"Tas lika pieņemt, iespējams, smagāko lēmumu manā dzīvē". Iepazīšanās stāsta varonis atklāti par notikušo
Vasaras vidū redakcija saņēma neierastu vēstuli: jauns, interesants un sirsnīgs vīrietis uzticēja mums savu stāstu, kā viņš jau gadiem nespēj izveidot attiecības.
Pēc Jura (vārds mainīts, bet redakcijai ir zināms viņa īstais vārds) pirmās vēstules ( Patiess stāsts: Esmu brīvs - bez attiecībām, bet ne jau tamdēļ, ka tā vēlos) redakcijai uzrakstīja vairākas sievietes, vēloties iepazīties ar Juri. Mēs visas šīs vēstules pārsūtījām Jurim. Un tikko saņēmām vēstuli no viņa, kurā viņš stāsta, kā viņam veicies pēdējā pusgada laikā.
"Nu tad jāsāk šo visu ar vienu vārdu, kurš visu pateiks priekšā. Šis vārds ir - diemžēl," vēstulē redakcijai raksta Juris.
Viņš stāsta, ka uzrakstīja vairākas sievietes. Burtiskā nozīmē, no visas Latvijas.
Bijušas kuras izrādīja vēlmi patiešām iepazīties. Bija, kas dalījās pieredzē, deva padomus, idejas. Bija viens vīrietis, kurš cik noprotu, bija identiskā situācijā ar mani un vēlējās parunāties, bet tā arī neatbildēja nemaz. Bija viena sieviete, kura īsti nevēlējās attiecības, bet nespēja pārdzīvot šķiršanos un meklēja padomu, prasot ļoti, ļoti daudz (ap 15), izmisuma pilnus jautājumus.
Lūk, Jura piedzīvotais pusgada laikā:
"Bija viena, kura nesen bija pārvākusies no Anglijas uz Latviju. Atsūtīja ātri savu foto, aprakstu par sevi. Nosūtīju savu, bet viņa godīgi pateica, ka sapratusi, ka rakstā ievietotais foto ir mans, nevis no interneta dzīlēm un ka neesmu viņas tips. Neko, paldies par godīgumu.
Dāma no Valmieras. Pēc telefona numuru apmaiņas viņa sāka pamatīgi šaubīties, un galu, galā pateica, ka esmu viņai pa jaunu. Nu pieņemsim un ticēsim ka tā. Patiesībā domāju, ka citas šaubas piezagās, jo komunikācija bija visai saskanīga.
Dāma no Jūrmalas. Arī visai komunikabla sieviete, ar kuru bija draudzīga, saskanīga sarakste. Sākām jau pat apsvērt tikšanos, bet tad pēkšņi plānotajā dienā viņai mainījās plāni un viņa pateica, ka netiks. Un tad, kad vēl tuvāk nāca otrā norunātā diena, tomēr pateica, ka īsti neredz, ka mums kaut kas varētu Dāma no Jelgavas. Bildi man ne reizi neatsūtīja, bet redzēju foto Facebook. Skaista gaišmate, 3 bērni, bet ļoti sarežģītā situācijā. Nesen šķīrusies un bijušais vīrs noskaņojot vecāko dēlu pret viņu. Pēc nelielas sarakstes atvainojās, ka nav gatava attiecībām, un vēlas vispirms sakārtot savu dzīvi.
Nu te būs vissāpīgākais stāsts. Dāma no Tukuma. Nedaudz jaunāka par mani. Pašai 2 bērni. Jau praktiski uzreiz pārgājām uz whatsapp saraksti. Ātri sapratām, ka mums 95% interešu, domu sakrīt. Aicinu uz tikšanos. OK, ceturtdien būs Rīgā uz tikšanos ar vadītāju un tad varam uz stundu satikties. Dienu iepriekš raksta, ka tikšanās atcelta, bet būs sestdien Rīgā. Labi, sarunājam kur, bet ne cikos. To vēl ziņos. Sestdienas rītā - viņai bērns saslimis. Nu labi, tad kad mēs varētu tikties? Neatbildēja, bet pazuda uz vairākām dienām. Tik burtiski, bez iemesla vairākas dienas man vienkārši neraksta, neatbild. Tad pēkšņi uzraksta, atvainojas ka nerakstīja, jo.. viņas bijušais viņu attiecību laikā ir krāpis. Bet te jautājums - par ko tad mani ignorēt? Tad viņa pazuda pavisam un vairs man ne reizi nav rakstījusi.
Jūs droši vien gribat zināt, vai biju uz kādu tikšanos? Jā, 2 tikšanās man bija.
Viena bija ar sievieti, kura burtiskā nozīmē varētu būt man mammas vietā. Viņa vēlējās vienkārši ar mani aprunāties klātienē, dalīties pieredzē, dot padomus. Bija forša saruna.
Otra tikšanās bija ar sievieti, kura pati izrādīja vēlmi satikties. Dažus mēnešus jaunāka par mani, bez bērniem. Pati bija attiecību pēdējā šķiršanas posmā, jo viņas draugs neizrādīja vēlmi pēc bērniem. Tikšanās, parunājāmies, bet pēc tikšanās es nesajutu to saikni, ka viņa varētu būt cilvēks man blakus. Kaut kas īsti nepievilka. Pēc tikšanās saņēmu ziņu, ka viņa vēlētos turpināt un labprāt dotos uz otru tikšanos. Nespēju vēl saņemties viņai atbildēt, tamdēļ devos pastaigāties. Pastaigas laikā mani notrieca skrejriteņa vadītājs alkohola reibumā. Nokļuvu slimnīcā ar vairākām traumām, pēc 2 mēnešiem un nelielas rehabilitācijas izveseļojos. Esot mājas režīmā pēc slimnīcas, man piesaistīja mājās aprūpētāju. Iedevu viņai sava e-mail datus un palūdzu, lai viņa atbild manā vietā, jo bija nedaudz traumētas rokas, nevarēju rakstīt. Izstāstīju, kas notika, ka pateicos par tikšanos, bet lai negaida uz mani, ka slimošu un nevēlos likt gaidīt. Situācija bija stulba, bet tas bija vieglākais veids, kā spēju viņai atteikt, nevis vienkārši pateikt - nē.
Pēc kāda laika viņa man rakstīja vēlreiz, jautājot kā man sokas, vai joprojām būtu gatavs ar viņu satikties. Bet te atkal nācās atteikt, jo bija otra,stulba situācija. Slimošanas laikā man bija iespēja tikt uz Ķemeriem rehabilitācijā. Tur jau pirmajā dienā mani pamanīja visai simpātiska medmāsa, kura sāka koķetēt ar mani. Viņa nokārtoja, ka var uz laiku kļūt par manu asistenti. Tiešām daudz ko palīdzēja Ķemeros, jo es apģērbties un pat uz wc bez palīdzības nespēju aiziet, kur nu vēl paēst. Kad rehabilitācija beidzās, viņa nokārtoja, ka būs arī asistente pie manis mājās. Nu te notika kas neplānots, jo tā bija viņas iniciatīva. Proti, pēc dažām nedēļām viņa paziņoja, ka ir stāvoklī no manis. Protams, ka liels prieks abiem. Un tas sakrita ar brīdi, kad šai sievietei, ar kuru biju uz tikšanos, šo pateicu un novēlēju veiksmi. BET! Šo es nesapratīšu. Mani tā aprūpētāja "apčakarēja", jo sameloja par grūtniecību. Labi, tas viss beidzās mierīgi, viņa atvainojās, neapkrāpa mani nekādi. Bet kamdēļ viņa tā darīja, es nezinu. Nedusmojos uz viņu, jo palīdzēja tiešām ļoti daudz man.
Nu šie ir tie tādi salīdzinoši veiksmīgie stāsti, kur kaut cik sakarīga komunikācijas bija.
Tad bija viena sieviete, kura pati bija attiecībās, bet dalījās ar savu pieredzi. Esot 5 gadus bijusi bez attiecībām, devās pie dziednieces. Viņai esot izdevies, ir attiecības un pat bērns jau. Paldies, viņai par pieredzes stāstu, jo daudz ko foršu no viņas uzzināju. Viņas pieredze man ļoti palīdzēja. Visvairāk ar komunikācijas un attieksmes sakārtošanu ar bijušo sievu. Tas bija MEGA priekš manis, jo šeit viss ir sakārtojies un nomierinājies beidzot.
Un tad bija vairākas, ar kurām nu nekādi nespēju noķert to īsto komunikāciju. It kā sarakste ir, bet tā sajūta, ka kaut kas bīdās, kustās uz priekšu īsti nebija. Ar vienu pat ilgi sarakstījos, bet nespēju "salauzt, jo šķita pārmērīgi nopietna. Ne reizi nepavaicāja", kā iet, ko daru. Uz savu nopietnību vienmēr bija atbilde, ka darbs. Arī brīvdienās. Nu pārāk nopietna bija priekš manis. Nu tad vēl bija dažas kuras ne reizi man tā arī neatbildēja".
Neskatoties uz notikušo, Juris uzskata, ka bija vērts vērsties redakcijā un censties nodibināt attiecības,
" Tā bija lieliska pieredze pakomunicēt ar tiešām burvīgām, simpātiskām sievietēm, kur katrai bija savs iemesls, kamdēļ man uzrakstīja. Es uz nevienu neturu ļaunu prātu, nedusmojos, ka uz tikšanos nemaz netiku, kaut ļoti gribēju vēl un protams, ka attiecības. Arī pēc šī raksta, kad visas sarakstes bija beigušās, es neatmetu vēl visam ar roku un turpināju mēģinājumus iepazīties iepazīšanās aplikācijās. Bet te arī vienmēr viena problēma - viss apstājās pie ziņas, kad pasaku, ka man ir bērns. Tas traucēšot. Nu nezinu. Ko mans bērns ir tādu izdarījis, lai teiktu, ka viņš traucēs?
Nu tad burtiski pirms nedēļas (pagājušajā sestdienā), bija sarunāta tikšanās ar vienu sievieti. Man ir ziedi, dāvana. Norunātajā vietā un laikā gaidīju stundu, bet viņa neatnāca. Nu tad pēdējais - svētdien es izdomāju izmēģināt veiksmi un Instagram uzrakstīt privāti vienai sievietei ar piedāvājumu iepazīties. Zinu, ka brīva. Uzreiz jau pateica nē. Uz manu jautājumu kas man ir jādara, lai to mainītu, atbildēja ka nekas. Nu šeit es atkal šim nenoticēju.
Nu tad tieši šis lika man pieņemt, iespējams, smagāko lēmumu dzīvē - es izlēmu, ka vairs nevēlos attiecības. Esmu pilnībā pārtraucis domas un vēlmes par attiecībām. Trīs gadu laikā tikai neveiksmes un neskaitāmi "nē".. Sarunas laikā pat līdz idejai par tikšanos nemaz netieku. Vienkārši šo vairs nevēlos. Nav uz planētas vairs cilvēks, kas spēs manas domas mainīt. Jo es patiešām pārtraucu ticēt. Mīlestība neeksistē. Eksistē tikai laime un realitāte. Tas ir vienīgais, kam es ticu. Kopumā - esmu atvērts brīvai komunikācijai. Varu brīvi pakomunicēt, parunāties ar ikvienu par jebko kas saistīts par attiecībām. Pat tikties dzīvē, podkāstā, intervijā, tv jebkur. Tikai tad ar vienu nosacījumu - bez sejas un īstā vārda! Bet tam vai izdosies vēl kaut reizi dzīvē attiecības? Es šaubos. Šobrīd tam vienkārši neticu. Nevēlos..." vēstules noslēgumā raksta Juris.