Zatlers: Es 12 gadus regulāri ciešu sāpes
Mirstošam cilvēkam un viņa tuviniekiem visvairāk ir nepieciešama materiāla palīdzība, secināts Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pētījumā "Momento Mori: dzīves noslēgums, nāve un iztēlotā pēcnāve mūsdienu Latvijas iedzīvotāju dzīvespasaulē".
Šodien ar pētījuma rezultātiem nodibinājuma "Hospiss LV" rīkotajā diskusiju forumā "Tiesības uz cieņpilnu nāvi" iepazīstināja filozofijas doktore Agita Misāne.
Trīs gadus ilgušajā RSU pētījumā secināts, ka nāve ir "ģimenes lieta". Latvijas iedzīvotāji par "labu nāvi" uzskata nāvi bez sāpēm un ciešanām, nāvi miegā, pēkšņu nāvi, nāvi mājās. Tāpat cilvēki pauduši vēlmi nomirt radinieku klātbūtnē, un neliels skaits aptaujāto vēlētos saglabāt kontroli pār notiekošo ar sevi. Varoņa nāvē mirt būt gatavi 2,5% vīriešu, kuriem nav ģimenes un kuri nav reliģiozi. Nedaudzi cilvēki ir atzinuši, ka viņi vēlētos mirt, veicot darba pienākumus, lielāks skaits cilvēku izvēlētos nāvi laimīgā dzīves brīdī.
Misāne atklāja, ka uz jautājumu par to, kādu palīdzību būtu bijis nepieciešams saņemt mirstošajam cilvēkam un viņa tuviniekiem, pētījuma dalībnieki izteikti atklājuši materiālas palīdzības nepieciešamību, proti, atlaides medikamentu un higiēnas preču iegādei, naudas līdzekļus atsāpināšanas līdzekļiem, profesionāla aprūpētāja algošanai. Taču tuvinieki vēlētos arī psiholoģisku palīdzību, darba devēja piešķirtas brīvdienas vai stundas aprūpētājam. "Šie ir jautājumi, kas ir risināmi," pauda pētniece.
Lai arī cilvēki zina, kā ir jāsagatavojas nāvei, taču to nedara. Aptaujātie Latvijas iedzīvotāji atklājuši, ka viņiem nav svarīgi pirms nāves palūgt piedošanu tiem, kam nodarīts pāri, izrunāt konfliktus un nesaprašanās, nokārtot parādsaistības.
Individuālās intervijās pētījuma dalībnieki atklājuši, ka viņi augstu novērtē iespēju pēdējās dzīves stundās būt kopā un sarunāties ar saviem tuvajiem cilvēkiem, norādīja Misāne.
Ārsts, bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers forumā uzsvēra, ka hospisa aprūpes pakalpojuma pienākums ir dot iespēju izbaudīt pēdējo dzīves posmu nevis gaidīt nāvi.
Viņš, daloties ar savu profesionālo un dzīves pieredzi, atklāja, ka, cilvēkam neesot kontaktā ar dzīvi, nāve iestājas daudz ātrāk. Dzīves pēdējā posmā vērtīgākā palīdzība ir saruna ar cilvēku. "Es 12 gadus regulāri ciešu sāpes. Tagad, runājot ar jums, man nesāp, jo es kontaktējos ar jums, bet, apsēžoties krēslā, sāpes atkal atgriezīsies," skaidroja Zatlers. Viņš atzina, ka neviens no malas nevar novērtēt otra sāpes un ciešanas. Viņam slimnīcā nācies saskarties ar kādu mirstošu cilvēku, kurš noliedzis, ka viņam būtu sāpes.
Zatlera ieskatā dzīve ir mistērija un nav vajadzības meklēt tajā racionālo. Nāve ir blakus cilvēkam kopš dzimšanas brīža, un neviens nezina, kurā brīdī tā iestāsies. "Nāve nav ciešanas. Nāve ir mirklis. Ciešanas ir dzīves laikā," skaidroja ārsts.
Viņš uzskata, ka eitanāzija nav nekas humāns. Ne vienmēr būs tā, ka cilvēks, kurš kādā dzīves posmā ir izteicis vēlmi par eitanāziju, pēc kāda laika nebūs pārdomājis. Zatlers atgādināja piekto bausli: "Tev nebūs nokaut", uzsverot, ka arī ārstam nebūs nokaut. Viņš ir pārliecināts, ka dzīvības un nāves jautājumu nav iespējams atrisināt ar juridisku normu, jo tie ir humāni jautājumi. Ārsts pieļauj, ka eitanāzija ir egocentrisks tuvinieku, ārstu rosinājums, lai atvieglotu savu dzīvi, nevis patiesas rūpes par slimo tuvinieku.
Ārsts dalījās arī savos vērojumos, ka cilvēki pēc 90 gadiem nereti mēdz pieņemt apzinātu lēmumu aiziet no dzīves, pārtraucot ēst un nedēļas laikā nomirst.
"Baudīsim katru dienu, palīdzēsim saviem tuvajiem cilvēkiem dzīvot pēdējās dienas, nevis gaidīsim nāvi," vēlēja Zatlers.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļas ārste Līga Keiša-Ķirse apstiprināja Zatlera ieteikumu, ka paliatīvajā aprūpē vissvarīgākā ir saruna ar slimajiem cilvēkiem. Viņa gan atzina, ka nereti sarunāties ar smagi slimiem pacientiem nemāk ne ārstējošais personāls, ne tuvinieki. Viņa arī skaidroja, ka paliatīvajā aprūpē esošs cilvēks neizveseļosies, taču viņam tiks samazināti slimības simptomi.
Kā vēstīts, otro gadu pēc kārtas ar hospisa jomu saistītiem ārstiem, nozares speciālistiem un viedokļu līderiem būs iespēja sabiedrībai un politiķiem skaidrot paliatīvās aprūpes principus un nozīmi, izaicinājumus darbā ar mirstošiem pacientiem un viņu tuviniekiem, diskutēt par veltīgu ārstēšanu un paplašināt skatījumu uz nāvi.
"Hospiss LV" līdzdibinātāja Ilze Zosule norāda, ka nepietiek tikai ar hospisa pakalpojuma ieviešanu, lai hospisa aprūpes sistēma Latvijā būtu atbilstoša pasaules standartiem un nāve neradītu bailes.