Saruna ar labklājības ministri Ilzi Viņķeli (Vienotība).
– Cik Latvija sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem spēja pierādīt savu taisnību, kā aizdevēji raugās uz sociālās jomas neaizskaramību vai konsolidējamību?
– Sarunas bija smagas,bet pieredzējušākie kolēģi saka, ka ir bijis vēl sarežģītāk – gan tādēļ, ka veicamie uzdevumi ir bijuši nesalīdzināmi sāpīgāki, gan tādēļ, ka attiecības valdībā bija pietiekami sarežģītas, tajās bija divas frontes. Attiecībā uz sociālajiem jautājumiem Latvija ir definējusi valstij svarīgās intereses, par kurām sarunās ar aizdevējiem noteikti iestājas. Tās ir pensijas: gan pensiju pamata apjoma neaizskaršana, gan piemaksu saglabāšana esošajā apmērā. Tie ir arī sociālie pabalsti, ko valsts līdzfinansē pašvaldībām, gan sociālās apdrošināšanas pabalstu neaizskaršana, jo jau esam veikuši virkni ierobežojumu to saņemšanā, kas ir spēkā līdz
2014. gadam.
– Kāpēc tāda liela starpība starp aizdevēju prasīto summu un to, ko Latvija bija cerējusi konsolidēt?
– Latvijas taktika bija runāt par sasniedzamo budžeta deficīta līmeni 2,5% apmērā no IKP. Tas ir viens no būtiskākajiem rādītājiem, ar ko arī operējam, kombinējot ar
izdevumu samazinājumu, ieņēmumu palielinājumu. Turpretim aizdevēji vairāk tendēti runāt kategorijās, kādas tika lietotas iepriekšējās sarunās: ne tikai par budžeta
deficītu, bet lielā mērā arī par, viņuprāt, ilgtspējīgiem konsolidācijas pasākumiem, tādām izdevumu samazinājuma pozīcijām, kas būtu saglabājamas arī vēl pēc 2012. gada.
– Kā izskatās jūsu jomas budžets? Sākumā bija runa par 20 miljoniem, ko varētu konsolidēt LM, tad parādījās versija par 30 miljoniem. Kāda ir pēdējā summa pēc sarunām ar aizdevējiem?
– Neesmu dzirdējusi par pieaugumu līdz 30 miljoniem.
– Presē figurēja šāds skaitlis. Kāda ir pēdējā versija?
– 20 miljonu izdevumu samazinājums tika nostiprināts pavasarī, vēl iepriekšējās labklājības ministres Ilonas Jurševskas laikā. Tas tika aprēķināts, prognozējot 2012. gada makroekonomiskos rādītājus un analizējot budžeta sociālo pabalstu izdevumu pozīcijas. Summa iegūta uz vairāku pabalstu saņēmēju kontingenta samazinājuma rēķina. Tā vienošanās tika nostiprināta, to mēs arī iesniedzām Eiropas Komisijai līdz ar vidēja termiņa budžeta metiem, un tā ierēķināta, jau veidojot bāzes izdevumus. Par citiem samazinājumiem labklājības jomā mēs šobrīd nerunājam.
– Arī pēc aizdevēju nosauktās summas – 150–180 miljoni – jūsu konsolidācijas summa nepalielinātos nekādā gadījumā?
– Latvija taktiku nav mainījusi, mēs joprojām uzturam sarunas, kā atskaites punktu liekot sasniedzamo budžeta deficīta līmeni.
– Bet jūs katrā ziņā iestāsieties par to, ka labklājības jomas budžeta konsolidācijas apjoms nav palielināms?
– 2012. gada budžetā tas noteikti nav palielināms. Tas, ko aizdevēji ļoti labprāt gribētu redzēt un kur viņu un Latvijas intereses būtiski neatšķiras, ir sociālo pabalstu sistēmas reforma. Tā ir arī mana politiskā apņemšanās. Sociālās palīdzības sistēma ir jāreformē.
– Arī nākamgad kaut kas jau mainīsies?
– Neatkarīgi no tā, vai sociālā palīdzība tiek finansēta pilnībā no pašvaldībām vai arī no valsts, kā tas ir ar garantētā iztikas minimuma pabalstu, tai jābūt ienākumjutīgai.
Palīdzībai jābalstās uz personas ienākumu novērtējumu, tai jābūt precīzāk mērķētai. Vienmēr būs grupa cilvēku, kam pabalsts naudā būs daudz efektīvāka palīdzība nekā nodokļu atvieglojumi.
Ja cilvēks ir nodarbināts zema atalgojuma segmentā, tad atvieglojums par apgādājamo viņa finansiālo situāciju īsti neuzlabo.
– Rādītājs būs tikai ienākumi, neatkarīgi no apgādājamo bērnu skaita, kredītu apjoma vai kādiem citiem vitāli svarīgiem izdevumiem?
– Tas obligāti saistāms arī ar apgādājamo skaitu. Jāraugās, lai cilvēks nenonāktu nabadzības slazdā, kad, ņemot vērā esošo nodokļu politiku, pie noteikta ienākumu līmeņa ir gandrīz vai neizdevīgi strādāt. Izdevumi, kas viņam pieaug, stājoties darba attiecībās, arī pieaug: jādomā par bērnu pieskatīšanu, bērnudārzu vai aukli, par transportu, darbā ir citas prasības arī apģērba ziņā. Ja cilvēks atrod darbu mazo algu nodarbinātības segmentā, tad, noņemot nost līdz ar to radušos izdevumus, viņam līdzekļu dzīvošanai paliek mazāk, turklāt sociālās palīdzības pakalpojumiem viņš vairs
nekvalificējas.
– Arī pašvaldības saka, ka ir virkne cilvēku, kas pamanījušies pabalstu sistēmu izmantot, saņemot dažādos atbalstos summas, kas vairāk nekā uz pusi pārsniedz par minimālo algu strādājošā ieņēmumus. Tas nemotivē darbam. Kā to izskaust, kā novilkt robežu, kam tas pienākas, kam ne?
– Tieši tā! Tas arī ir mūsu nākamā pusgada izaicinājums – pietiekami precīzi definēt tos parametrus, pēc kuriem cilvēks kvalificētos palīdzības saņemšanai, lai nav kā šobrīd, kad palīdzību saņemam līdz noteiktai summai, un, tikko tur ir lats vai divi vairāk, cilvēks to vairs nesaņem, lai gan objektīvi viņam būtu jāpalīdz, varbūt tikai mazākā apjomā. To mēs esam gatavi darīt, esam uzsākuši diskusijas ar sociālo pakalpojumu departamentu, ar pašvaldībām, lai cilvēks savu vajadzību nodrošinājumam spēj nopelnīt ar darbu, bet, ja viņam nedaudz pietrūkst, lai viņš nekristu ārā no palīdzības saņēmēju loka. Jāraugās arī, lai nodokļu atvieglojumu politika būtu tāda, kas cilvēku
motivētu būt nodarbinātam.
– Redzat, ka sistēma būtu izstrādāta tā, ka pie kaut kādas algas, apgādājamo skaita un noteiktu izdevumu summas viņam pienākas palīdzība automātiski un viņam nav vairs jāiet kā lūdzējam, lai piešķir maznodrošinātā statusu vai kādu palīdzību?
– Uz to vēl nevaru precīzi atbildēt, tas ir arī sarunu jautājums ar Finanšu ministriju
(FM) par to, kā nodokļu atvieglojumu politika tiek pārveidota, kas ir jādara, jo šobrīd nodokļu sistēma nav sevišķi niansēta, atbalsta veidu ir nedaudz. Šobrīd ir diskusija par to, ka, ja darba devējs dod darbu ilgstošam bezdarbniekam, valsts darba devējam nāk pretī un piedāvā kādus stimulus. Piemēram, atlaižot par šo darbinieku sociālās apdrošināšanas iemaksas. Bet jautājums, vai esam gatavi tam, ka kāda ļaužu grupa netiek sociāli apdrošināta? Ir arī risks, ka darba devējam varētu būt stimuls pieņemt šādus darbiniekus un atlaist tos, par kuriem jāmaksā pilns nodokļu apjoms. Iespējams, ir cita veida atbalsti. Tā varētu būt mazāka sociālās apdrošināšanas likme. Tas jādiskutē kopā ar Ekonomikas ministriju (EM), darba devējiem, arodbiedrībām, FM.
– Nākamgad joprojām visi turpinās saņemt 8 latus ģimenes valsts pabalstu (ĢVP) par bērnu, vai tomēr tikai pirmo pus gadu?
– Šobrīd ir ieplānota summa, lai visiem līdz pat nākamā gada beigām izmaksātu esošos astoņus latus.
– Tātad nākamgad nekas šajā pabalsta sadalījumā nemainīsies?
– No pusgada jēgpilnu reformu ieviest nevar, tāpēc gatavojamies ĢVP reformai no 2013. gada, kas jāskata sociālās palīdzības reformas kontekstā, ņemot vērā personas, ģimenes ienākumus, tām atbilstošākos atbalsta veidus.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"