Diezin vai būs daudz tādu, kuri atcerēsies – kad tieši būtiskai sabiedrības daļai pēkšņi atvērās acis, lai saprastu, kas ir miljardiera Džordža Sorosa finansētais organizāciju tīkls Latvijā?
Atgādinām – tas bija 2004. gada augusts, kad, kaisdama spriedzē no krievu skolu štābistu aktivitātēm, sabiedriskā doma pēkšņi uzvārījās ap diviem citiem katliem: ap tālaika Saeimas priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres izvirzīšanu eirokomisāra amatam un ap šā amata kandidātes negaidīto noriešanu, kuru organizēja dažas sabiedriskās organizācijas. Kas šīm organizācijām bija kopējs? Izrādījās – spilgtākā starptautiskās oligarhijas pārstāvja, miljardiera Sorosa finansējums.
Tad pēkšņi tika saprasts, kādā veidā neliela cilvēku grupa, balstoties uz dāsnu Sorosa finansējumu, ir radījusi organizāciju sistēmu un nodrošinājusi atbalstu vairākos ietekmīgos medijos, kuros viedokli pauda tikai šīs sistēmas akceptēti eksperti, lai noteiktu valsts politisko darba kārtību.
Kad tas pēkšņi tika saprasts, tad jau nebija grūti arī atbildēt uz jautājumu – kādi ir šā tīklojuma patiesie mērķi. Nav šaubu, ka tā ir vēlme noteiktā virzienā ietekmēt valsts politiku.
VVF un Jēkabsons
Raugoties no šodienas viedokļa, pārsteigums droši vien būs, kad atmiņās tiks atsauktas valsts amatpersonas, kuras 2004. gada augustā pirmās atklāti vērsās pret sorosiešu tīklu. Tās bija... Valsts prezidente Vaira VīķeFreiberga un tālaika iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons. Šīs augstās amatpersonas pirmās no sorosiešiem saņēma triecienu par Sorosa finansētai organizācijai netīkama viedokļa izteikšanu.
V. VīķeFreiberga gan savu vainu ātri vien izpirka, 2005. gada 12. janvārī personīgi Sorosam pasniedzot Triju Zvaigžņu ordeni, līdz ar to savas prezidentūras beigu posmā viņa ar sorosiešu organizācijām tīri labi sadzīvoja.
Turpretī Ē. Jēkabsons no saviem vārdiem neatkāpās un drīz vien bija spiests politiku atstāt. Sorosa pētnieki visā pasaulē norāda, ka visi, kuri ir atļāvušies publiski atklāt sorosiešu tīkla patiesos mērķus, nokļūst melnajā sarakstā.
Pirmsākumi
Lai gan Soross jau kopš 1992. gada milzīgas summas atvēlēja organizācijai Sorosa fonds Latvija, paša miljardiera darbība un labdarības mērķi pirms 2004. gada augusta ļoti maz tika nopietni pētīti.
Piemēram, politikas pētnieks Mārcis Bendiks 1999. gada martā publicēja rakstu Aizdomīgais biedrs Soross, kas balstījās uz plašu ārvalstu literatūras un paša Sorosa darbu analīzi.
2002. gadā žurnālists Lato Lapsa pieķērās pētījumiem par to, kā Sorosa fonds Latvija naudu saņem no ofšoriem, pārkāpjot pašu sludināto «atklātības» principu. Ar analītisku pētījumu Atklātības delna vai Sorosa ķepas marionetes atkal izcēlās M. Bendiks. Politiķis Visvaldis Lācis publicēja ļoti pamācošu stāstu par to, kā Soross viņam personīgi 1991. gadā Rumānijas pilsētā Timišoarā pieprasīja atkāpties no Sorosa fonda Latvija valdes locekļa amata sakarā ar nacionālistiskajiem uzskatiem. Tas arī latviešu valodā gandrīz viss.
Likmes bija augstas
Bet kas notika 2004. gada augustā? Valdība eirokomisāra amatam izvirzīja I. Ūdri, pret ko aktīvi sāka protestēt «Sabiedrība par atklātību Delna».
Kāpēc? Delnas pārstāvji skaidroja, ka viņiem nav pieņemams I. Ūdres kandidatūras «izvirzīšanas veids» – neesot notikusi kandidāta publiska apspriešana. Tomēr diezin vai tas bija patiesais iemesls tik vētrainai antikampaņai, kādu līdz tam neviena cita amatpersona nebija piedzīvojusi – neilgi pirms tam Delna bija klusējusi, kad Einara Repšes valdība pilnīgi bez jebkādas apspriešanas eirokomisāra ēnas amatam izvirzīja Sandru Kalnieti.
Daži analītiķi sprieda, ka eirokomisāra amats varētu būt tā vērtība, lai Soross beidzot liktu saspringt savam finansētajam organizāciju tīklam un beidzot liktu sākt atpelnīt Latvijā ieguldītos 50 miljonus.
M. Bendiks redzēja sakarības Eiropas mērogā. «Likmes toreiz bija augstas. Eiropas antikonservatīvajiem vajadzēja noraidīt Roko Butiljoni kandidatūru. Viņš bija lielas valsts (Itālijas – aut.) pārstāvis, tāpēc viņu vienu pašu noraidīt nevarēja. Līdz ar to tika meklēts vēl kāds vājais punkts citās Eiropas valstīs. Tas tika atrasts Ūdres personā, kura nāca no mazas valsts.» M. Bendiks tēlaini skaidroja, ka šajā gadījumā diezin vai Soross kādam zvanīja uz Latviju. Pietika, ka kāds Eiropas ultraliberāļu organizācijas vadītājs piezvanīja Delnas priekšsēdētājam Robertam Putnim un lūdza palīdzēt.
Jāatgādina, ka Eiropas liberālās un kreisās partijas vērsās pret pāvesta Jāņa Pāvila II draugu R. Butiljoni sakarā ar viņa konservatīvajiem izteicieniem, ka «homoseksualitāte ir grēks» u. tml.
Zvīņas no acīm
Protesti pret I. Ūdres kandidatūru kulmināciju sasniedza, kad trīs nevalstiskās organizācijas (NVO) – Delna, Eiropas kustība Latvijā un «Klubs Māja» – rīkoja nesankcionētu protesta akciju pie Saeimas. Nebija jāpieliek lielas pūles, lai atklātu, ka visās trijās organizācijās darbojas vieni un tie paši cilvēki. Piemēram, Eiropas kustības Latvijā viceprezidents Māris Slokenbergs ir Delnas biedrs, savukārt Delnas vadītāji R. Putnis un Inese Voika – «Kluba Māja» dibinātāji. Papētot šo organizāciju finansētājus, atklājās, ka visas dāsni finansē Sorosa fonds Latvija; saņemts finansējums arī no Sorosa centrāles – «Atvērtās sabiedrības institūta». Tieši tas pats atklājās arī par citām NVO, kuru pārstāvji ņēma dalību šajā protesta akcijā – vieni un tie paši cilvēki, finansējums no Sorosa. Cita starpā minētajā protesta akcijā pirmoreiz piedalījās arī žurnālisti, tādējādi sperot pilnīgi jaunu soli izpratnē par žurnālistikas ētiku, kura vispār jau prasa politiskā procesa vērošanu no malas. Radās sapratne, kāpēc dažos medijos viedokli izsaka vieni un tie paši eksperti un – kāda sagadīšanās – gandrīz tikai Sorosa stipendiāti. Tādējādi, pavelkot aiz viena diedziņa, ātri vien kļuva redzams viss Sorosa audums Latvijā.
2004. gada akcija pie Saeimas bija pirmā reize, kad Delnas vadībā Sorosa finansētās organizācijas rīkoja atklāti politisku akciju, bet 2007. gadā Delna jau organizēja vērienīgākas politiskā protesta akcijas – gan skaļi atbalstot Valsts prezidenta amatam Aivaru Endziņu un pēc tam izkliedzot nepieklājīgus saukļus par ievēlēto Valdi Zatleru, gan vairākās «lietussargu akcijās» protestējot pret Alekseja Loskutova atlaišanu.
Neviens nav deleģējis
Kas bija tas, kas 2004. gada augustā sorosiešiem likās tik bīstams Valsts prezidentes un iekšlietu ministra izteikumos?
Viņi tolaik pirmie skaļi pateica, ka Delna ir kļuvusi par politisku organizāciju, līdz ar to sabiedrībai būtu jāzina tās patiesie mērķi un finansējuma avoti, kuru atklāšanu šī organizācija tik uzmācīgi prasa no citām politiskajām organizācijām. V. VīķeFreiberga par Delnas darbību teica: «Es to uzskatu par iejaukšanos politiskā procesā, ko leģitīmi un normāli vajadzētu darīt politiskām organizācijām. Lai organizācija varētu darboties kā politiska organizācija, tad lai viņa reģistrējas kā politiska organizācija, lai deklarē visai tautai, no kurienes nāk viņas finansējums, kas ir viņas sponsori, kas ir viņas politiskā platforma pašai, uz ko viņa tēmē un tā tālāk.»
«Man liekas savāda prasība atkāpties no amata personai tikai tāpēc, ka šai grupai viņa nav iepatikusies kā eirokomisāra kandidāte. Turklāt vēl no Saeimas priekšsēdētājas amata – tāda amata, kura leģitimitāti nodrošina visas tautas ievēlētais parlaments un Satversme. Nevalstiskajām organizācijām šāda leģitimitāte nepiemīt, un tās nav politiski atbildīgas tautas priekšā. Tautas priekšā politiski atbildīgs ir parlaments, bet valdība ir politiski atbildīga tautas un Saeimas priekšā. Savukārt nevalstiskās organizācijas neviens nav ne deleģējis, ne ievēlējis, tāpēc nevar uzskatīt, ka viņu viedoklis būtu svarīgāks par jebkuru citu viedokli. Jebkurš cilvēks var paust savu viedokli, taču tas nenozīmē, ka visi ir spiesti tajā ieklausīties.»
Savukārt Ē. Jēkabsons izteicās, ka Delnas patiesos mērķus sākusi pētīt Drošības policija. Vēlāk gan tas tika mīkstināts, ka tiek pētīta tikai un vienīgi publiska informācija. Tieši Ē. Jēkabsons kā būtisku uzsvēra, ka Delnu sponsorē Soross – «kāds ļoti pasaulē slavens uzņēmējs, kuru nelaiž vienā otrā pasaules valstī un kuram tiek arī pārmestas pat, iespējams, mahinācijas lielos apmēros».
Dažas pērles
Tūlīt pēc tam atklājās metode, kādu sorosieši izmanto, lai manipulētu ar sabiedrisko domu, jo prezidentes un ministra izteikumus tika aicināti vērtēt eksperti, starp kuriem bija gandrīz tikai Sorosa stipendiāti vai Sorosa tīkla organizāciju vadītāji.
Interesanti, ka visasāko kritiku V. VīķeiFreibergai tolaik veltīja pašreizējā Valsts prezidenta padomnieks juridiskajos jautājumos Edgars Pastars, tolaik tikai 23 gadus vecs jauneklis, kas jau tolaik tika stādīts priekšā kā konstitucionālo tiesību speciālists. Daži viņa citāti: «Valsts prezidentes izteiktie viedokļi – lielākā pērle, kādu vien atļāvusies radīt kāda tik cienījama un augsti stāvoša amatpersona. Sevišķi interesanti tas izskatās tikko publiskotās pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas politikas pamatnostādņu kontekstā. Tas parāda, ka šis dokuments nav pat tā papīra vērts, uz kura ir uzrakstīts. Savukārt prezidentes izteikumi ir atklāta ņirgāšanās par šīs koncepcijas lasītāju.» «Prezidentei būtu patiesi jāatvainojas, kā arī, iespējams, arī labāk jāpārdomā, kas ir viņas konstitucionālo tiesību padomnieki. Bet kursi Satversmes smalkumos noteikti būtu visai ārstējošs līdzeklis pret šādiem atgadījumiem.» Interesanti, bet vissaprotošāk pret prezidentes izteicieniem izturējās Delnas biedrene Rasma Kārkliņa, kura tika stādīta priekšā kā Ilinoisas Universitātes profesore. «Demokrātija nav visatļautība, blakus likumiem pastāv arī zināmas politiskās uzvedības normas. Ir pazīmes, ka septembrī Latvija piedzīvos daudzējādas protesta akcijas, un tas ir saasinājis vispārējo jūtīgumu par to, kas ir pieņemams un kas grauj valsti. Kā rāda gan vēsturiskā pieredze, gan politoloģiskā literatūra, pa reizei aiz brīvas pilsoniskas apvienības aizsega slēpjas pretvalstiskas organizācijas un arī tādas, kas kurina naidu pret citām sabiedrības daļām. Varbūt tas ir, par ko prezidente ir nobažījusies?»
Ceļojoša polittehnoloģija
Pēc šiem notikumiem Latvijas presē tika publicēti vairāki pētījumi gan par Sorosa finansēto organizāciju pielietotajām metodēm citās valstīs, gan par finansējuma apjomiem un virzieniem, lai iesaistītu Sorosa tīklā aizvien vairāk organizāciju. Piemēram, Neatkarīgā konstatēja, ka Sorosa struktūras Lietuvā pielieto pilnīgi identiskas metodes kā Latvijā (trīsdaļīgs pētījums Sorosa tīkls Lietuvā. Lietuvieši nepadodas), kas faktiski nozīmē, ka uz šīm valstīm sorosisms atvests kā kādā institūtā vai domnīcā izdomāta polittehnoloģija. Tāpat varēja konstatēt, ka dažās valstīs, piemēram, Gruzijā, Sorosa struktūras tiek finansētas vēl bagātīgāk, darbojas radikālāk, ķeras pie ielu cīņām, gāž pastāvošo varu un pēc tam ministru un tiesībsargu amatos jaunieceltie sorosieši no Sorosa tieši saņem dāsnas pateicības, stipendijas un iepriecinājumus.
Cita starpā, publikācijas pasaules medijos liecina, ka Gruzijas sorosiešu arsenālā ir bijušas arī tādas protesta formas, kā «izņirgāšanās par vēlēšanām», «simboliskas bēres» un «nesadarbošanās». Kur gan mēs šīs metodes nesen redzējām? Vai tik ne Latvijā?