Sieviešu solidaritātes dienā atgādinās – diskriminācija pastāv

Jau ceturto gadu Rīgā 8. martā notiks Sieviešu solidaritātes gājiens. Šogad tā mērķis ir aicināt uz rīcību, proti, neklusēt par vardarbību, vai tā būtu seksuāla, emocionāla, fiziska, vai vardarbība skolā un darbavietā, tas, ko dēvē par mobingu un bosingu.

Paaudzes nomainās, un arī 8. marta būtība tiek pavērsta citā virzienā - no diezgan bezpersoniskās Starptautiskās sieviešu dienas uz formulējumā ietilpīgāko sieviešu solidaritātes dienu. Kaut arī Latvijā dzīvojošiem patīk atgādināt par vēlēšanu tiesībām sievietēm, ko Latvijā atļāva jau 1905. gadā un kas vairākumam Eiropas valstu bija tālāk nekā līdz Marsam, diemžēl Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta aprēķinātais dzimumu līdztiesības indekss jomā Nauda, kur tiek vērtētas dzimumu atšķirības attiecībā uz finanšu resursiem un ekonomisko situāciju, Latvijai ir 65,5, kas ir par 14,9 punktiem zemāk salīdzinājumā ar Eiropas Savienību (80,4). Centrālā statistikas pārvalde (CSP) to komentē, norādot, ka zemais vērtējums saistīts gan ar atšķirībām mēneša ienākumos, gan augstāku nabadzības risku sievietēm Latvijā.

Starptautisko sieviešu dienu ANO līmenī sāka svinēt 1975. gadā ar mērķi panākt dzimumu līdztiesību un novērst sieviešu diskrimināciju un tiesību pārkāpumus. Latvijā vairāk nekā puse iedzīvotāju ir sievietes, bet dzimumu līdztiesība vēl prasās izcīnāma. Sieviešu diskriminācija vairs nenotiek tā kā senāk, piemēram, kad sievas manta automātiski pārgāja vīra īpašumā. Starp citu, Civillikumā joprojām ir pants, kas nosaka, ka pūrs, ko sievietei laulības gadījumam piešķīruši vecāki, radi vai citas personas, pieder sievai, kaut arī tas būtu nodots vīram.

Par ko iestājas mūsdienu feministes un feministi? 2018. gadā apkopotie dati atklāj, ka vīriešu nodarbinātības līmenis bija par 5,9 procentpunktiem augstāks nekā sieviešu (attiecīgi - 67,6% un 61,7%).

Cilvēki Latvijā strādā vairāk nekā Eiropas Savienībā - tur nu mēs tiešām esam panākuši vienlīdzību un līdztiesību. Ironija, protams, turklāt sāpīga, zinot sieviešu un vīriešu vidējo dzīves ilgumu. Vīriešiem tas ir par desmit gadiem īsāks (70 gadu). Sieviešu nodarbinātības līmenis Latvijā bija par 6,7 procentpunktiem augstāks nekā Eiropas Savienībā, savukārt vīriešu nodarbinātības līmenis - par 1,7 procentpunktiem augstāks.

Kā norāda CSP, Latvijas likumdošana veicina dzimumu līdztiesību darba tirgū, piemēram, nodrošinot apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu, tomēr vislielākās atšķirības vīriešu un sieviešu nodarbinātībā bija tieši 25-44 gadu vecumā, un tas saistīts ar nevienlīdzīgu mājsaimniecības un aprūpes pienākumu sadali.

Darba samaksas atšķirības starp sievietēm un vīriešiem pirms dažiem gadiem bija par sliktu sievietēm. Piemēram, Latvijā nepilnu darbalaiku strādājošās sievietes saņēma par 7,6% zemāku atalgojumu nekā vīrieši, starp normālā darbalaikā strādājošajiem darba samaksas atšķirība sasniedza pat 19,3%, kas 2017. gadā bija augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Un sievietes saņēma par 15,4% mazāku pensiju nekā vīrieši. Nabadzības riski pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas apdraud pusi Latvijas sieviešu, un pēc 75 gadu sasniegšanas uz nabadzības robežas dzīvo gandrīz 60% sieviešu.

Kaut arī Latvijā augstākā izglītība ir 35,6% sieviešu un 22% vīriešu, sievietes biežāk tiek nodarbinātas zemāk atalgotās nozarēs.

***

LĪDERPOZĪCIJAS AR PLUSA UN MĪNUSA ZĪMI

• Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, Latvija ir līderu pozīcijās pēc sieviešu īpatsvara vadītāju amatos. 2018. gadā starp darba ņēmējiem Latvijā 53,3% vadītāju bija sievietes (ES - 36,7%).

• Darba samaksas atšķirība vīriešiem un sievietēm Latvijā sasniedza pat 19,3%, kas 2017. gadā bija augstākais rādītājs Eiropas Savienībā.

• Eiropas Savienībā par katru eiro, ko nopelna vīrietis, sieviete saņem 84 centus.