Par to, kādas problēmas samilzušas un būs jārisina jaunajai Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP), kā arī par intrigām apvīto padomes locekļu kandidātu izvēles procesu Neatkarīgās saruna ar Latvijas Televīzijas (LTV) ģenerāldirektoru Edgaru Kotu un Latvijas Raidorganizāciju asociācijas (LRA) vadītāju Guntu Līdaku.
– Cīņa ap reklāmu, sabiedriskā pasūtījuma nosacījumiem, asāka vārdu apmaiņa starp sabiedriskajām un komerciālajām raidorganizācijām bijusi vienmēr, LRA aicinājusi padomi ierobežot LTV dalību reklāmas tirgū vai izstumt to no tā vispār. Tagad tā saasinājusies? Krīzes vai kā cita dēļ?
E. K.: – Domāju, ka krīzes dēļ. Ir straujš reklāmas budžeta kritums, dalāmā nauda strauji samazinājusies, bet pretendentu skaits uz to nav samazinājies. Gada pārskati rāda, ka komerctelevīzijas strādā ar zaudējumiem, un tas nozīmē, ka šis jautājums noteikti ir jārisina. Arvien plašāk arī attīstās tehnoloģiskā platforma, digitalizācijas rezultātā jebkurā Latvijas lauku malā ir iespējams skatīties daudzus, dažādus kanālus, līdz ar to cīņa par skatītāju ir ļoti liela.
G. L.: – Sakarā ar ciparu televīzijas ieviešanu ir pieaudzis spēlētāju skaits reklāmas tirgū, tas nozīmē, ka veidi, kā medijiem nodrošināt līdzekļus satura ražošanai, mainās. Pamatienākumi no gala lietotāja šobrīd nāk kabeļu operatoriem, tas ir saasinājis konfliktu, ar ko arī saistītas pēdējās kaislības. Saeimā diskutētais jautājums par Must carry, kas neļauj nacionālajiem komerckanāliem iekasēt maksu no operatoriem par sava kanāla iekļaušanu viņu piedāvājumā. Šī problēma ir tiešas sekas ciparu apraides ieviešanai.
– Ņemot vērā šos faktorus, reklāmas apjoma kritumu, spēlētāju daudzumu, konkurenci, nelielo tirgu – kādu redzat risinājumu, virzību? Kur to naudu dabūt? Kādam varbūt vienkārši jāatbirst, jānomirst konkurences cīņā, bet vai arī ar kāda spēlētāja izstāšanos un tā daļas pārdali pietiks, lai šīs jau gadiem ilgstošās rīvēšanās par reklāmas tirgus dalīšanu rimtu?
G. L.: – Nezinu, vai atbirs, bet domāju, no jauna gan televīzijas neradīsies. Pirmkārt, noteikti ir jāatrisina jautājums par vienlīdzīgiem spēles noteikumiem tām kabeļu televīzijām, kas saņem no kabeļu operatoriem naudu, un vienīgajām četrām nacionālajām televīzijām – gan sabiedriskajām, gan komerciālajām –, kas nesaņem naudu par satura ražošanu. Šis jautājums, kas arī tiek skatīts Saeimā, prasa mazākās pūles un nerada lielas problēmas budžetam. Vienlaikus reāli jāīsteno norma par sabiedriskā pasūtījuma daļas 15% apmērā piešķiršanu komercraidorganizācijām. Šis ir smags un konfliktiem piesātināts jautājums, tas ir arī jautājums par pienācīgu budžetu sabiedriskajiem medijiem, lai tie varētu iziet no reklāmas tirgus. Vai tas principā atrisinās problēmu, kā pārdalīsies šī reklāmas nauda, ir grūti prognozēt, ja netiks stingri uzraudzīta un regulēta situācija ar lielo skaitu ārvalstu kanālu, kas, pateicoties ciparu televīzijai, piedalās Latvijas reklāmas tirgū. Jāpārskata arī retranslācijas nosacījumi. Ja nekas no tā netiks darīts, var būt problēmas visam Latvijas mediju tirgum, nebūs naudas satura ražošanai. Ja pazaudēsim iespēju šo saturu veidot, tad valstij būs jāfinansē šā satura ražošana. Manuprāt, labāk būtu radīt līdzsvarotus apstākļus darbībai mediju telpā.
E. K.: – Piemēram, MTG grupa saka, ka viņiem nav naudas, no otras puses, tā mēģina attīstīt retranslējamu kanālu RTR Planeta, kurā tā tirgo reklāmu. Jautājums, cik televīzijas kanālus reklāmas tirgus spēj uzturēt Latvijā? Par daudz! Būtu jāsamazina kanālu skaits, kuros izvieto reklāmu. RTR Planeta ir Krievijā ražots kanāls, kuram ir dotas tiesības te retranslēties un tajā izvietot reklāmu! Bet Latvijas reklāmas budžetam būtu jānonāk pie tām televīzijām, kas te ražo vietējo produkciju! Tagad šī reklāmas nauda plūst prom, nepaliek Latvijā.
G. L.: – Tieši tā! Te būtu jābūt lielai NEPLP lomai.
– Kas vēl?
E. K.: – Jābeidz šis politiskais gļēvums – kad sabiedriskais medijs meklē naudu, troksnis nav tik liels un politiķi mūs nedzird, bet, kad divas komerctelevīzijas paziņo, ka tās streikos, aizies no bezmaksas apraides, politiķi izskrien ar apgalvojumiem, ka viņi dzird, glābs, dos no sabiedriskā medija 15%, bet neviens neiedziļinās būtībā. Politiķiem būtu daudz laika jāvelta, lai vispār saprastu, kas notiek šajā industrijā.
G. L.: – Negribētu piekrist, ka tikai komercraidorganizāciju gadījumā tas izpaužas. Līdzīga situācija bija arī ar sabiedriskajiem medijiem, kad bija nepieciešama nauda un sabiedriskās raidorganizācijas kliedza tāpat un kaut ko dabūja. Piekrītu, ka politiķi neskatās sistēmiski uz mediju vidi kopumā, bet reaģē tikai uz streikiem, kliedzieniem, bļāvieniem un atsevišķiem gadījumiem, aizlāpa deķītim atsevišķus caurumus, nevis paskatās kompleksi. Sabiedriskās TV kanāliem nepieciešama noteikta budžeta nauda, lai tie spētu funkcionēt, bet visi izliekas to neredzam. Nacionālajiem kanāliem dažādu lēmumu dēļ ir radušās problēmas, bet arī tās neviens nav gatavs risināt.
– Jaunās NEPLP padomes kandidātu vētīšanas process jau apvīts intrigām. Likumā mainīta padomes locekļu izvirzīšanas (ne apstiprināšanas) kārtība, lielāku lomu atvēlot profesionālajām organizācijām. Šī mainītā kārtība būtiski mainīs rezultātu, un tajā vairs neatspoguļosies politisko spēku intereses?
G. L.: – Pirmais balsojums par 17 padomes kandidātiem parādīja, ka gan koalīcijas partneri, gan oponenti ļoti strikti ievēro politisko disciplīnu. Nostājas ir visnotaļ principiālas, politiskas.
E. K.: – Piekrītu, balsojumā var precīzi redzēt, ka saraksti ir apspriesti pirms tam.
G. L.: – Jā, un to, ka visi ir vienojušies – gan viena, gan otra puse – par potenciālajiem kandidātiem, jo nebija vērojama nekāda atkāpšanās, robežas bija ļoti stingri novilktas. Jautājums, kā rezultātu ietekmēs notikušās kandidātu publiskās debates, – to redzēsim pēc apspriedēm arī ar nevalstiskajām organizācijām, kas notiks janvāra sākumā. Līdz šim process daudz neatšķiras no iepriekšējiem, vienīgi tagad publiski redzam to vai citu politiķu izvēles.
– Vai, raugoties uz ievēlētajiem cilvēkiem, varēsim arī automātiski secināt, kāda politika attiecībā uz elektroniskajiem medijiem tiks īstenota, kādas reformas virzītas vai nevirzītas?
G. L.: – Man nav īsti skaidrs, ko mēs saprotam ar vārdu reformas, jo kandidātu runās ļoti maz dzirdēju konstruktīvus piedāvājumus, kā risināt problēmas, tādējādi runāt par kādu reformu realizēšanu ir pāragri. Jo īpaši, ņemot vērā padomes samazināto sastāvu, vajadzētu ļoti precīzi definēt padomes darāmo, bet tas nav izdarīts. NEPLP būs vairs tikai pieci cilvēki, kam būs jāstrādā nopietni, nevarēs vairs atļauties nākt uz padomi reizi nedēļā kā uz otro darbu.
Pašreiz, izņemot izteikto vēlmi reorganizēt vai apvienot sabiedrisko mediju, neko daudz vairāk lielās līnijās publiskajās debatēs nedzirdēju. Tikko uzdevu jautājumu par multipleksu, bija nesapratne, par ko vispār ir runa. Tāpat kandidāti nespēja atbildēt, kas notiks ar reģionālajām televīzijām, vai tām atvēlēt atsevišķu frekvenci multipleksā vai turpināt raidīt LTV, tā vietā pārsvarā ir runas par to, kā apvienos, pārvaldīs vai pārņems varu sabiedriskajā medijā. Kas notiks ar pārējo mediju vidi, man skaidrs nekļuva.
E. K.: – Jā, liela daļa kandidātu pārāk koncentrējas uz vienu šauru jomu – sabiedrisko mediju, tādējādi pārprotot padomes uzdevumus. Vai viņi ir domājuši, piemēram, par Preses likuma pārskatīšanu, jo audio–vizuālo mediju telpa ir ļoti atvērta, būtu daudzas lietas jāpārskata, tostarp attiecībā uz interneta vides aizsardzību, bērnu tiesībām interneta vidē. Jāsaprot, kā nākamos gadus saturs izplatīsies 4GS, kas būs ļoti liels konkurents esošajai videi, kā saturs strādās platjoslu internetā. Padomei tuvākajā laikā jāskatās 3–5 gadus uz priekšu, jāizstrādā sabiedriskais pasūtījums. Darbības lauks ir ļoti plašs, bet izskatās, ka par to nav intereses. Sarunas pārsvarā koncentrējas ap sabiedriskajiem medijiem.
– Bet kā tad tos profesionālos cilvēkus atrast? Jūs savu izvirzījāt, kas šo laukumu tvertu?
E. K.: – Dzintris Kolāts ar Ziņu dienesta redaktoriem izvirzīja Imantu Frederiku Ozolu, kurš ir strādājis LNT, pēc tam Latvijas Krājbankā. Bet ir cita problēma. Jaunā Saeimas komisija Ināras Mūrnieces vadībā jau pat mani kā ģenerāldirektoru nav uzaicinājusi komisijā iepazīstināt ar televīzijas darbu. Acīmredzot nav intereses attīstīt šo mediju telpu.
– Bet?
E. K.: – Bet pārņemt pārvaldību.
– Arī nevēlēšanās padomē redzēt līdzšinējos locekļus saistīta ar šo pārvaldības pārņemšanu, partiju ietekmes pārdali?
E. K.: – Tur arī, manuprāt, saskatāma diskriminācija. Ja nevēlas redzēt vecos NEPLP locekļus, tad jautājums – kāpēc? Nāciet ar konkrētiem argumentiem!
– Esat dzirdējuši visaptverošu, objektīvu līdzšinējās padomes darba izvērtējumu?
E. K.: – Nav ieinteresētības! Pēdējā laika notikumi liek secināt, ka nav ieinteresētības šīs telpas attīstībā. Nepietiek ar to, ka pasaka: gribam veidot nacionālo telpu!. Ir jābūt konkrētiem stratēģiskiem soļiem un skaidrībai, kā to veidosim! Bez likumdošanas un politiskās gribas to izdarīt nevar!
– Kā jūs vērtējat līdzšinējo padomes darbu? Tā kaut ko ir izdarījusi, līdzējusi, vismaz nav traucējusi?
E. K.: – No savas puses vērtēju to pozitīvi, saturiski un politiski ietekmi nejutu nevienu brīdi. Ja arī kādam liekas, ka te ir viltīgi spiedieni izdarīti.
– Taimkodi...
E. K.: – Jā, jā... Nevienu brīdi savā darbībā nekādus spiedienus neesmu izjutis. Šī padome sabiedriskā medija izdzīvošanā un attīstībā bija ļoti ieinteresēta. Mēs ar padomes pārstāvjiem esam gājuši pie politiķiem, ļoti daudz stāstīdami, kāda varētu būt attīstība, prasījuši līdzekļus....
G. L.: – Kaut ko dabūjuši...
E. K.: – Jā, kaut ko dabūjuši. Bet, piemēram, netikām sadzirdēti, kad prasījām līdzekļus bērnu raidījumu veidošanai. Tos veidot nevienam nav izdevīgi, jo tie ir ļoti dārgi, tiem nav plašas auditorijas un augstu reitingu. Tie būtu īpaši jādotē valstij, tā būtu valsts investīcija bērnos – savā nākotnē.
Piekrita arī, ka vajadzīgi līdzekļi arhīviem, bet jau pusgadu cīnāmies, nezinu, kā tas atrisināsies. Vienā dienā, kad problēmas sastrēgst, visi skaļi kaut ko paziņo, ir lieli virsraksti, tāpat kā tagad ar komercmedijiem, bet pēc tam jau ir citi notikumi un jautājums izplēn.
G. L.: – Viena no lielākajām problēmām ir izpratnes trūkums Saeimā – paiet milzīgs laiks, kamēr deputāti kaut ko apgūst. Deputāti, kas iepriekš bija Cilvēktiesību komisijā, aizgājuši uz citām komisijām, nāk jaunie deputāti, kuriem izpratnes nav, un viss sākas no gala. Tad esiet tik labi, atrodiet vismaz vienu cilvēku, kas iedziļinās problēmas, iesāktajā un izdara beidzot līdz galam! Vai padomei vai komisijai, bet kādam ir jāuzņemas problēmu risinājums.
Arī komercmediji ir ieinteresēti, lai sabiedriskais medijs būtu sakārtots, lai ir skaidrība par viņu produktiem, budžetu. Jā, tas maksā dārgi, bet ir jāuzņemas atbildība pateikt, ka tas ir vajadzīgs, un par to ir arī jāmaksā. Mēs varam pazaudēt Latvijas Radio un televīzijas centra kontos 20 miljonus, varam iegrūst airBaltic kaudzi naudas, bet nevaram sakārtot Latvijas valstij tik ļoti nopietnu mediju telpu. Nav politiskās vēlēšanās.
E. K.: – Esot tik ilgi LTV ģenerāldirektora amatā un tiekoties ar politiķiem, esmu secinājis – milzīga problēma ir tā, ka politiķi nezina, kāpēc viņi tur vispār sēž, viņiem nav atskaites punktu. Nesaprotu, kas ir tie atskaites punkti politiķu pieņemtajiem lēmumiem? Manā izpratnē jebkuram lēmumam jābūt par Latvijas nākotni. To nesaskatot, saskatu savtīgās politiķu intereses, un, lai politiķi novērstu aizdomas no sevis, viņi sāk dzīt intrigas, meklēt labos un ļaunos, pareizos, nepareizos medijos, kas uz ko strādā. Uz ko viņi paši strādā?
– Ja politiķiem, kā sakāt, nav sapratnes par nozari, kāpēc tāda ažiotāža ap padomi, tās kandidātiem? Ir cerība, ka varēs tā ietekmēt saturu, savu gozēšanos kameru priekšā, vai pārdalīt tirgu, gūt kādus labumus saviem atbalstītājiem, kādiem konkrētiem tirgus spēlētājiem?
G. L.: – Ņemot vērā to, ka mums ir bijis tik daudz vēlēšanu pēdējā laikā, vienu viņi ir sapratuši – ka mediji ir vara. Bet viņi nesaprot, ka, lai mediji būtu vara, tiem ir vajadzīgs stabils pamats. Novājināti mediji nekādas varas, ietekmes nespēs realizēt. Ja vietējie mediji, nacionālās televīzijas būs vājas, nāks iekšā ārvalstu mediji, kas pārņems ar savu informācijas telpu, kvalitāti, naudu, jo viņi saprot, kāpēc viņi to dara un šos vēstījumus nes. Ja Latvija nesapratīs, ka tai arī ir vajadzīga šo vēstījumu telpa, būs vēl lielākas ziepes. Nav liela māksla pārņemt, bet māksla ir uzturēt stabilā dzīvotspējā visu šo saimniecību.
– Vai arī ar politiķu interesi par mediju telpas «pārņemšanu» saistāmas baumas par iespējamu Edgara Kota nomaiņu LTV vadībā?
E. K.: – Ik pa brīdim tiek pateikts, ka sabiedriskais medijs novājināts, nav kvalitatīvs, bet, kad prasu konkretizēt, tiek minēti konkrēti autori. Ja nav autorlīguma ar Kārli Streipu, tad sabiedriskais medijs ir novājināts, Kārlis Streips kaut kur izsakās, ka viņš drīz būs atpakaļ. Tad es saprotu, ka ir kaut kādas aizkulišu spēles, bet neviens nav gatavs atklāti runāt, kāds ir tas mērījums par zemo kvalitāti. Man tā nešķiet. Kad bija banku ažiotāža, mēs ļoti ātri reaģējām, mums bija augsti reitingi. Izvēlies nākotni priekšvēlēšanu diskusijas arī bija ļoti labi skatītas.
LTV var asociēt ar stikla kalnu, kur guļ princese, un nepārtraukti atrodas kādi cilvēki, kas pasaka, re, re, Kots tur slīd pa to kalnu lejā, bet es ātri uzjāšu augšā, jo zinu, kā sabiedrisko mediju vadīt, jo naudas tur īstenībā pietiek. Nepietiek! No 7 miljonu latu budžeta pusotru miljonu LTV maksā apraidei un 3 miljonus nodokļos. Pašreiz LTV ir radīta ļoti stabila struktūra, bāze, kur radošiem cilvēkiem izpausties, tikai man trūkst finanšu, lai radītu tālāk produktu. Taču to neviens negrib dzirdēt, bet tikai skandē saukļus. Piemēram, premjers Valdis Dombrovskis, kas nav ticies ar sabiedriskā medija vadītāju, bet pasaka, ka ir problēmas. No kurienes viņš to zina? Arī padomnieki nav tikušies! Tāpēc gribu teikt, ka notiek nopietna cīņa, es tieku apzīmogots.
G. L.: – Mediju un to cilvēku apzīmogošana nav jauna tendence, tā sākās nesenajā vēsturē, kad mediji apzināti tika politiski polarizēti, jo tā ir vieglāk ar tiem manipulēt. Piekarot politisko birku, ka esi pazaudējis savu neatkarību, neitralitāti, politiķiem ar tevi ir viegli manipulēt. Man ir sāpīgi uz to skatīties, jo mēs nespējam vienoties, lai kopīgi aizstāvētu mediju kopīgās intereses.
E. K.: – Žurnālistiem jau arī liek zīmogus!
G. L.: – Par to es arī runāju! Visiem! Lai sabiedriskā medija vadītājs, NEPLP locekļi nokļūtu amatā, viņam ir jāsaņem balsojums no partiju biedriem, kas automātiski tiek izmantots mītu radīšanai par to, kura politiskajam spēkam esi simpātisks, ko kādā izdevīgā brīdī atgādināt.
E. K.: – Jaunajai padomei būtu jārada vide, kurā medijiem strādāt, bet kritērijs kandidātiem nav redzējums par audio–vizuālo mediju vidi tuvākajos gados. Kad prasu, kas ir TV Diena, vai tā pieskaitāma pie televīzijas vai ne, kas ir radio studiju rādīšana video, atbildes nav.
– Daudzi jau teica: jāregulē interneta vide, vienīgi nav īstas skaidrības – kā.
G. L: – Tieši tā, viss ir vēlējuma izteiksmē.
– LTV pagarinājusi līgumu par reģionālo televīziju programmu pārraidi. Cik man nācies redzēt, par šo programmu kvalitāti var ļoti diskutēt, sižeti lielākoties ūdeņaini, izstiepti, amatieriski. Jums produkts šķita pietiekami kvalitatīvs, lai to turpinātu raidīt, vai līguma pagarināšanu ietekmēja citi apsvērumi?
E. K.: – Reģionālajām televīzijām ir ļoti atšķirīgs kvalitātes līmenis. Piemēram, Vidzemes televīzija salīdzinoši ļoti labi strādā. Tās cīnās bezmaz vai par savu diennakts apraidi, un mēs caur savu kanālu parādām, ka viena stunda reģionālajām televīzijām jau ir ļoti daudz, lai radītu savu, oriģinālu produktu. Bet tas arī ir padomes jautājums.
G. L.: – Piekrītu.
– Kā reģionālajām raidorganizācijām uzlabot kvalitāti, noturēt auditoriju, veikt savu misiju, ja tām ir vēl spaidīgāki finansiālie apstākļi, raksturīga arī cieša saikne ar vietvalžiem?
E. K.: – Tas ir NEPLP jautājums. Tajā kritiskajā situācijā tas bija mūsu piedāvājums, kā palīdzēt radīt iespēju turpināt strādāt.
G. L.: – LTV kļuva kā tāds ielāpiņš problēmās, kurās iegrūda reģionālās televīzijas, jo nebija risinātas pamatproblēmas. Sakarā ar Ženēvas vienošanos vietējām televīzijām vispār nav vairs vietas ciparu apraidē, jo starptautiskajos dokumentos noteiktie reģioni ir lielāki. Jautājums arī, vai reģionālās televīzijas pašas būtu gatavas multipleksā ieņemt konkrētu kanālu un vietu, bet tā atkal ir politiska izšķiršanās, padomes lēmums, kādā veidā to risināt, kā finansēt, vai tas ir komerciāls vai sabiedrisks pasākums.
[Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA]