NRA pēta: Cik šobrīd maksā pārtikas grozs, kas 2004.gadā izmaksāja 5 latus

Līdz pirmajai ievērojamajai, dzintara vārdā dēvētajai kopdzīves jubilejai nonākušas ne vien Latvijas un Eiropas Savienības attiecības, bet arī Neatkarīgās Lieldienu pārtikas groza vēsture: gadu pēc gada vienā un tajā pašā veikalā tiek pirktas iespējami vienādas preces, kuru grozs 2004. gada pavasarī maksāja piecus latus.

Inflācija Latvijā izpaustos neatkarīgi no Latvijas ietilpšanas vai neietilpšanas Eiropas Savienībā (ES). Pat ja Latvija nebūtu tikusi ES un vēlāk arī eiro zonā, šogad mūsu valstī nevarētu par pieciem latiem nopirkt tikpat daudz pārtikas vai jebkuru citu preču, cik varēja nopirkt 2004. gada Lieldienās. Togad Lieldienas sakrita ar svinībām sakarā ar Latvijas uzņemšanu tādā valstu savienībā, kas izskatījās pēc garantijas vispārējas labklājības sasniegšanai. Parasti labklājība nesaistās ar zemām un nemainīgām cenām, bet augstiem un augošiem ienākumiem. Kopš 2004. gada kļuvis skaidrs, ka ES dēļ Latvijā nekādi brīnumi nav notikuši un nenotiks. Pārliecinošā labklājībā dzīvo mazākums, bet vairākumam ir būtiski arī tas, ka iespējami līdzīgu preču groza cena kopš pagājušā gada Lieldienām pazeminājusies par 18 eirocentiem jeb 1,5%.

Par pārtikas grozā ielikto preču un visa groza cenu izmaiņām var sacīt, ka tās atgādina Lieldienu šūpoļu kustības. Šogad ir otrais gads pēc kārtas, kad cenas atradušās lejupejošā kustībā. Pēc cenu pieauguma kopā līdz 12,77 eiro 2017. gadā sekoja cenu pazeminājums līdz 12,15 eiro pagājušajā gadā un kaut par trijiem eirocentiem zem 12 eiro robežlīnijas šogad. Līdzīgi bijis arī iepriekš. Paraugoties ne pārāk senā pagātnē, 2014. gadā par pārtikas grozu nācies samaksāt 14,63 eiro, kam sekoja cenas pazemināšanās 2015. gadā un kaut tikai par 6 eirocentiem arī 2016. gadā.

Pārtikas groza apmērs ir pārāk niecīgs, lai uz tā pamata varētu izdarīt pilnīgi drošus un precīzus secinājumus. Jāsaka pieticīgāk, ka konstatēta iespēja par pārtiku neizdot būtiski vairāk nekā iepriekš, ja cilvēkam nav vēlēšanās pirkt pašas dārgākās preces labā ticībā, ka tās tāpēc ir pašas labākās preces. Uzskatāmāko piemēru ļoti līdzīgu preču cenu amplitūdai rāda fasētais sviests. 2004. gadā nebija nekādu iemeslu un iemaņu pētīt šo fasējumu lielumu, jo Latvijā šķita pašsaprotama sviesta fasēšana 200 gramu paciņās. 2008. gada ekonomiskās krīzes pārvarēšanai nezin kāpēc vajadzēja ieviest tādu acu un prāta vingrinājumu kā pētīšanu, vai paciņā ir 180, 170 vai 175 grami sviesta, un vai tas tiešām ir sviests ar 82% tauku saturu. Labi, meklējam un atrodam trekno sviestu 200 gramu paciņas, kas konkrētajā veikalā bija cenu amplitūdā no kaut simboliskas novietošanas zem divu eiro robežlīnijas līdz pietuvināšanai trijiem eiro. Vairumam patērētāju noteikti nav ne jausmas, kāpēc it kā vienādām precēm cenas atšķiras gandrīz par 1/3 daļu: vai tas ir vecs sviests vai taisīts no ne pārāk svaiga piena taukiem, vai arī te tiek rādīti mārketinga triki. Labi, liekam pārtikas grozā lētāko no piedāvājumiem, kas visi izskatās vienādi, cik to iespējams novērtēt ar acīm, nevis pārtikas testēšanas laboratorijas iekārtām.

Paturot vērā jubileju Latvijas uzņemšanai ES, jāakcentē tas, ka lētākais izrādījās Lietuvā ražots sviests, kas nebūtu bijis iespējams, ja Latvija un Lietuva būtu palikušas ar muitas tarifiem norobežotas valstis. Tieši to pašu, ko par sviestu, var teikt arī par pienu. Abus piena produktus to ražotāji piedāvā ar pseidolatvisku Muižas zīmolu, ar kādu veikalā bija marķēti vēl citi produkti, kas neietilpst Neatkarīgās Lieldienu pārtikas grozā.

Būtisks palētinājums pārtikas grozam kopumā bija atteikšanās no visus iepriekšējos gadus pirktās Lāču saldskābmaizes. Šāda atteikšanās bija bodnieku lēmums, atbrīvojot pircējus no pārdomām, ar kādām Neatkarīgā dalījās pagājušā gada 3. aprīlī: «Vai tiešām likt pārtikas grozā iepakojumu ar divām trijām maizes šķēlītēm, kādu kādreiz vienā iepakojumā bija ap desmit?» Proti, maiznīca konsekventi cēla maizes cenu kilogramā, saglabājot iepakojuma cenu uz tā samazināšanas rēķina. Tagad veikalā līdz ar saldskābmaizes zīmolu mainījusies tās cena no 4,16 līdz 2,72 eiro kilogramā. Starpība pietiekama, lai kaut vai tikai maizes dēļ šā gada pārtikas grozs izrādītos dārgāks nekā pērn, ja Lāču maize būtu nopērkama tur, kur tā iepriekš bija nopērkama.

Par cenu izmaiņu samērošanu ar cilvēku ienākumiem jau vairākus gadus jāpateicas policistam Jānim Bērziņam, kurš pilda pienākumu iesniegt Valsts ieņēmumu dienestā amatpersonas ienākumu deklarācijas. 2016. gadā viņa ienākumi bija auguši mats matā atbilstoši Neatkarīgās izmērītajam pārtikas groza sadārdzinājumam par 13% un 2017. gadā uzņēmuši +18% tempu pretēji pārtikas palētinājumam, bet pērn viņa uzrādītie ieņēmumi samazinājušies. Viņš vēl pakāpies pa karjeras kāpnēm un kļuvis no priekšnieka vietnieka par priekšnieku, bet valsts to atlīdzinājusi ar gada atalgojuma palielināšanu par dažiem simtiem eiro. Šis pieaugums nekompensē viņa ienākumu zudumu no darbošanās privātā SIA. Rezultātā deklarētie gada ienākumi izrādījušies mazliet zem 20 tūkstošiem eiro, kaut 2017. gadā ieņēmumi bijuši virs tiem. Protams, arī tagad ģimene ar trijiem bērniem badu nemirst, bet apstiprinās pamats Neatkarīgās jautājumam pagājušā gada 3. aprīlī, - «Kā iespējams tik strauji uzdzīt visu daudz maz nozīmīgo valsts un pašvaldību ierēdņu algas un turpināt palielināt viņu skaitu?». Izrādās - tas tiešām nav iespējams visos gadījumos, lai gan valsts turpina celt nodokļus, nodevas u.c. maksājumus valstij.

Apstiprinās arī turpat izteiktās aizdomas, «ka tieši nodokļu celšana ir pārtikas cenu krituma iemesls, jo valsts aiz nodokļu reformas izkārtnes ir tik veikli iztīrījusi savu iedzīvotāju kabatas, ka bodnieki no tām neko daudz paņemt vairs nevar». Opozīcijas līderis Vjačeslavs Dombrovskis 3. aprīļa Neatkarīgajā nevis pēla, bet slavēja valdību par nodokļu celšanu («tie bija pareizi soļi»), jo «valsts budžeta ieņēmumi ir par apmēram 250 miljoniem eiro lielāki, salīdzinot ar pieeju, ja neapliekamais minimums visiem būtu vienāds». Proti, ja neapliekamais minimums daudziem strādājošajiem, piemēram, šeit minētajam A. Bērziņam nebūtu praktiski atcelts jeb pielīdzināts nullei, kuras vērtība tik tiešām atšķiras no neapliekamā minimuma tiem, kuriem šis minimums ir atstāts virs nulles un pat virs viņu ieņēmumiem, kas mēdz būt tik mazi, ka no viņiem valsts neko daudz dabūt nevarēja iepriekš un nevar arī tagad.

No Finanšu ministrijas un valdības viedokļa raugoties, valsts vairs necieš zaudējumus, kādus līdz šim valstij nodarīja ar nodokli neapliekamais ienākumu minimums. Ar neapliekamā minimuma diferenciācijas vārdu tas tagad atcelts. Līdzīgi arī medicīnas un izglītībai izdotās naudas kompensācija Latvijā turpinās vairs tikai kā nosaukums, nevis naudas plūsma. Ar savu nodokļu sistēmu Latvija tagad padarīta visai līdzīga Āfrikas valstīm, kur pārtikas cenu līmenis tiešām ir zemāks nekā Eiropā. Atliek gaidīt, cik ilgā laikā Latvijas iedzīvotāju vairākums sapratīs nodokļu reformas būtību un kāda būs šā vairākuma reakcija, kas tieši vai pastarpināti ietekmēs arī pārtikas groza cenas turpmākajos gados.