«Virkne lietu gan Eiropas Savienībā (ES), gan ārpus tās Latvijai, Lietuvai un Igaunijai jādara kopā. Nopietnas ieceres ir arī Latvijas – Lietuvas divpusējā sadarbībā, kuras realizācijai pirmo reizi top abu valstu gatavota koncepcija,» Neatkarīgajai atklāj jaunais Lietuvas vēstnieks Latvijā Ričards Degutis. Pagājušajā nedēļā Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš viņu akreditēja darbam Latvijā.
Abu valstu Ārlietu ministriju gatavotajā dokumentā (no Latvijas puses to izstrādā Andris Sarkanis) liela uzmanība veltīta kultūrai un izglītībai, tajā būs analizēta arī iespēja skolās apgūt kaimiņvalsts valodu, veidot kopēju kultūras un informatīvo telpu, kopīgas televīzijas un radio programmas. Ar dokumenta palīdzību abas puses cer iezīmēt attiecību perspektīvas un, kā teic R. Degutis, «nedaudz pacelties no rutīnas, palūkoties nākotnē, pacelt arī nestandarta, ne-administratīvus priekšlikumus, lai šīs divpusējās attiecības reāli iedzīvinātu». Tiek domāts arī par Latvijas – Lietuvas foruma aktivizēšanu. R. Degutis pārliecināts, ka no ciešākas sadarbības, pārrobežu kultūras norišu, tūrisma aktivizēšanas ieguvējas būs abas valstis.
Baltijas komandas piekritējs
Viņa vīzija ir, lai Baltijas valstis tiktu uztvertas kā viens ekonomisks reģions, kas ir konkurētspējīgāks. Salīdzinājumam viņš min Beniluksa valstu sadarbību, kas palīdzējusi attīstīties arī katrai atsevišķi. Līdzīgi, arī bez institucionalizētas savienības, norises kādā no Baltijas valstīm jau līdz šim ir ietekmējušas citas. «No tā, ka Igaunija jau ir iestājusies eirozonā, ieguvušas arī Latvija un Lietuva, līdzīgi kā tas bija ar iestāšanos ES un NATO, kad valstis arī viena otrai palīdzēja. Tāpat pēc tam, kad Lietuva 1993. gadā pirmā vienojās par Krievijas karaspēka izvešanu, karaspēks tika izvests arī no Igaunijas un Latvijas. Sakārtojām tirdzniecības attiecības ar Krieviju, un bija skaidrs, ka arī Latvija un Igaunija noslēgs savus līgumus ar Krieviju,» min R. Degutis.
Pēc viņa domām, visām trim valstīm saskan intereses ES nākamā budžeta plānošanas periodā, kur būtu jāstrādā kopā, tāpat jāīsteno prioritātes dziļākai integrācijai ES jomās, kur vēl ir būtiski trūkumi, jo īpaši enerģētikā un transporta sistēmā. «Mums jāiziet no enerģētiskās salas stāvokļa, jāizveido infrastruktūra un jāpievienojas ES enerģijas tīkliem, jārada gāzes piegādes alternatīvas, jāizveido brīvais tirgus. Tāpat jāintegrē transporta tīkli – mūsu ceļi, dzelzceļi vēl ir tālu no tā līmeņa, kādiem tiem jābūt. Tie ir plāni nākamajiem 10–20 gadiem, tie ir nopietni projekti, kas parādīs reālo mūsu integrācijas līmeni.»
Vēstnieks piebilst, ka kopīgs izaicinājums visām trim valstīm ir emigrācija.
Īstajā brīdī, īstajā vietā
R. Degutis Viļņas universitātē ieguvis žurnālista izglītību, atmodas laikā bija nedēļas laikraksta Mazā Lietuva politiskais apskatnieks, līdz 1991. gadā tika uzaicināts darbā Ārlietu ministrijā. Diplomāta karjeras laikā R. Degutim gadījies allaž būt klāt vēsturiskos brīžos. Laikā (1992–1996), kad viņš kā pirmais sekretārs un vēlāk politiskais padomnieks strādājis Maskavā, ar Krieviju kārtoti būtiski jautājumi – karaspēka izvešana, tranzīts caur Lietuvu, Kaļiņingradas anklāva jautājums, slēgti tirdzniecības līgumi. Politiskā padomnieka darbības laikā Londonā (1998–2002) notikušas sarunas par iestāšanos ES un NATO, un, aizbraucot no Lielbritānijas 2002. gadā, R. Degutis jau zinājis, ka 2004. gadā visas trīs Baltijas valstis būs ES un NATO. Pēc tam, kad divus gadus R. Degutis ministrijā vadīja Austrumeiropas un Centrālāzijas departamentu, kas aktīvi piedalījās ES kaimiņattiecību politikas izveidē, viņš 2005. gadā kļuva par vēstnieku Gruzijā, ko atstāja 2008. gada jūlijā – nepilnu mēnesi pirms kara sākuma ar Krieviju. «Laiks Gruzijā bija interesants ar to, ka redzēju, kā īstenojās iepriekš izstrādātā politika, sākās ekonomikas liberalizācija, kuras laikā Gruzijā aktīvi ienāca arī Lietuvas bizness.» Laiks Sanktpēterburgā, kas bija Lietuvas ekonomiskās krīzes un pēckrīzes gadi, bijis svarīgs ārējās tirdzniecības jomā. «Lietuvas bizness diezgan veiksmīgi izmantoja Krievijas tirgu. Bez ārējā tirgus pieprasījuma būtu grūti pārvarēt krīzi, bet pieprasījums Krievijā saglabājās samērā augsts, pateicoties valsts sociālajiem izdevumiem. Ļoti spēcīgi darbojāmies tūrisma jomā, divu gadu laikā spējām palielināt no Sanktpēterburgas atbraukušo tūristu skaitu uz Lietuvu trīs četras reizes,» atklāj R. Degutis.
Basketbola reliģija
Tāpat kā lielai daļai lietuviešu, R. Deguta aizraušanās ir basketbols, kuru spēlēt viņš radis iespēju jau otrajā nedēļā pēc ierašanās darbā Latvijā. Par basketbolu viņš varētu runāt tāpat kā Foresta Gampa draugs Baba par garnelēm. «Basketbols – tā ir lietuviešu otrā reliģija, tā ir sava veida identitātes forma, tam ir sava vēsture. Īpaši basketbols kā identitātes veids nostiprinājās padomju laikā. Vispirms tas uzplauka Kauņā, kas bija ļoti nacionāla pilsēta, 70. gados – arī Viļņā. 80. gadu vidū tradicionālās Žalgira finālspēles ar CSKA nebija tikai cīņa par PSRS čempionāta zelta medaļām, tā bija cīņa arī par Lietuvas neatkarību. Tas bija daudz nopietnāk, nekā šķita,» pārliecināts ir R. Degutis.