Bugajs: Pučs bija Gorbačova provokācija
Pirms 20 gadiem, naktī uz 19. augustu, Maskavā, atstādinot no amata PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu, varu sagrāba sazvērnieki, sevi nodēvēdami par Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteju (VĀSK). Tā izsludināja ārkārtas stāvokli vairākos PSRS reģionos, tostarp Latvijā. Bija skaidrs, ka ir noticis militārs pučs.
Taču 21. augustā kļuva skaidrs, ka pučs izgāzies. 21. augustā Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu, nosakot beigas pārejas periodam valsts varas de facto atjaunošanai un deklarējot, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.
1991. gada augustā Rīgas milicijas pārvaldes priekšnieks bija šobrīd pretrunīgi vērtētais pulkvedis Viktors Bugajs. Neatkarīgā piedāvā interviju ar Viktoru Bugaju.
Viktors Bugajs: – 19. augustā pulksten pusdeviņos es nosūtīju telegrammu visām Rīgas milicijas nodaļām ar pavēli pāriet uz īpašu darba režīmu – lai paaugstinātu disciplīnu un ieviestu skaidrību. Jo neviens jau nezināja, kas patiesībā notiek. Tajā pašā rītā izdevu attiecīgu pavēli, ar ko man tika pakļauti visi milicijas spēki.
– Kas jums pavēstīja, ka noticis pučs?
– Es vienmēr mostos pussešos no rīta, ieslēdzu radio un veicu rīta vingrošanu. Tajā rītā izdzirdēju, ka tiek ieviests ārkārtas stāvoklis. Protams, daudzi to jau bija paredzējuši. Svētdien, kad pavadīju savu sievu uz Maskavu – viņa brauca pēc meitas –, es konstatēju, ka vilcienā nekāpj neviens militārists, kaut gan parasti Maskavas vilciens bija pilns ar viņiem.
– Jūsu pavēlei nebija ilgs mūžs: Baltijas kara apgabala priekšnieks Fjodors Kuzmins atstādināja no amatiem iekšlietu ministru Vazni, viņa vietnieku Zenonu Indrikovu un jūs.
– Acīmredzot visus pārējos iekšlietu darbiniekus Maskava uzskatīja par lojāliem... Tūlīt pēc tam es uzrakstīju Kuzminam vēstuli, ka viņa pavēle dezorganizē milicijas darbu. Pieprasīju, lai Kuzmins tiekas ar milicijas darbiniekiem un paskaidro, kas notiek. Viņš, protams, netikās.
– Kādā sarunā jūs apgalvojāt, ka šajā laikā Rīgā strādāja dažādi izlūkdienesti, kuru darbinieki maskējās aiz korespondentu, kulta kalpu, latviešu emigrantu un citādiem aizsegiem. Kā varēja noteikt, ka konkrētais reliģiskais darbonis vai emigrants ir kāda izlūkdienesta rezidents?
– PSRS sabrukuma procesi Latvijā sākās 1987. gadā, un par izlūkdienestu darbību mēs sapratām no VDK aktivizēšanās. Tā, piemēram, viesnīcā Rīga papildus tika aprīkoti numuri, viesnīcā Latvija vesels stāvs bija īpašs – tur ievietoja Rietumu izlūkdienestu darbiniekus. Un kas tad ir izlūks? Mēs ar jums sarunājamies, un tas nozīmē, ka mēs izlūkojam viens otru. Un kurš pirmais nodos ziņojumu... Šiem izlūkiem ļāva darīt pilnīgi visu. Bet pēc tam viņiem no numuriem zuda diktofoni, fotoaparāti, videokameras. Kad iekšlietu pārvaldē tika saņemts iesniegums, mēs jau zinājām, kurā stāvā vai kurā numurā noticis tas un tas. Ja attiecīgi izlūkdienestu darbinieku numuros, tad neko darīt nevajadzēja – ierosiniet lietu un nolieciet to patālāk. Jo šo tehniku bija nozaguši VDK darbinieki. Atmodas sākumā pie mums sāka plūst milzīgs daudzums ziņojumu. Tā, piemēram, par gaidāmajām aktivitātēm pie Ļeņina pieminekļa man paziņoja pretizlūkošanas darbinieki no Bolderājas. Atcerieties, tur tika nolikts zārks ar plakātu Mosties, vecais, ir laiks! Sevišķi aktivizējās armijas izlūkdienests, armijas pretizlūkošana. Un informācija mums bira virsū kā no pārpilnības raga. Mēs zinājām pilnīgi visu par visiem pasākumiem. Taču pirms 19. augusta apklusa pilnīgi viss.
– Kāpēc tā?
– Šodien, analizējot situāciju, domāju tā – 19. augustā pie mums atlidoja trīs ģenerāļi no Maskavas. Viens no viņiem bija 8. pārvaldes priekšnieks. 8. pārvalde komandēja tādas milicijas apakšvienības kā, piemēram, Skrundas apakšvienību – tā saukto Kosmonautu pilsētiņu. Es viņam pajautāju: kā jūs uzzinājāt par apvērsumu? Viņš atbildēja, ka tāpat kā es – no radio. Šiem trim ģenerāļiem pavēlēja doties uz Rīgu, bet visas pavēles viņi saņēma ar VČ* palīdzību: uzgriez četrus ciparus, un ir savienojums ar Maskavu, ar kādu augstākstāvošu priekšnieku. Es šiem trim ģenerāļiem 20. augustā teicu: jūs taču saprotat, ka jums nebūs, kur atgriezties – Padomju Savienības vairs nav, ja nebūsiet tik aktīvi, jums būs iespējas šeit atrast savu vietu. Šajā pašā dienā no Maskavas atgriezās arī Rubiks...
– ... kuru atšuva pilnīgi visi Maskavas priekšnieki.
– Jā. Viņš dzīvoja viesnīcā Maskava, ko pilnībā apkalpoja VDK speciālā apakšvienība. Visus PSRS Augstākās padomes deputātus, kas tur mitinājās, noklausījās vai arī filmēja. Lai arī kur Rubiks zvanīja, viņu nekur nepieņēma, atbildot, ka neviens nevēlas ar viņu sarunāties.
– Kā tad tā? Rubiks taču vienmēr bija lojāls Maskavas varai.
– Nu, kā to lai ņem. Ir dažādi viņa lojalitātes varianti. Kad notika Latvijas kompartijas šķelšanās kongress, es kā kongresa delegāts pirms tam atnācu pie Rubika un teicu: militārie pensionāri grib jūs virzīt uz augstu amatu – viņi vēlas jūs redzēt Latvijas kompartijas ģenerālsekretāra amatā. Tas skan, es saku, lieliski. Bet patiesībā tas amats ir tāds mēsls... Jo, piedodiet, kompartijai taču ir beigas. Tad izstāstīju viņam, ka Rietumos ir radies labs plāns Padomju Savienības reorganizācijai un ka Gorbačovs ir briesmīgs nodevējs.
– Ir ziņas, ka pēc puča divas nedēļas Latvijā atradās Boriss Jeļcins.
– Jā, viņš ieradās 23. vai 24. augustā. Runas, ka viņš daudz dzēra, ir pārspīlētas. Viņš parasti piedzērās tikai dienas beigās. Latvijā viņam bija daudzas tikšanās, instruktāžas un viss pārējais. Lai sagatavotos turpmākajiem notikumiem. Latvija ir vieta, uz kuru visiem ērti atbraukt. Piemēram, no Stokholmas.
– Vai uzskatāt, ka pučs ir Gorbačova provokācija, precīzāk – viņš to varētu būt organizējis?
– Tieši tā, pučs bija Gorbačova provokācija. Atcerieties, Gorbačovs viesojās Latvijā 1987. gadā. Viņu pavadīja milzīgs apsargu pulks. Tolaik darbaļaudis Gorbačovam sūtīja maisiem vēstuļu. Viņš dzīvoja Benjamiņa namā, viņam līdzās, protams, apsardze. Tā dzēra tik briesmīgi, ka... VDK priekšnieks Kovaļčuks rezultātā saķēra žultspūšļa un aknu iekaisumu, jo apsardzei ik vakaru vajadzēja vest kastēm šņabja. Jūrmalas tirdzniecības šefu modināja naktī, lai tas savukārt uztriec augšā Bulduru noliktavas pārzini un izsniedz četras kastes ar šņabi. Jautāju apsardzei: ko jūs darāt ar tām darbaļaužu vēstulēm? Vai, labi, ka atgādinājāt! – kāds no viņiem iesaucās. «Kur jums ir tuvākā katlumāja? Vajag tās vēstuļu čupas sadedzināt,» tā apsardze. Bet, kas attiecas uz Gorbačovu pašu... Es zināju, ka cilvēkus, kuri ir kategorijā 1A, apsargā citādi. Sočos, Jaltā, tajā pašā Forosā, kur Gorbačovs atradās it kā iesprostots puča laikā, reidā vienmēr atrodas sargkuģis un zemūdene. Un kādā armijas avīzē 1991. gadā bija nopublicēta sargkuģa kapteiņa dienasgrāmata – par 19. un 20. augustu. Tur bija rakstīts, ka Gorbačovs jūras malā nav redzams, bet ir redzama viņa sieva Raisa ar divām meitenītēm. Sauļojas, spēlējas. Bet kā tas ir? Ja tava ģimene ir ieslodzīta, tad tu sēdēsi blakus vīram un uztrauksies par savu, viņa un savu tuvinieku drošību un dzīvību, nevis sauļosies pludmalē. Gorbačovu izlaida 22. vai 23. augustā, viņam pakaļ atlidoja lidmašīna – bet ne tā, ar kuru pie viņa regulāri lidoja sarunu vedēji.
– Sarunu vedēji?
– Jā, tie, kuri reāli organizēja puču. Janajevs un pārējie. Un sarunas pašās beigās bija apmēram tādas: zini, nesanāca mums tā, kā bija domāts.
– Puča laikā esot bijuši nevēlamo un likvidējamo personu saraksti. Kas tos veidoja un kas tajos atradās?
– Tos veidoja kadru virsnieki. Sarakstos bija iekšlietu pārvaldes darbinieki. Iekšlietu ministrijas darbinieku sarakstus nevajadzēja veidot, jo tur nebija pretinieku: visa ministrija sastāvēja tikai no tādiem, kas liecas uz to pusi, uz kuru pūš vējš – viņi piesliesies tiem, kas uzvarēs. Nevēlamo cilvēku nebija nemaz tik daudz: kādi vienpadsmit. Tos bija paredzēts vienkārši izdzīt no iekšlietu orgāniem. Bet likvidēt bija paredzēts trīs cilvēkus.
– Kurus?
– Viens no tiem biju es.
– Un vēl divi?
– Viņi jau ir aizsaulē. Tāpēc nenosaukšu.
– Kāpēc jūsu pieminētajos sarakstos nebija, piemēram, rakstnieku, mākslinieku, proti, radošo profesiju pārstāvju? Viņi taču vienmēr bijuši vislielākie režīmu pretinieki.
– Viņus neuztvēra kā ienaidniekus. Saprotiet, bija ļoti daudz radošo profesiju pārstāvju, kas darbojās kā VDK aģenti, informatori, vienkārši ziņu pienesēji. Piemēram, kāds radošais brauc ārzemju komandējumā vai ekskursijā. Par braucēju vienmēr – vienmēr! – bija savākta mapīte ar atskaitēm: kā viņš uzvedās, cik daudz izdzēra, ko runāja, ar ko gulēja. Kāpēc VDK 5. nodaļa vervēja radošo profesiju pārstāvjus? Tāpēc, ka viņi viegli padevās pārliecināšanai un gribēja iegūt visu, nedarot neko. Bet atrast par viņiem kompromatu nebija nekādu problēmu.
– Vai Tautas frontē arī bija VDK aģenti?
– Protams. Un daudz. Padomājiet, kāpēc viens otrs LTF redzams darbinieks nemēģināja kļūt, piemēram, par Saeimas deputātu? Jā, tāpēc, ka bija VDK aģents.
– Daudz esmu prātojusi par to, kāpēc augusta puča dienās, salīdzinot ar tā paša gada janvāra barikāžu dienām, cilvēku noskaņojums bija drūms un cīņasgars – noplacis.
– Jā, arī mēs, braucot pa Rīgu, ievērojām, ka nemana patriotiski noskaņotus varoņus, ka netiek bloķētas armijas daļas, ka nav nekādu protestu. Mēs kļūdījāmies, ka, paredzot politisku aktivitāti, mums nāksies novērst patriotu sadursmes ar armiju. Nekas tāds nenotika. Taču mēs bijām tam gatavi. Katrā mūsu grupā bija sarunu vedēji – viens latvietis, viens krievs. Mūsu cilvēki bija visur. Arī tad, kad armijas bruņumašīnas drasēja pa Doma laukumu, mūsējie tur bija. Janvāra barikādēs cilvēki nenojauta situācijas nopietnību: armijai, OMON vienībai vajadzēja tikai 15 minūšu, lai iznīcinātu visu un visus, kas tur atrodas. Bet tad, kad augustā pučisti paziņoja, ka ir pārņēmuši varu, visi nodomāja – jā, patiešām, tā ir noticis. Taču neviens neuzdeva jautājumu: kas viņiem to varu dos.
– Godmani pēc tam stipri lamāja, ka viņš ļāvis omoniešiem mierīgi izbraukt no Latvijas.
– Zināt, Aloizu Vazni arī stipri lamāja, ka viņš puča laikā kaut kur paslēpās. Bet es domāju, ka viņš izdarīja pareizi. Es pats brīdināju Vazni, sak, skrien prom, tev brauc pakaļ. Pēc tam piezvanīju omoniešu dežurantam un pateicu, ka nav vērts nekur braukt: Vaznis jau ir prom.
Vai arī jūs šobrīd tāpat kā daudzi krieviski runājošie – apgalvojat, ka jūs šeit tiekat apspiests? Krieviski šis vārds skan labāk: uščemļonnij.
– Par sevi varu teikt – jā, tiku. Iekšlietu ministrs Roberts Jurdžs, nacionālu motīvu vadīts, atbrīvoja mani no amata. Arī Saeimā Jurdžs, Vidiņš, Kristovskis, Kostanda nepiekrita, ka man tiek piešķirta LR pilsonība. Protams, gandrīz katram bija privāts iemesls, kālab viņi bija pret mani... Bet tas jau ir cita raksta temats.
– Un kādi iemesli, jūsuprāt, ir daudziem citiem t. s. krievvalodīgajiem, kuri klaigā, ka viņus uščemļajut?
– Domāju, ka krievvalodīgie šajā gadījumā paši ir vainīgi. Pirmām kārtām viņi nemācās valodu. Bet LR pilsonību šobrīd var iegūt pavisam vienkārši. Savukārt tie militārie un parastie pensionāri, kas te dzīvo kopš Otrā pasaules kara beigām, jūtas aizvainoti tāpēc, ka viņiem, kas nodzīvojuši te visu mūžu, nākas maksāt naudu, lai naturalizētos.
– Protams, visu mūžu dzīvojot, viņi nekādi nevarēja iemācīties latviešu valodu. Un tad vēl atbrauc kaut kādi Maskavas gudrinieki un sāk pārmest, ka latvieši, nelieši tādi, apspiež krievus.
– Vai latvieši nevarētu nepievērst uzmanību šādiem emisāriem?
– Varētu. Bet kaitinoši gan viņi ir.
– Man ļoti patika tas, ko teica Laima Vaikule kādā Krievijas TV kanālā. Kāds skatītājs viņai teica tā. Lūk, jūs pati esat latviete, bet jums tur, Latvijā, atdzimst fašisms, tur fašisti pa ielām staigā. Viņa atbildēja apmēram tā: mīļie, ko jūs pievēršat uzmanību dažiem mūsu vecīšiem, kas vienu dienu gadā atceras savu jaunību, kopā noiedami mazu gabaliņu līdz Brīvības piemineklim? Pie jums, viņa turpināja, neofašisti un neonacisti katru dienu izdara noziegumus. Mēs taču jums līdzīgus jautājumus neuzdodam! Ja es būtu iekšlietu ministrs, es nekad – nekad! – neliktu kaut kādus nožogojumus ap Brīvības pieminekli, kā tas pāris gadus bija noticis tieši 16. martā. Ir tikai likums, kas jāpilda: pasākuma pieteicēji un rīkotāji garantē kārtību, un, ja tiek pārkāpts kaut viens punkts, rīkotāji par to atbild. Tā ka, latvieši, esiet pārliecinātāki par sevi. Un tad jau viss būs labi.
*Visokaja častota – augsta frekvence (krievu val.