Izrēķināšanos ar Latvijas dzelzceļa valdi diktē politika

Savu neuzticību valsts a/s Latvijas dzelzceļš (LDz) valdei satiksmes ministrs Tālis Linkaits var pamatot jebkā, bet tikai ne ar sliktiem uzņēmuma darbības rezultātiem.

Pagājuši nepilni trīs gadi, kopš 2016. gada 17. jūnijā aģentūras LETA arhīvā iegūlās ziņa Linkaits: Lēmums par lidostas «Rīga» valdes locekļu atsaukšanu ir SM spiediena rezultāts.

Tajā brīdī viņš bija lidostas padomes loceklis un tāpēc varēja izteikties ar aculiecinieka tiesībām, ka «šodien pats redzēju, kā tika izdarīts spiediens no SM uz padomes priekšsēdētāju. Līdz ar to man nav nekādu ilūziju, ka šim lēmumam ir politisks zemteksts.» Nav obligāti jāatrodas tik tuvu dažādu valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanai, cik ilgus gadus dubliera vai stažiera lomās ir bijis T. Linkaits, lai tik tiešām nebūtu ilūziju par Latvijas valdību maiņai bieži vien sekojošo valsts uzņēmumu vadītāju nomaiņas patieso jēgu. Būtu dīvaini, ja T. Linkaits nerīkotos tā, kā pieņemts rīkoties tad, kad viens politisko un saimniecisko darījumu grupējums atņem citam grupējumam ministrijas, pašvaldības vai vēl kādas citas pozīcijas, no kurām iespējams ietekmēt valsts resursu pārdalīšanu. No vienas puses, tas pat ir labi, jo pilsoņi un pirmām kārtām vēlētāji ierauga, ka viņu izvēlei ir bijusi nozīme. Citiem vārdiem sakot, vārdi par politisko atbildību nebūt nav tukša skaņa. Tagad, lūk, LDz prezidentam Edvīnam Bērziņam jāatbild par savu piederību grupējumam, par kura zaudējumu 13. Saeimas vēlēšanās viņš noteikti nav vainīgs. No otras puses, tas nebūt nav labi, jo nav nekādu garantiju, ka atlaisto vadītāju vietā ieliktie vadītāji spēs savus darba pienākumus veikt vismaz tādā pašā līmenī kā iepriekšējie.

Laikā kopš Latvijas Republikas atjaunošanas LDz ir vadījuši tikai trīs cilvēki. Starp viņiem nav to, kas pašos pirmajos neatkarības gados skaitījās dzelzceļa vadītāji, bet īstenībā neko nevadīja un ļāva attīstīties haosam, kas bija sācies līdz ar kopējā Padomju Savienības dzelzceļa tīkla sadalīšanos dažādu valstu jurisdikcijās. Tas viss noveda līdz draudiem par dzelzceļnieku streiku, no kā Māra Gaiļa valdība baidījās vairāk nekā no skolotāju streikiem. Tādā situācijā valdība izvēlējās par LDz vadītāju arodbiedrību funkcionāru Andri Zorgevicu cerībās, ka vismaz uz brīdi nomierināt savus darbiniekus viņš pratīs. Tomēr A. Zorgevica spējas izrādījās daudz lielākas. Pagājušā gadsimta 90. gados bija tāds joks, ka viņš ziedojot valstij savas aknas, lai pienācīgā veidā vestu sarunas ar Krievijas un citu austrumu valstu dzelzceļu vadītājiem. Sarunu rezultātā LDz ieguva tik daudz tranzītkravu, ka valdību maiņas A. Zorgevicu neskāra 11 gadus, jo dzelzceļa un uz tā balstītā tranzītbiznesa sagādātā nauda bija kritiski svarīga visas valsts uzturēšanai. A. Zorgevica nomaiņa notika 2005. gadā sakarā ar hiperaktīvā Aināra Šlesera nonākšanu satiksmes ministra amatā. Kad valsts bija sākusi saņemt finansējumu no Eiropas Savienības, tā jau varēja atļauties eksperimentēt bez trīcēšanas un drebēšanas par katru ASV dolāru, kas tika saņemts par Krievijai sniegtajiem tranzītpakalpojumiem. Kad A. Zorgevica vietā tika iecelts Uģis Magonis, viņam vēl nebija tādu nopelnu, pēc kuriem droši ticēt, ka viņš izrādīsies ne mazāk efektīvs vadītājs, tajā skaitā attiecību veidotājs ar Krieviju, kur viņš atrada arī sev sievu. Viņa karjera beidzās ar apcietināšanu 2015. gada vasarā un tiesāšanu līdz šai baltai dienai. Līdz ar to nav droši pasakāms, par ko tieši un vai vispār viņš vainīgs, bet noteikti viņš nebija pamanījis (precīzāk - nebija gribējis pamanīt), ka labas attiecības ar Krievijas amatpersonām vairs nav pamatakmens, bet piedauzības akmens kaut vai tikai amata noturēšanai Latvijā. Tagad par to pašu nākas pārliecināties E. Bērziņam, kura amata laiks LDz vadītāja krēslā sākās 2016. gada 25. februārī jeb pāris nedēļas pēc Māra Kučinska valdības izveidošanas. Kopš 2011. gada viņš jau bija LDz viceprezidents, kura pavirzīšana uz U. Magoņa atbrīvoto vietu tika acīm redzami vilcināta līdz brīdim, kad savas vietas ieņēma M. Kučinskis un satiksmes ministrs Uldis Augulis. Par to var strīdēties, vai tiešām galvenais iemesls LDz pārvadāto kravu apjoma sākotnējam kritumam bija U. Magoņa vardarbīgā aizvākšana no LDz, bet šobrīd LDz uzņēmumu vadītāju personā ir panākuši tādu kravu apgrozījumu, kas nodrošina uzņēmumam ne tikai pastāvēšanu, bet arī attīstību, ar ko šajā gadījumā jāsaprot vairāku dzelzceļa līniju elektrificēšana kravu pārvadāšanas vajadzībām.

LDz pašreizējie saimnieciski rādītāji nevar kalpot ne par iemeslu, ne par ieganstu, lai nomainītu LDz valdes priekšsēdētāju un vēl divus no kopā četriem valdes locekļiem, atstājot amatā tikai to, kurš vistiešāk organizē vilcienu kustību pāri Latvijas un Krievijas robežai. Protams, ka LDz valdes nomaiņas dēļ kravu vilcienu kustība pāri šai robežai pēkšņi neapstāsies pavisam, bet vieglprātīgi iedomāties, ka tai nebūs pilnīgi nekādu seku. Var jau būt, ka T. Linkaitam padomā tādi LDz vadītāji, kuri šīs sekas zibenīgi novērsīs, bet ticamāk, ka padomā ir kravu aprites samazināšana līdzīgi tam, kā maksimāli tiek bremzēta naudas aprite starp Latviju un Krieviju. Tādā veidā pašreizējā Latvijas valdība cer valstij un paši sev gan nodrošināt Amerikas Savienoto Valstu labvēlību, gan izraisīt izmaiņas vietējo saimniecisko grupējumu spēku samērā.

Nekādus saprotamus pamatojumus savai neuzticībai pret LDz valdi T. Linkaits nav sniedzis. Sarunā ar Neatkarīgo viņš atsaucās uz TV 3 produkciju, kurā tik tiešām ietilpst 14. aprīlī raidīts sižets «LDz bez loģiska skaidrojuma izpludinājis 800 000 eiro caur reāli nestrādājošu viena cilvēka uzņēmumu», bet tad rodas jautājumi, kāpēc ministrs neuzņemas šo nekrietno rīcību atmaskot ar saviem vārdiem un kāpēc joprojām nav sarosījušās tiesībsargājošās iestādes, kuru politisko vadību tagad pārņēmuši tie paši spēki, kas pārņēmuši SM. Ja 13. maijā nekādu tālāku seku kopš 14. aprīļa visai valstij zināmajam nav, tad visticamāk, ka kaut kādu skaidrojumu naudas plūsmai var sniegt un par skaidrojuma loģiskumu var strīdēties ilgi un dikti. Tas pats sakāms par pārmetumiem, ka LDz esot nesamērīgi lieli administratīvie izdevumi un reklāmas izdevumi tajā skaitā. Esot pret LDz vadītājiem arī kaut kas tāds, ko T. Linkaits nosauca par ierobežotas pieejamības informāciju.

Ja tiesībsargājošas un valsts drošības iestādes netiek iesaistītas, tad argumenti par un pret uzņēmuma valdes locekļu nomaiņu jāizskata uzņēmuma padomei. Tajā cita SM pārziņā esoša uzņēmuma Latvijas Valsts ceļi (LVC) valdes priekšsēdētāja Jāņa Langes vadībā strādā SM ierēdnis Andris Maldups un ar SM nesaistītais Aigars Laizāns tādā lomā, kādu T. Linkaits savulaik pildīja lidostas Rīga padomē. Līdz ar to LDz valdes nomaiņa ļoti ticama pēc tiem pašiem šabloniem, kādi tika lietoti lidostā: «Šodien pats redzēju, kā tika izdarīts spiediens no SM uz padomes priekšsēdētāju» utt. Piemēram, T. Linkaits kā TV 3 cienītājs varētu atgādināt J. Langem šā gada 20. janvāra sižetu «Iepirkumu uzraudzības birojs lūdz izmeklēt iespējamu krāpšanos LVC 8,5 miljonu konkursā». Ja tiešām notiktu cīņa par taisnību, tad sākt vajadzēja ar to, ka tiek izmeklēts vai kā citādi noskaidrots, vai tā ir vai nav, ka J. Langes vadītais uzņēmums ļauj savi apkrāpt par 8,5 miljoniem eiro. Ja tā tomēr nav, tad lai J. Lange vērtē E. Bērziņu, bet T. Linkaits mazāk paļaujas uz TV 3. Ja tā ir, tad vispirms vajadzētu nodrošināt LDz ar uzticību raisošu padomi, lai sabiedrība varētu ticēt tās vērtējumam par LDz valdi.