Līdz šim publicēšanai nepakļauto VDK dokumentu nodošana atklātībai sabiedrību varētu iepazīstināt ar vēl 109 iespējamo VDK aģentu vārdiem. Politiķi nav ieinteresēti meklēt vainīgo, kāpēc daļa VDK dokumentu vairākus mēnešus izvairījušies no publicēšanas internetā, un noliedz, ka dokumenti pazuduši ar nodomu.
Pēc stīvēšanās daudzu gadu garumā ap tā dēvētajiem čekas maisiem 12. Saeima tomēr pieņēma likumu, kas, par spīti bijušo un esošo drošības dienestu darbinieku iebildumiem, noteica to publiskošanu. Dienasgaismu daļa čekas dokumentu, piemēram, iespējamo aģentu kartītes, ieraudzīja pērnā gada 20. decembrī, un, pretēji bažām, to saturs neizraisīja ne pusi no ažiotāžas, ar kādu sabiedrību baidīja.
Pastiprinātu uzmanību gan radīja, piemēram, dzejnieka Jāņa Rokpeļņa lieta - viņš bija atzinies, ka sadarbojies ar VDK, bet publicētajās kartītēs viņa vārds netika atrasts, kaut apliecinājums sadarbības faktam vēlāk tika gūts citos čekas dokumentos.
Taču tagad atklājies, ka nav publiskotas visas iespējamo aģentu kartītes. Vēstures pētnieks Kārlis Kangeris, kas vadīja VDK dokumentu izpētes komisiju, kas nu pārtapusi par Publiskās atmiņas centru, skaidroja, ka, pētot krimināllietas, konstatēts, ka tajās figurē dati par personām, kuru kartītes nav publicētas.
Spēkā esošā likuma redakcija nosauc 13 publicējamos VDK dokumentus un to kopumus, pašlaik nenoskaidrotu iemeslu dēļ aiz sava rāmja atstājot divas sadaļas - LPSR VDK aģentūras uzskaites papildu kartotēku un no LPSR VDK aģentūras statistiskās kartotēkas izslēgtās, iznīcināšanai paredzētās LPSR VDK aģentu, rezidentu, kā arī tikšanās un konspiratīvo dzīvokļu turētāju uzskaites kartītes.
Ņemot vērā, ka, gatavojoties čekas maisu publicēšanai, dažāda kalibra eksperti atgādināja, ka, Latvijai atgūstot neatkarību, atdzimušās valsts drošības dienesti dažos gadījumos turpināja sadarbību ar VDK aģentiem, publicējamo VDK dokumentu sarakstā neiekļauto kartīšu kopuma nosaukums dažus vedinājis domāt, ka Satversmes aizsardzības birojs, kura pārziņā daudzus gadus bija čekas maisi, vēlējies slēpt pārvervētos aģentus. Uz to netieši norāda arī K. Kangeris. «Es nezinu, kā un vai vispār tās kartītes pazuda. Kad mēs sākām strādāt, mums to kartotēku pilnībā nerādīja. Nedomāju, ka Saeima kaut ko nav izdarījusi līdz galam, drīzāk tās ir kaut kādas SAB darīšanas,» saka pētnieks, kurš savulaik saņēmis daudz kritikas par to, ka viņa vadītā komisija nav spējusi izpildīt tai uzdoto - sniegt politiķiem čekas maisu satura skaidrojumu, lai tie varētu pieņemt lēmumu par to tālāku likteni.
Savukārt SAB noraida šādus pārmetumus un uzstāj, ka biroja darbinieki savlaicīgi informējuši atbildīgās Saeimas komisijas locekļus par čekas maisu saturu, ieskaitot par publicējamo dokumentu sarakstā neiekļautajām likvidēšanai paredzētajām kartītēm un papildu kartotēku. SAB pārstāve Neatkarīgajai skaidroja, ka birojs ar čekas maisiem neesot veicis nekādas manipulācijas un Latvijas Nacionālajam arhīvam, ar kura gādību čekas maisu saturs tiek publicēts, čekas kartotēku nodevis tieši tādu pašu, kāda tā saņemta. Turklāt SAB uzskata, ka publicēšanai nepakļautā papildu kartotēka dublējas ar publicētajām kartotēkām un iespējamība, ka tur varētu atrasties vēl nepublicēti vārdi, ir niecīga.
Pašlaik politiķi neizrāda interesi par to, kādā veidā VDK dokumenti izsprukuši no likuma rāmja un Saeimas deputātu skata. Nacionālo apvienību pārstāvošais Ritvars Jansons, kas 12. Saeimā vadīja čekas maisu publicēšanu reglamentējošā likuma veidošanas darba grupu, apgalvo, ka nav zinājis par šiem dokumentiem, kaut pieļauj, ka nav bijis uz visām atbildīgās komisijas sēdēm. Tomēr arī viņš atgādina, ka SAB jau no sākta gala iebildis čekas maisu satura publicēšanai un konsekventi atbalstījis šo pozīciju, kā rezultātā likumdevējam nav iesniedzis arī detalizētu informāciju par dokumentu grupām. Taču iespēju, ka SAB apzināti būtu mēģinājis slēpt kādus dokumentus vai personas, deputāts nepieļauj. Arī R. Jansons apliecina, ka Latvijas Nacionālais arhīvs no SAB saņēmis visus dokumentus, arī nepublicētos.
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai pašlaik nodoti likuma grozījumi, ar kuriem labos likumdevēju kļūdu un publicēšanai nodos visus VDK dokumentus. Likumprojekta iniciators Andrejs Judins uzskata, ka nav jēgas tērēt laiku vainīgo meklēšanai. «Svarīgāk nodrošināt, lai visi VDK dokumenti būtu publiski pieejami. Līdz ar to mēs nemeklējam vainīgo, bet mēs izstrādājām priekšlikumu, kā problēmu var atrisināt, kā var nodrošināt informācijas publicēšanu attiecībā uz kartītēm, kas bija izņemtas no kartotēkas,» pauž deputāts.