībā.

Iespējams, ka ar viena prezidenta virzītā likuma grozīšanu varētu nepietikt un vēl varbūt vajadzēs grozīt arī Pilsonības likumu. Tas, savukārt, varētu būt sarežgīti šajā politiskajā vidē. Pilsonības likumu parasti baidās vērt vaļā, lai nepieķertos vēl citiem grozījumiem. Te varētu būt lielāka pretestība.

- Jūs nereti nākat klajā ar populāriem izteikumiem un iniciatīvām, socioloģiskajās aptaujās esat viena no augstāk vērtētajām amatpersonām. Negrasāties startēt politikā?

- Man vēl jānostrādā divi gadi tiesībsarga amatā. Nebūtu godīgi pret biroja kolēģiem situācijā, kad amatā esmu uzkrājis labu atpazīstamību, tagad pateikt, ka, piemēram, startēšu Eiroparlamenta vēlēšanās, un sabiedrībai stāstīšu, kā es no turienes cīnīšos par Latvijas iedzīvotāju tiesībām. Ir jau daži fantasti, kas stāsta, ka no Briseles vai Stasbūras rūpēsies par rīdzinieku tiesībām. Šobrīd es politikā neiešu, man arī likums liedz būt partijā kā tiesībsargam. Gribu šos divus gadus pilnā režīmā strādāt esošajā amatā.

- Pēc tam nav izslēgts?

- Pēc tam kaut kā jau iztiku vajadzēs pelnīt. Vēl nav zināms, vai man piedāvās trešo reizi ieņemt šo amatu...

- Parlamentā virmo viedokļi, ka visām augstām amatpersonām vajadzētu ierobežot pilnvaru termiņu līdz divām reizēm.

- Es tur redzu savu loģiku. Arī šajā amatā divi termiņi, desmit gadu, ir optimāli. Var būt, ka mēs, paši izvēloties prioritātes, ieejam rutīnā un kaut ko nepamanām, lai gan Latvijā to grūti izdarīt - Satversmē uzskaitītas visas cilvēka pamattiesības, un mēs arī saņemam informāciju par sasāpējušām problēmām un cenšamies prioritizēt darāmo. Mūsu gada ziņojums ikreiz paliek arvien biezāks, jo problēmas neizzūd. Jā, ir progress cilvēktiesību jomā, dzīves kvalitāte uzlabojas daudziem, bet ne visiem.