Tā sauktajai Lemberga prāvai divu gadu jubileja

Rīt apritēs divi gadi, kopš sākta t.s. Lemberga prāva. Tāpat kā pirms gada arī šobrīd aktuāls ir jautājums – cik tālu pavirzījusies patiesības noskaidrošana šajā tiesas procesā?

Ja vērtē plikus skaitļus, tad varētu teikt, ka process mīņājies uz vietas. Līdz galam nopratināta tikai viena lieciniece; vairāk vai mazāk aizpratināti divi cietušie un pavisam nedaudz – viens uz cietušā statusu pretendējošs liecinieks. Ja ņem vērā, ka prokurori pavisam plānojuši nopratināt 80 liecinieku, varētu domāt, ka divos gados process patiešām uz priekšu pavirzījies maz.

Tomēr no šīs mīņāšanās uz vietas palikusi melna zeme, kur ilgi vēl zaļa zāle neaugs, jo visās tiesas sēdēs, gandrīz nepārtrauktas milzu spriedzes apstākļos, risinājušās visīstākās cīņas par katru zemes pēdu.

Gandrīz katras tiesas sēdes beigās, kad jau liekas, ka tiesnesis tūlīt, tūlīt pieliks punktu un pretinieku garīgā intensitāte un entuziasms jau ir izsīcis, uzvērpjas aizvien jaunas vārdu kaujas un tiek pieteikti aizvien jauni lūgumi. Katrā tiesas sēdē tiek diskutēti tik atšķirīgi jautājumi, pieminēti dažādi notikumi 17 gadu ilgā laika periodā (no 1993. gada līdz mūsdienām), risinātas tik sarežģītas civiltiesiskas un kriminālprocesuālas nianses, ka tas vairs vienā galvā ietilpt nevar.

Tādējādi, lai novērtētu šā unikālā tiesas procesa rezultātus, palīgā jāņem tautas valoda, kura cita starpā šajā procesā tiek gan slavēta (tiesnesis Boriss Geimans apgalvoja, ka viņam patīk "tautas valoda"), gan apkarota (tiesas sastāvs

B. Geimana vadībā Ventspils mēram Aivaram Lembergam par tautas valodas lietošanu iegrieza 180 latu piespiedu naudu).

Aplauziens Pušu epizodē

Vai prokuroru aicinātie cietušie un liecinieki ir palīdzējuši apsūdzības uzturēšanai? Vai līdzšinējās liecības palīdzēs pierādīt to, kas rakstīts apsūdzībā? Piemēram, to, ka A. Lembergs no toreizējā Ventspils naftas jurista Valentīna Kokaļa 1993. gadā ir izspiedis 5% no SIA Puses kapitāla daļām?

Nekā nav palīdzējuši, tieši otrādi.

Vienīgā līdz galam nopratinātā lieciniece Aija Kokale apgāza apsūdzībā teikto, ka A. Lembergs 1993. gadā esot izspiedis SIA Puses kapitāla daļas no V. Kokaļa. Viņa liecināja to pašu, ko liecina dokumenti – tobrīd SIA Puses daļas piederēja Aijai, nevis Valentīnam. Elementāra loģika savukārt liecina, ka nevar izspiest to, kā nav.

Arī pats V. Kokalis, droši vien saprotot situācijas muļķību, liecināšanas gaitā radikāli mainīja savu viedokli, tādējādi prokuroru sarakstīto apsūdzību apgāžot arī no savas puses. Proti, V. Kokalis sāka liecināt, ka A. Lembergs no viņa izspiedis nevis 5% no SIA Puses kapitāla daļām (tā rakstīts apsūdzībā) divu latu nominālvērtībā, bet gan "5 procentus no Pušu biznesa". Šis "Pušu bizness" bijis paslēpts ofšoros, kuru nosaukumus V. Kokalis vairs neatceras...

Nu gan vairs nav saprotams, ko darīt.

Jāgroza vai jāatsakās?

Loģiski domājošam cilvēkam, kuram nav īpaša naida pret Ventspils mēru, jau no paša sākuma likās neiespējama prokuratūras versija, kuras loģika ir šāda:

a) A. Lembergs no sava laba drauga V. Kokaļa 1993. gadā esot izspiedis akcijas;

b) neraugoties uz izspiešanu, septiņus gadus abi dzīvojuši labā draudzībā – dzēruši konjaciņu, ēduši lašmaizītes, kopā gājuši medībās un pirtī; c) 2000. gadā abi sastrīdējušies – kā ierasts šādos gadījumos par naudu, tomēr vēl septiņus gadus viens otru kriminālos pārkāpumos nav vainojuši; d) 2008. gada pavasarī V. Kokalis pēkšņi atcerējies: "Lembergs taču 1993. no manis akcijas izspieda!"

Bet 2010. gadā tiesas zālē viņš sāk atcerēties (faktiski ar jautājumiem piespiests pie sienas), ka tās nemaz nebija akcijas, ko izspieda!

Ļoti iespējams, ka prokuroriem šajā situācijā būtu jāgroza apsūdzība – ja jau pats cietušais apgalvo, ka no viņa izspieda pavisam kaut ko citu, nekā sākotnēji viņš liecināja. Bet kā gan šo izspiesto mantu – "5 procentus biznesa" – apsūdzībā aprakstīt, ja jau pats cietušais neatceras, kas tā īsti par mantu?

Būtiski ir tas, ka Kriminālprocesa likums (KPL), kurš stājās spēkā 2005. gadā, vairs neparedz tiesai iespēju nosūtīt krimināllietu atpakaļ uz prokuratūru papildu izmeklēšanai vai trūkumu novēršanai. Līdz ar to līdz pašām kriminālprocesa beigām nevarēs uzzināt, kā tiesa vērtē prokuroru darbu, izmeklējot "SIA Puses kapitāla daļu izspiešanas" epizodi.

Vasaras kauju patiesā jēga

Vēl viena būtiska nianse – ar tiesai veltītiem visskarbākajiem paziņojumiem izdarot milzīgu spiedienu vairāku nedēļu garumā, prokurori šovasar panāca pierādījumu pārbaudes kārtības faktisku maiņu. Proti, tiesa sākotnēji bija lēmusi, ka iztiesāšana notiks pa apsūdzības epizodēm, vispirms pārbaudot pierādījumus par SIA Puses kapitāla daļu izspiešanu.

Loģiski, ka pie šādas pierādījumu pārbaudes kārtības tagad būtu bijis jāsauc liecināt pārējie SIA Puses līdzīpašnieki – miljonāri Jānis Blažēvičs, Uldis Pumpurs un Mamerts Vaivads.

Atbilstīgi apsūdzībai arī no viņiem esot izspiestas SIA Puses kapitāla daļas. Tikai viņi nav atzīti par cietušajiem – droši vien tāpēc, ka nesniedza apsūdzībai vajadzīgās liecības un nestāstīja par akciju izspiešanu. Ja tas ir tā, tad, protams, šo miljonāru liecības tiesā "Pušu izspiešanas epizodi" būtu piebeigušas līdz galam. To acīmredzot prokurori pieļaut negribēja – lai taču paliek vismaz kaut kāda šaubu ēna! Acīmredzot tāpēc tika izdarīts tas milzīgais spiediens uz tiesu, lai tiktu aicināti liecinieki, kuri var liecināt citās epizodēs, bet par SIA Puses nezina pilnīgi neko.

Civiltiesiskie un politiskie motīvi

Tātad šovasar ar milzīgām cīņām prokurori panāca, lai sāktu pratināt miljonārus Jūliju Krūmiņu un Vladimiru Krastiņu, kuriem, kā jau teikts, nebija nekāda sakara ar SIA Puses.

Varbūt šā gada gaitā radusies skaidrība, kā no abiem šiem miljonāriem 1994. gadā tika izspiestas SIA Lat Transnafta kapitāla daļas? Tieši otrādi – arvien skaidrāk iezīmējas, ka V. Krastiņa un J. Krūmiņa liecības ir piemeklētas sadomātai versijai, bet abu kungu motivācijā sniegt A Lembergu apsūdzošas liecības saskatāmas acīmredzamas pazīmes, kurām nav nekāda sakara ar mērķi "sasniegt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu".

Piemēram, miljonārs

J. Krūmiņš izstāstīja – pret A. Lembergu viņš prokuratūrā vērsies tāpēc, ka ar Ventspils naftu saistītie biznesmeņi aptuveni 2000. gadā viņam nav atdevuši

5 miljonus dolāru, kas bijuši ieguldīti Ventspils naftas privatizācijā. Šos biznesmeņus komandējis A. Lembergs, tāpēc J. Krūmiņš tieši Ventspils mēru uzskata par vainīgo 5 miljonu neatdošanā.

Bet pat 5 miljonu dolāru atdošana nebija mazinājusi J. Krūmiņa nepatiku pret A. Lembergu. Saskaņojot savas darbības ar senu Ventspils mēra naidnieku miljonāru Aināru Gulbi, J. Krūmiņš veicinājis kriminālprocesa virzību, jo uzskatījis – jādara viss, lai A. Lembergs nekļūtu par premjeru un Valsts prezidentu.

Tādējādi J. Krūmiņš liecināja tieši tāpat, kā visus šos gadus kriminālprocesu ierosināšanu pret viņu komentēja pats A. Lembergs. Proti, A. Lembergs teica, ka kriminālprocesu mērķis ir civiltiesiski strīdi un politiski motīvi. Loģiski, ka J. Krūmiņa pieminētais strīds par 5 miljoniem un vēlme nepieļaut A. Lemberga politiskās karjeras attīstību ir tieši tas, par ko runā Ventspils mērs.

Jūlija Krūmiņa loma

Prokurori veltīja milzīgas pūles, lai J. Krūmiņa pratināšana tiktu uzsākta tieši pirms Saeimas vēlēšanām, tomēr izskatās, ka J. Krūmiņš patiesībā ir ļoti neizdevīgs liecinieks apsūdzības uzturēšanai. Īsi pirms vēlēšanām viņš liecināja, cik ļoti korumpēta ir bijusi Latvijas politiskā elite (piebilstot gan, ka tas ir viņa viedoklis, nevis konkrēti fakti). Tomēr jau uz pirmajiem aizstāvības puses jautājumiem viņš atbildēja tā, ka labi ātri bija jānoslēpj Austrālijā.

Kāpēc tā? Acīmredzot

J. Krūmiņam nevar iemācīt apsūdzības uzturēšanai vajadzīgās atbildes. Viņš varbūt piekrīt iemācīties kādu dzejolīti (tā tēlaini varētu salīdzināt apsūdzības epizodi "kā no SIA Man-Tess izspieda SIA Lat Transnafta kapitāla daļas"), bet viņš nav gatavs mācīties visus kopotos rakstus (kā tēlaini varētu nosaukt visu faktoloģisko materiālu, kas saistīts ar SIA Lat Transnafta epizodi).

Šajā sakarā interesants ir J. Krūmiņa pašnovērtējums pēdējā intervijā (Kas Jauns, 2011. gada janvāris): "Lai brauktu kopā ar mani, tai meitenei jābūt ar stipriem nerviem, jo man ir diezgan smags raksturs. Ar iepirkšanos problēmu nebūtu, taču neticu, ka ilgāk par nedēļu kāda mani izturētu. Domāju, ka ar mani varētu būt grūti kopā ceļot, jo es daru tikai to, ko pats gribu."

J. Krūmiņš tika pratināts tikai divas dienas, tad paziņoja, ka dodas uz Austrāliju "līdz nākamā gada aprīlim". Neraugoties uz to, viņš vēl ilgi pēc tam gozējās dzeltenajā presē un acīmredzami bija pieejams Latvijā. Tomēr tiesa viņu uz pratināšanām vairs nesauca – pagaidām vienīgais racionālais izskaidrojums šādai rīcībai ir fakts, ka tiesnesis B. Geimans un J. Krūmiņa pārstāve I. Malahovska savulaik bija tuvi kolēģi Latgales priekšpilsētas tiesā.

"Draugs Vladimirs"

Lai cik uzmanīgs bija cietušais miljonārs Vladimirs Krastiņš, kukuļa izspiešanu SIA Lat Transnafta kapitāla daļu veidā viņš neapstiprināja. Vēl vairāk – viņš pat lūdza vispār terminu kukulis nepieminēt. Tiesa piekrita cietušajam un aizliedza advokātam jautājumos lietot terminu kukulis. Protams, pēc tā vairs nav skaidrs – par ko tad vispār sākts šis kriminālprocess?

Savu liecināšanu V. Krastiņš sāka ar monologu, ka viņam ir materiāla rakstura pretenzijas pret A. Lembergu par to, ka V. Krastiņam bijis bez maksas 1994. gadā jāatdod SIA Lat Transnafta kapitāla daļas kādai firmai, kura, pēc prokuroru domām, it kā piederējusi A. Lembergam. Tomēr materiālu pretenziju risināšana nav kriminālprocesa mērķis.

Bet vistrakākais, protams, bija tas, ka pratināšanu laikā atklājās – starp A. Lembergu un V. Krastiņu pēdējos gados nav valdījušas "veselības/dzīvības" apdraudējuma attiecības, bet gan savstarpējās uzticēšanās attiecības. Tas V. Krastiņam ļāvis no Lembergiem saņemt 700 000 dolāru un par sviestmaizi ekskluzīvu zemes gabalu Jūrmalā. Kopumā V. Krastiņa iegūtais labums no Lembergiem pēdējos gados veido kādus 2 miljonus latu. Tiešām, labu cietušo prokurori atraduši.