"Swedbank" pusotru mēnesi vilcina apdrošināšanas izmaksu

«Apdrošināšanas kompānijas, tajā skaitā Swedbank Life Insurance, uzstājīgi cenšas pārliecināt iegādāties viņu pakalpojumus, taču, kad notiek nelaime, pacienta intereses ir pēdējā vietā. Kāda jēga apdrošināt dzīvību vai veselību, ja brīdī, kad vajadzīga palīdzība, to saņemt no apdrošināšanas kompānijas ir gandrīz nereāli,» savu bēdu stāstu atklāj Anita.

9. jūnija rīts Anitai iesākās priecīgi - šajā dienā bija iecerēts apciemot draugus. Tajā brīdī viņa nevarēja iedomāties, ka pēcpusdiena izvērtīsies traģiski - griežot ķiršiem slimos dzinumus draugu dārzā, alumīnija kāpnes sašķiebās, un viņa nokrita. Kritienā kāpņu asās malas radīja dziļas plēstas brūces abās kājās. Anitu ar neatliekamo medicīnisko palīdzību aizveda uz 2. slimnīcu, kur mediķi sašuva plēstās brūces. Tā kā Anita 2016. gadā ar Swedbank Life Insurance bija noslēgusi dzīvības apdrošināšanas līgumu ar traumu papildapdrošināšanu, viņa vērsās pie apdrošinātāja, iesniedzot slimības vēstures izrakstu un izpildot pieteikumu - visu, ko prasīja apdrošinātājs.

Pingpongs ar cietušo

Swedbank Life Insurance pēc pieteikuma saņemšanas klientei lūdza iesniegt 2. slimnīcas mediķu oficiālu skaidrojumu par ārstēšanas gaitu un atšifrējumu, ko nozīmē četri burti slimības aprakstā - PBĶA. Dodoties uz kārtējo pārsiešanu (tādas Anitai bija vajadzīgas 12), viņa šo apdrošinātāju lūgumu izteica arī 2. slimnīcas medicīnas personālam, taču saņēma atbildi, ka šādus datus izpaust aizliedz Personu datu aizsardzības likums, ka ārstēšanas gaita jau ir aprakstīta izsniegtajā slimības vēsturē un ka tā ir ārsta profesionalitātes kompetences apšaubīšana. «Slimnīcā man teica, ka es velti cīnoties, nekādu kompensāciju no apdrošinātājiem nesaņemšu. Banka šādi velk laiku, jo principiāli netaisās maksāt vispār. Slimnīcā ieteica, ka, ja banka šaubās par ārsta lēmumu, banka var pieprasīt šādu informāciju paši,» stāstīja Anita.

Kad viņa informēja Swedbank Life Insurance, ka nevar iesniegt pieprasīto izziņu, jo slimnīca atsakās tādu dot, apdrošinātājs vienalga turpināja uzstāt uz to, ka izziņa ir jāsagādā pašai, jo «tas ir viņas interesēs».

Nonākot šādā situācijā, Anita saprata savu bezspēcību - viņa taču nevar ar varu piespiest slimnīcai uzrakstīt izziņu, savukārt apdrošinātājs, kas varētu pieprasīt šādas ziņas no veselības iestādes pats, to nevēlas darīt. Swedbank mediju attiecību vadītājs Jānis Krops Neatkarīgajai atzina, ka tiešām pastāv iespēja informāciju iegūt arī apdrošinātājam, tomēr līdzšinējā pieredze liecinot, ka tas prasa ilgāku laiku. «Apdrošinātājam bieži nākas vairākkārt pārliecināt ārstniecības iestādes par informācijas sniegšanas nepieciešamību. Tāpēc Swedbank iesaka saviem klientiem iegūt šo informāciju pašiem, lai apdrošināšanas gadījumu izskatīšana lieki nekavētos un būtu pēc iespējas raitāka,» sacīja J. Krops.

Izziņu sagādāšanu uzveļ uz pacienta pleciem

Anitas gadījums nav pirmais, kad Swedbank prasa izziņas sagādāt pašam klientiem. «Šāda prakse, jāsaka, tik tiešām ir ierasta parādība, jo ir izrādījusies visefektīvākā,» atklāj J. Krops.

Tāpēc arī konkrētajā gadījumā Swedbank pat pēc mēneša savstarpējas sarakstes un komunikācijas joprojām ieteica Anitai atkārtoti vērsties ārstniecības iestādē un lūgt izsniegt nepieciešamo informāciju, jo primāras tiesības iegūt savas ārstniecības vēsturi un arī uzstādīto diagnozi ir pašam pacientam. «Pacienta tiesību aizsardzības likums (precīzāk - 4. pants 3. daļa) nosaka, ka pacientam ir tiesības saņemt no ārstējošā ārsta vai iestādes informāciju par savu veselības stāvokli, tostarp par slimības diagnozi, un arī rehabilitācijas vai ārstniecības plānu. Tāpēc nav iespējams, ka ārstniecības iestāde varētu atteikt šādas informācijas sniegšanu cilvēkam, kura veselību šī ārstniecība skar,» skaidro Swedbank.

Tajā pašā laikā Pacienta tiesību likums nosaka, ka pēc rakstveida pieprasījuma un ārstniecības iestādes vadītāja rakstveida atļaujas saņemšanas informāciju par pacientu personām un institūcijām, tajā skaitā arī apdrošināšanas sabiedrībām, ir jāsniedz ne vēlāk kā piecu darbdienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas. Tātad nebūt šis process nav tik ilgs, kā apgalvo Swedbank.

Neskatoties uz bezcerīgo situāciju, Anita neatmeta visam ar roku, kā to, visticamāk, izdara līdzīgā situācijā nonākušie. Viņa vērsās Neatkarīgajā, turpināja interesēties par lietas virzību Swedbank un uzrakstīja oficiālu pieprasījumu Rīgas 2. slimnīcai ar lūgumu izsniegt apdrošinātājiem nepieciešamās izziņas. Vakar - pusotru mēnesi pēc negadījuma - viņa saņēma kompensāciju no Swedbank Life Insurance.

Ārstniecības iestādei ir jāsniedz informācija

Anita ir izcīnījusi taisnību. Taču, visticamāk, problēmas saņemt veselības apdrošināšanu nav Anitai bijušas vienīgajai. Tāpēc Neatkarīgā vērsās Veselības inspekcijā, lūdzot skaidrojumu, ko darīt cilvēkam, ja viņš nonāk šādā situācijā.

Veselības inspekcija gan atbildēja, ka tās kompetencē nav izvērtēt civiltiesiskās attiecības starp personu (pacientu, klientu) un apdrošinātāju. Veselības inspekcijas kompetencē būtu izskatīt personas iesniegumu par iespējamu ārstniecības iestādes prettiesisku rīcību, neizsniedzot informāciju normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Tomēr, kā uzsver Veselības inspekcija, pacientam ir tiesības iepazīties ar saviem medicīniskajiem dokumentiem. Viņam ir tiesības pieprasīt un saņemt izrakstus, norakstus un kopijas atbilstoši ārstniecības iestādē apstiprinātajam cenrādim, izņemot Fizisko personu datu apstrādes likumā noteikto. Izrakstus, norakstus un kopijas pacients saņem triju darbdienu laikā no attiecīgā pieprasījuma iesniegšanas dienas (Pacientu tiesību likuma 9. panta pirmā daļa).

«No iepriekš teiktā izriet, ka personai un apdrošinātājam jāpilda privāto tiesību jomā noslēgtajā apdrošināšanas līgumā noteiktais - tur, iespējams, ir noteikts, kurš pieprasa un saņem medicīniskos dokumentus: apdrošinātais vai apdrošinātājs. No aprakstītā gadījuma nav saprotams, kāda iemesla dēļ ārstniecības iestāde neizsniedza medicīniskos dokumentus, taču, iespējams, ka vairāk nekādu dokumentu ārstniecības iestādes rīcībā nebija, visi jau bija izsniegti; medicīnisko dokumentu izsniegšanu ierobežoja Pacientu tiesību likuma 9. panta ceturtās daļas noteikums vai cits normatīvais akts; persona ieradās ārstniecības iestādē bez personu apliecinoša dokumenta; persona bez attiecīga pilnvarojuma nosūtīja citu personu saņemt dokumentus,» skaidroja Veselības inspekcijas vadītāja biroja sabiedrisko attiecību speciāliste Maira Kalniņa.