Guntars Račs: Nomainīt ģitāras pret lāpstām?

AR LĀPSTU UN BEZ TIESĪBĀM. «Mēs varētu ģitāras nomainīt pret lāpstām, un tas nebūtu neierasti, jo pasaulē tā notiek, taču sliktākais ir tas, ka mūsu tiesības neviens nepārstāv,» uzskata Guntars Račs © Odrija Aleksandra Rača

Mūziķa, dzejdara un producenta Guntara Rača ieraksts FB lapā izsauca burzmainu reakciju. Sākās ar: «Sēžu, domāju, ko darīt. Es kā muzikants šogad varu aizmirst par koncertēšanu.» Beidzas ar: «mazākais, ko jūs varat darīt, ir netēlot, ka viss ir labi un ka šis ir radošs un jauks laiks.» Pārdomas par mūziku kā profesiju, ar ko pelnīt naudu, par to, ka arī muzikantiem gribas ēst un ka arī viņiem jāmaksā kredīti... Pašnodarbinātajiem muzikantiem bija ierobežotas iespējas saņemt pabalstus: tomēr brīnumainā kārtā valdība 23. aprīļa sēdē lēma atbalstīt Kultūras ministrijas priekšlikumu paplašināt pašnodarbināto personu loku, kuras var pretendēt uz dīkstāves pabalstu ārkārtējās situācijas laikā. Tas nozīmē, ka dīkstāves pabalstam varēs pieteikties arī pašnodarbinātās personas, kuras uz nepilnu darba slodzi veic pedagoģisko vai radošo darbu.

Ieraksts sejugrāmatā un intervija ar Guntaru Raču notika pirms šīs sēdes. Palūkosimies, kas notiks turpmāk.

Bet patlaban Guntars Račs saka: «Es pats uz pabalstiem nepretendēju, turpinu darbu savā uzņēmumā un vēl dodu darbu saviem darbiniekiem, jo viņi ir labākais, kas man ir, un es viņus nevēlos krīzes dēļ zaudēt. Bet ne visiem muzikantiem ir savi uzņēmumi, lai arī tiem tagad neiet viegli, ja tie ir saistīti ar apturēto izklaides industriju. Savukārt es mājās šobrīd stādu dārzeņus, lai ir mazāk nepieciešamības doties uz veikalu.»

- Kad tev bija pēdējais koncerts?

- Tas bija grāmatas Mīlestība ir prezentācijas pasākumā 6. martā Rubas tautas namā. Tobrīd es vēl nenojautu, ka tas būs mūsu šā gada pēdējais koncerts. Martā mums bija paredzētas uzstāšanās Allažos un Inčukalnā, tās atcēla. Bet sajūtas... Esmu sociāli aktīvs cilvēks, un mana darbības joma ir saistīta ar uzstāšanos, pulcēšanos un publicēšanos, tāpēc visu šo laiku esmu uzmanīgi sekojis notikumiem Ķīnā un pasaulē. Ātri kļuva skaidrs, ka šī kroņgripa būs ļoti nopietna problēma visam izklaides sektoram un visiem, kuri ar to ir saistīti. Domāju, tuvākajā nākotnē ne man, ne arī citiem nebūs plāna, kā rīkoties. Jo mēs visi atrodamies pilnīgi jaunā situācijā, ko ir grūti novērtēt un pateikt - kā būtu jādara pareizi. Uzreiz sapratu, ka ziepes būs lielas... Vēl naivi cerēju, ka 28. martā ieplānotais koncerts Liepājā, uz kuru biļetes jau bija pārdotas un ko optimistiski pārcēlu uz 14. augustu, tomēr notiks. Bet jūtu, ka jau tagad jāatvainojas tiem, kuri iegādājušies biļetes: laikam būsim spiesti pārcelt koncertu uz nākamā gada martu. Mēs taču nevaram visu laiku mainīt datumus: būs, būs, bet beigās nekā nav... Turklāt neko nevaru izdarīt ar biļetēm, jo nauda ir pie biļešu tirgotāja. Bija paredzēts arī koncerts 23. augustā Dzintaru koncertzālē, to esmu atcēlis pilnībā.

- Tālrādē nemitīgi dzirdu optimistisku toni, sak, mums tagad ir iespēja radoši strādāt, ieskatīties sevī utt. Cik ilgi skatīsimies sevī?

- Man tas mērs arī bija pilns... Mēnesi klausījos par «iespējām radoši strādāt» un - cik labi, ka daudziem radošajiem cilvēkiem tagad ir atvaļinājums. Tas ir tik paviršs viedoklis! Kliegt gribas... Tāpēc priecājos, ka vismaz kaut kādu rezonansi izraisīja manas domas par to, kādus zaudējumus mums nes aizliegums uzstāties. Protams, es nevienu nevainoju par nepareizu rīcību, aizliedzot pulcēties, jo ir jādara viss, lai saglabātu cilvēku dzīvību. Bet daļa tautsaimniecības ir palikusi ar iespēju strādāt, vēl kāda - ar daļēju iespēju, pārējie - vispār bez jebkādas iespējas. Mums, muzikantiem, situācija šobrīd ir tāda, ka ir nevis atvaļinājums, kurā radoši strādāt (visu šo mēnesi neesmu sevī atradis spēkus «radoši strādāt»), bet gan tukšs, bezjēdzīgs periods. Šīs optimistiskās ziņas par «radošo periodu» sūta pilnīgi aplamus signālus par to, kas patiesībā notiek. Un daudzi tam notic un nodomā: droši vien nav tik traki ar tiem muzikantiem. Bet mūzikas nozare nevar tā pēkšņi izgaist uz mēnesi. Nu tad pazūdiet uz vēl vienu mēnesi! Un tā līdz gada beigām... Es saprotu, šī ir ārkārtas situācija, un mums jārīkojas saskaņā ar to, bet tik kaitinoši ir aicinājumi: vajag taču kaut kādas pozitīvas ziņas! Un tad izvēlas mūs, muzikantus, kuri būs šo pozitīvo ziņu nesēji. Mēs neklātienē ierakstām dziesmas, veidojam korus utt. Bet nevienam neienāk prātā, ka mēs, pirmkārt, to darām par saviem līdzekļiem - cik nu vēl tie ir palikuši. Otrkārt, mēs atrodamies nevienlīdzīgā situācijā ar subsidētajiem mūzikas kolektīviem: ar orķestriem, koriem, teātriem... Es nesaku, ka viņiem visiem tagad ir ļoti laba situācija, tomēr viņiem ir drošības spilvens - algas, sociālās garantijas un citas lietas. Bet muzikantiem, kuri spēlē kāzās, banketos un koncertos, arī tiem, kuri to visu organizē - tiem šobrīd nav nekā. Es organizēju savus koncertus, maksāju nodokļus, uzņemos atbildību, riskēju... Ja pats iekrītu, tad pats vainīgs. Pēdējos divus gadus biju nopietni koncentrējies uz dzīvajiem koncertiem, domājām, ka varbūt arī kādu skaņuplati varētu izlaist, bet viss sabruka, un mēs nonācām pilnīgi citā situācijā. Katrs tagad ķepurojas, kā prot. Manī ir atbildības sajūta par autoriem un izpildītājiem, un es zinu, ka viņi ne vienmēr prot adekvāti izstāstīt savu problēmu. Viņi nereti aprobežojas ar kliedzieniem, ka viss ir slikti. Tas nav risinājums. Acīmredzot ir jāstājas kādās organizācijās, kas var risināt mūziķu problēmas. Un tad tu, muzikants būdams, vismaz vari netēlot, ka tev viss ir forši.

- Mūziķi lielākoties ir emocionāli cilvēki...

- Jā. Un gribas jau arī dot kādu pozitīvu ziņu no savas puses. Runāsim konstruktīvas lietas, bet nevajag teikt, ka mēs, lūk, tagad kopā rakstīsim dziesmas... Bet kā tu nopelnīsi ar tām dziesmām? Vai rezultātā tev būs kāds labums no tā visa? Jo rēķini jāmaksā, kaut kas jāēd... Un te nu mēs nonākam pie izpratnes: ir milzu starpība starp tiem, kuri ar mūziku nodarbojas profesionāli, uztver to kā darbu, un tiem, kuriem mūzika ir izklaide, bet īstais darbs - farmācijā, lauksaimniecībā, valsts uzņēmumā vai citur. Tie, kuri ienākumus saņem tikai no tā, ka spēlē vai dzied, ir neapskaužamā situācijā. Lai šie cilvēki joprojām būtu profesionāļi, viņiem vismaz pāris stundas dienā jātrenējas, jābūt formā, jāapgūst jauni materiāli, jāmaksā kredīti par instrumentiem, nemaz nerunājot par sadzīvi - visiem ir ģimenes, bērni... Varbūt beidzot jāsāk izvērtēt, kas ar mums ir noticis un kas vēl notiks? Viens variants - noliekam ģitāras un bungas un ejam meklēt darbu, lai varētu izdzīvot, bet zaudējam savas muzikālās iemaņas. Otrs variants - mēģinām piedāvāt Kultūras ministrijai savus projektus (tā pēc tam tos piedāvā Finanšu ministrijai), lai mēs varētu turpināt strādāt, līdz ar to ļaujot mūsu mazajai mūzikas industrijai izdzīvot.

- Tas, ka muzikanti šobrīd nevar uzstāties, ir tikai aisberga redzamā daļa.

- Protams. Vēl ir arī koncertzāļu un gaismu izīrētāji, apskaņotāji, biļešu tirgotāji, ēdinātāji, kuri apkalpojuši pasākumus... Bet visa tā virsotnē ir muzikants, nevis otrādi. Nesaukšu konkrēti, taču ir koncertzāļu vadītāji, kuri pret izpildītājiem izturas diezgan augstprātīgi, jo, lūk, zāles ir noslogotas, bet vadītāji - pašpietiekami. Viņi aizmirst, ka muzikanti dod viņiem darbu. Savukārt, runājot par valsti... Tiem, kuri dala naudu mūziķiem, domāju, ir sajūta, ka viņi atbalsta mākslu - caur Kultūrkapitāla fondu vai subsidējot teātrus, vai koncertzāles, vai ko citu. Tie savā ziņā ir izredzētie, kuri mums, nesubsidētajiem un pašnodarbinātajiem, veido negodīgu konkurenci. Mēs paši apmaksājam zāles īri, algojam muzikantus, maksājam nodokļus... Nereti saskaros ar to, ka populārās mūzikas izpildītājus uztver nenopietni.

- Kāpēc?

- Lielā mērā mūsu pašu vaina: nespēja sevi aizstāvēt un pateikt, ka tas, ko mēs darām, ir vērtība. Visi ir pieraduši: radio ieslēgts, dziesmiņas skan, viss skaisti! Bet kur un kā radusies šī mūzika, kāds tajā ieguldīts darbs, - tas nevienu neinteresē. Trakākais, ka tas viss turpinās šīs pandēmijas laikā, sak, gan jau tie muzikanti izkulsies, jo ir spēkā tas vecais stāsts. Kas tu esi? Muzikants! Bet vai tu kaut kur arī strādā? Un tas tagad atkožas: atbalsta mehānisms attiecībā uz mums nestrādā. Bet tas strādā, piemēram, attiecībā uz lauksaimniekiem, kaut gan viņiem nekāda briesmīgā krīze nav uznākusi. Acīmredzot spēcīgs lobijs... Taču muzikanti nekur nav pārstāvēti, muzikantiem nav sava lobija, nav sava rupora. Ideālā versijā tas būtu kultūras ministrs Nauris Puntulis, kurš ir pieredzējis mūziķis, un viņam vajadzētu pateikt, ka tagad ir nevis muzikantu atvaļinājums, bet bēdu ieleja. Protams, mēs varētu ģitāras nomainīt pret lāpstām, un tas nebūtu neierasti, jo pasaulē tā notiek, taču sliktākais ir tas, ka mūsu tiesības neviens nepārstāv. Mēs gaidījām, ka par mums iestāsies autortiesību organizācija - AKKA/LAA. Mēs viņus ar mokām pamodinājām, tika uzrakstīta vēstule, bet... Bezdarbība no šīs organizācijas puses bija kliedzoša. Kuram gan bija uzdevums skaidrot valdībai mūziķu situāciju? Protams, AKKA/LAA vadītājai Inesei Paklonei. Nekas netika darīts. Šai organizācijai līdzekļu ir pietiekami, lai tā varētu algot juristus, kuri prastu pierādīt nepieciešamību nopietni atbalstīt muzikantus. Nekas nemainīsies, ja muzikanti paši nesāks skaļi runāt par to, kā viņi tagad jūtas un dzīvo. Man katru dienu zvana muzikanti un taujā pēc risinājuma, bet tā nebūs ne rīt, ne parīt... Bet nepateikt to, ka esam sadragāti - tas būtu noziegums. Nedrīkst tēlot, ka viss ir labi!

- Ir bail, ka kultūra vispār neatgūsies...

- Mani kā izklaides industrijas pārstāvi visvairāk satrauc viena lieta: pulcēšanās iespējas. Mana prognoze: pasākumus kaut kādā brīdī atļaus rīkot, taču būs cilvēku skaita ierobežojumi. Varam aizmirst par koncertiem zālē ar 2000 vietām. Dānijā, piemēram, gatavojas pirms koncertiem mērīt temperatūru, dzirdēts arī par koronavīrusa testu nodošanu pirms iešanas zālē... Tas gan drīzāk būs medicīniska rakstura pasākums ar milzu izmaksām, turklāt bez koncerta izjūtām.

- Uz tādu koncertu es nemaz neietu.

- Bet kultūra, domāju, izdzīvos - tāpat kā ir izdzīvojusi visos laikos. Jautājums ir par tiem cilvēkiem, kuri pēc visa šī ārprāta atmetīs muzicēšanu kā iztikas avotu. Tu teici, ka mūziķi ir emocionāli... un tāpēc es baidos, ka nesākas vēl briesmīgākas lietas. Depresija var izpausties ļoti konkrēti. Diemžēl. Muzikantiem ir viņu prasmes un mūzikas instrumenti, un viņi nezina, ko ar to visu darīt... Onlainkoncerti un citas līdzīgas padarīšanas - to var atļauties tie, kuriem ir pietiekami lieli iekrājumi, jo jebkurš tiešraides pasākums prasa tehnisku nodrošinājumu, kas nav noorganizējams bez maksas. Lai gan arī šeit jau parādās pirmie risinājumi ar elektroniskām biļetēm. Redzēsim, kāda tam būs atdeve.

- Par tiem iekrājumiem... Galvenais, lai pirktspēja saglabājas valsts sektorā strādājošajiem - kā teica ministrs Pūce.

- Ja mums algas maksātu valsts, mēs arī varētu tā domāt... Bet muzikanti strādā no pasūtījuma uz pasūtījumu. Mēs nevaram prognozēt savus ienākumus, tie būs atkarīgi no tā, cik mēs katrs būsim radoši un pieprasīti. Bet es pagaidām nezinu, kādā veidā stabilizēt muzikantu brālību, nezinu arī, kurš varētu runāt visas mūzikas industrijas vārdā.

- Domāju, ka tu to varētu darīt.

- Neuzdrošinos teikt, ka es varētu paust viedokli visu muzikantu vārdā. Ir nepieciešama organizācija. Tāpēc mēģināsim veidot pašnodarbināto muzikantu biedrību. Jāņem vērā, ka mūziķi nav viendabīga masa, turklāt daļa vienu vakaru nospēlē, piemēram, operā, bet citu vakaru spēlē kāzās vai ballītē... Šai biedrībai jāpārstāv tie, kuri paši sarunā spēles kultūras namos, restorānos, klubos, vienojoties ar darba devēju, cik viņiem par to samaksās. Tādu mākslinieku ir ļoti daudz, daudzi no viņiem ir populāri, tie nav kaut kādi kaktu muzikanti. Bet galvenais - beigt mānīt sevi un citus, ka viss ir labi un ka šis ir radošu iespēju laiks.

- Kādā publikācijā bija pausts neviltots prieks: mūziķis, kurš zaudējis darbu, izvadā picas. Prieks par to, ka mūziķim jāizvadā picas?

- Tas, ka tu vari kaut ko radīt, ir Dieva dāvana, un ne visiem tā ir dota. No padomju laikiem tas iezīsts ar mātes pienu: māksla pieder tautai. Pilnīgas muļķības. Māksla pieder tās radītājam. Māksla ir vienīgais, kas viņam pieder. Neviens mākslinieka vietā neko neradīs. Mums ir lieli talanti, kuri jāsaudzē. Un mūzika, māksla, filmas, grāmatas - to cilvēki patlaban patērē visvairāk. Bet cik ilgi mākslas radītājiem būs spēks uzturēt pozitīvo ziņu, ka viņi kaut ko rada? Un ja nu vairs nerada? Pajautā muzikantam: kā tev tagad iet? Viņš pateiks, ka vairs nevar apmaksāt komunālos rēķinus, ka drīz vairs nebūs naudas, par ko nopirkt ēdienu, ka banka ir piešķīrusi atlikto maksājumu, bet pateikusi, ka pēc tam būs jāmaksā vairāk... Un vienlaikus mēs ar skaudību lūkojamies, kāda attieksme pret mūziķiem ir ārvalstīs: piemēram, Vācijā muzikanti atbalstā saņem 1000 eiro, bet mūzikas jomas uzņēmumi ap 5000 eiro mēnesī. Tur ir muzikantu ģilde, kas par tevi aizliek vārdu. Protams, nevar salīdzināt mūsu valsts bagātību ar Vācijas bagātību, bet... Jābeidz taču šī valstiskā cimperlēšanās attiecībā uz nozari, kurai 100% liegts strādāt. Jābeidz šķirot - kurš nomaksājis gadā 2000 eiro nodokli, kurš 200 eiro, tie pirmām kārtām ir cilvēki, kuri palikuši bez darba un bez iespējām to atrast. Picu izvadātāja darbs radošam cilvēkam ir īslaicīga izeja. Tie, kuri lemj par atbalstu māksliniekiem, nesaprot, kas ir radošs darbs. Daudzi ir veltījuši lielu daļu savas dzīves, lai iegūtu labu muzikālo izglītību, lai spodrinātu meistarību un talantu, kas ir unikāls savā būtībā. Un šī talanta augļi dod katram kaut ko - laimes sajūtu, stiprinājumu grūtos brīžos... Esmu izbraukājis visu Latviju, saticis daudzus cilvēkus, kuri man teikuši, ka viens mans dzejolītis ir palīdzējis pārvarēt kādas dzīves grūtības. Šīs atzīšanās nevaru pārvērst reālās, taustāmās vērtībās, toties manī ir gandarījums, ka esmu spējis palīdzēt... Un ko darīs teātru aktieri? Es ļoti viņiem jūtu līdzi. Mums jāatkārto, ka māksla un kultūra ir milzu vērtības - gan akadēmiskā, gan neakadēmiskā. Bez šīm vērtībām nebūs cilvēciskas uzvaras pār krīzi.

Svarīgākais