Ieslodzītais tiesājas ar Valsts policiju par viņam piederošu mantu nozaudēšanu

Publiski pieejamā informācija liecina, ka strīds ir starp Juriju Ziminu, kurš nonāca ieslodzījuma vietā, un Valsts policiju (VP).

Izskatāmajā lietā Zimina mantas - ziemas virsjaka, kurpes un mobilais tālrunis - bija izņemtas kā lietiskie pierādījumi kriminālprocesā, un, pamatojoties uz tiesas spriedumu krimināllietā, tie bija jāatdod Ziminam. Ar VP lēmumu tika konstatēta prettiesiska policijas rīcība, nevērīgi glabājot Zimina personiskās mantas un nozaudējot tās.

Policija daļēji apmierināja Zimina prasījumu, atzīstot, ka viņam ar iestādes rīcību ir nodarīts vidēji smags nemantiskais kaitējums, un par to atlīdzināja 250 eiro. Policija norādīja, ka Zimins nav iesniedzis nevienu pierādījumu par nozaudēto mantu vērtību, kā arī, pārbaudot krimināllietas materiālus, policija nav konstatējusi nekādus šīs mantas identificējošus datus.

Zimins vērsās tiesā, lūdzot noteikt lielāku nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, kā arī zaudējumu atlīdzinājumu.

AT atzina par nepamatotiem Administratīvās apgabaltiesas apsvērumus, ka zaudējumi nav jāatlīdzina, jo Ziminam izņemtās mantas nav nepieciešamas - mobilo tālruni viņš ieslodzījuma vietā nevar lietot, savukārt apģērbu vajadzības gadījumā nodrošina valsts, kas esot uzskatāms par daļēju atlīdzinājumu. Turklāt Zimins esot vēlējies nodot šīs mantas savai radiniecei.

Tiesā norāda, ka brīvības atņemšanas sods neietekmē personas īpašuma tiesības. Arī tad, ja persona nevar sev piederošo mantu lietot ar brīvības atņemšanu saistīto ierobežojumu dēļ, tas nenozīmē, ka tā zaudē īpašuma tiesības uz šo mantu. Tas, ka valsts ieslodzījumā esošai personai nepieciešamības gadījumā nodrošina apģērbu, nevar tikt uzskatīts par zaudējumu atlīdzinājumu.

Tāpat nevar uzskatīt, ka policijas piešķirtais morālā kaitējuma atlīdzinājums 250 eiro sedz nozaudēto mantu vērtību. Proti, morālā kaitējuma atlīdzinājums Ziminam ir izmaksāts par viņa tiesību aizskārumu, nevis kā virsjakas, kurpju un mobilā tālruņa vērtības atlīdzinājums.

Lietā nav strīda, ka pieteicējam ir nodarīti zaudējumi, tātad, ņemot vērā iepriekšminēto, tie ir jāatlīdzina.

AT norāda uz kļūdainu secinājumu, ka, tā kā Zimins nav raksturojis savu mantu īpašības, pēc kurām tās nešaubīgi varētu identificēt, tiesai nav iespējams noteikt pat aptuvenu to vērtību. AT ieskatā nebūtu pamatoti prasīt, lai Zimins būtu iepriekš paredzējis, ka konkrētās mantas tiks izņemtas kā iespējami pierādījumi kriminālprocesā, bet vēlāk prettiesiskas policijas faktiskās rīcības dēļ netiks viņam atdotas, tādēļ būtu laikus nodrošinājies ar pierādījumiem par šo mantu īpašībām.

Zimina iespējas savākt pierādījumus ir samazinātas arī tāpēc, ka viņš atrodas cietumā.

AT spriedumā norāda, ka likumā noteikts iestādes pienākums - aprakstīt kriminālprocesā izņemto priekšmetu pazīmes īpašā procesuālajā dokumentā. Tātad izņemto priekšmetu pazīmju fiksēšana ir policijas pienākums, kas noteikts ar likumu, un tai ir pienākums izņemtos priekšmetus atdot tādā stāvoklī, kādā tie saņemti.

Līdz ar to konkrētajā gadījumā tiesai ir jāvērtē Zimina prasījums, ievērojot vispārējo pieredzi attiecībā uz pazaudētajiem priekšmetiem pielīdzināmu priekšmetu vērtību un šaubas tulkojot par labu pieteicējam, ja vien iestāde nevar pierādīt, ka viņa prasījums ir nepamatots.

Tāpat AT spriedumā norāda, ka tiesai bija jāsniedz vērtējums arī Zimina argumentam par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu sakarā ar neatgriezeniski zaudētiem atsevišķiem kontaktiem mobilā tālruņa nozaudēšanas dēļ, turklāt pat tad, ja tiesa šo argumentu uzskatīja par nepamatotu.

Tā kā spriedumā šāds vērtējums nav sniegts, apgabaltiesas spriedums ir atceļams arī daļā par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu.