Sasēdina, lai sēž visu dienu vai daļa nodarbojas ar rokdarbiem, bet citi maliņā šūpojas un skatās. Kustības par neatkarīgu dzīvi vadītāja Inga Šķestere par situāciju sociālās aprūpes centros izsakās skarbi: kamēr uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem šajos centros raudzīsies kā uz aprūpes objektiem, būtisku izmaiņu nebūs.
Intervijā Neatkarīgajai I. Šķestere saka: visā pasaulē atsakās no lieliem, bezpersoniskiem aprūpes centriem, Eiropā notiek deinstitucionalizācija (reformas, kas paredz alternatīvu aprūpi tā vietā, lai izmitinātu cilvēkus ar invaliditāti ilgstošās aprūpes iestādēs), Latvijā ne naudas, ne politiska atbalsta šādām idejām nav.
«Mēs esam iestrēguši, un nav politiskās gribas kaut ko mainīt. Esam desmit gadus runājuši, ka problēma ir sistēmā – pēc būtības vispār nevar runāt par dzīves kvalitāti lielos aprūpes centros, kur dzīvo simtiem cilvēku. Sociālās aprūpes sistēma nespēj funkcionēt kā sistēma.»
Vienkārši – kā jūtas?
Brīdī, kad Labklājības ministrija (LM) saprata, ka kaut kas ir jādara ar sociālās aprūpes centriem jeb pansionātiem, kā tos sauc sabiedrībā, Inga Šķestere tika pieaicināta kā neatkarīga eksperte, lai atsevišķos aprūpes centros novērtētu iemītnieku dzīves kvalitāti. Arī pirms tam ikdienas darbs ir saistīts ar cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte. Galvenais secinājums: problēmas ir lielas, un tās ir sistēmiskas. Tā ir sabiedrības attieksme – mēs skatāmies uz šo cilvēku kā objektu; mums trūkst izpratnes, kāds atbalsts cilvēkam ir nepieciešams, un, treškārt, problēma ir formā, kā mēs sniedzam pakalpojumu – veidojot lielus bezpersoniskus centrus, kur vide degradē cilvēku.
Ja LM vērtē (vismaz no likuma viedokļa tai būtu tas jādara) aprūpes kvalitāti, tad I. Šķesteres vadītās organizācijas uzdevums bija izvērtēt, kāda ir cilvēku dzīves kvalitāte. «Mums bija jānoskaidro, vai cilvēks jūtas labi – fiziski, emocionāli, vai ir izvēles, izaugsmes iespējas, un to palīdz izdarīt speciāla metodoloģija. Kopumā gan neviens no mums pēc būtības nevēlētos dzīvot institūcijā. Mēs gribam iet uz veikalu, kafejnīcu, būt sabiedrībā, nevis sēdēt aiz durvīm, kurām noņemts kliņķis,» saka I. Šķestere. Un tas attiecas arī uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Cilvēks aprūpes objekts
Nenosaucot konkrētos centrus, I. Šķestere atzīst, ka vide un sociālā pakalpojuma organizācija ir bezpersoniska, vērsta uz cilvēku aprūpi – ēdienreize, gulēšana, ēdienreize: «Tas ir cilvēkiem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Ja ir vieglāki traucējumi – aktivitātes ir vairāk pieejamas, bet fragmentāri un neregulāri. Cilvēki ir pašizolējušies, vienkārši eksistē. Izolācija no apkārtējas pasaules rada tāda kā ieslodzījuma sajūtu. Tas varbūt ir skarbi teikts, bet patiesi.»
Aprūpes centru darbinieku arguments nereti ir tāds, ka centros ir cilvēki ar smagu invaliditāti, kuriem galvenais ir nodrošināt aprūpi. Tomēr I. Šķestere uzskata, ka ar šo viedokli arī sākas visas problēmas: «Pie mums joprojām dominē medicīniskais skatījums, no kura visa Eiropa jau ir atvadījusies. Ir pilnīgi cits skatījums uz cilvēku ar invaliditāti. Nedaudz no teorijas – kas tad ir invaliditāte? Cilvēkam ir noteikta diagnoze, un viņam ir funkcionāli traucējumi, ierobežojumi, un tad ir apkārtējā vide un attieksme, kas padziļina vai kompensē šos ierobežojumus. Ja vide ir degradējoša un ierobežojoša, tā padziļina funkcionālos traucējumus, un, ja attieksme ir – paskatieties, viņi neko nespēj, arī tas padziļina traucējumus. Uz cilvēku jāskatās pilnīgi pretēji – ko viņš spēj, jo ikviens kaut ko spēj, jautājums – vai mēs to varam saskatīt un, izejot no tā, sniedzam atbalstu, vai arī otrādi – raudzīsimies, ka neko nespēj, un, kamēr mums būs šāda attieksme, mums būs cilvēki ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem. Citviet pasaulē cilvēki ar šādiem traucējumiem pat nedzīvo aprūpes centros, bet apmeklē dienas centrus u.c. Vai mēs Latvijā mākam nodrošināt atbalstu? Tas, ko mēs redzam aprūpes centros – nav izpratnes par to, kāds atbalsts šiem cilvēkiem vajadzīgs.»
Kur iesi?
Raksturojot vidi sociālās aprūpes centros, eksperte nav saudzīga secinājumos. «Principā lielā mērā tiek veicināts, lai viņi būtu iespējami pasīvi – tiek sasēdināti, lai sēž visu dienu vai daļa nodarbojas ar rokdarbiem, bet citi maliņā šūpojas un skatās. Cilvēki dzīvo savā iekšējā pasaulē. Es varu minēt piemēru: redzu puisi, mēs ar viņu parunājamies, padarbojamies, pēc pusstundas mums ir acu kontakts, es saku: piecelies, pakusties, pastaigā, bet pienāk aprūpētāja un saka: kur tu iesi, pusdienu vēl nav. Ļoti liela kļūda, ka šādi strādā ar cilvēkiem.» Mēs skatāmies uz cilvēkiem kā slimiem, kuriem vajag īpašu medicīnisku aprūpi, bet bieži problēmas ir radušās sliktas sociālās aprūpes rezultātā un tik smagas veselības problēmas ir tikai sekas.
Sociālās aprūpes centri, iespējams, apvainotos par šādiem secinājumiem, taču I. Šķestere saka: «Arī aprūpes centru darbinieki ir cilvēki, kuri cieš no kopējās sistēmas problēmām. Tāpēc jau ir tik liela kadru mainība, ka nav iespējams ilgi strādāt tādā sistēmā, īpaši tad, ja tu vēlies strādāt pēc labākās gribas, bet tas nav iespējams. Mēs iestājāmies par to, lai palielina algu aprūpētājiem, bet izvērtējot attieksmi pret darbu.»
Ko paveiksim ar pilotprojektu?
Nupat valdība piešķīrusi papildu naudu pilotprojektam, kas trijos aprūpes centros vērtēs, kā LM izveidotā cilvēku grupēšana pēc funkcionāliem traucējumiem īstenojas dzīvē. Lai arī I. Šķestere piedalījusies darba grupā, kas izstrādāja šo pieeju, viņa piesardzīgi vērtē jauno ieceri. «Mēs nespējām pārliecināt, ka šī grupēšana nav pareiza. Var grupēt klientus pēc funkcionālo traucējumu smaguma, lai rēķinātu finansējumu, bet ne tādēļ, lai plānotu aprūpes pakalpojumu, jo aprūpes pakalpojums jāveido nevis grupai, bet katram individuāli.» Iespējams, projekts pierādīs, kā plānot finansējumu. «Taču ar to, ka vienai grupai pamperus nomainīs vairāk, nemainīsies sistēma,» secina eksperte, piebilstot, ka pašlaik tomēr ir jūtama politiskā vēlme mainīt arī sistēmu, kam nevalstiskās organizācijas sekošot līdzi.
Eiropa atsakās, Skandināvijā – vispār vairs nav, arī Igaunija lielo aprūpes centru vietā veido alternatīvas aprūpes modeļus. «Nenoliedzami ir atšķirības starp centriem. Piemēram, bērnu aprūpes centrs Teika, tur dzīves apstākļi ir pietuvināti reāliem dzīves apstākļiem. Taču kopumā mēs ejam pretēju ceļu – mums nav reālas alternatīvas aprūpes,» teic I. Šķestere. Jāaptur cilvēku ievietošana aprūpes centros un jāizveido tāda kārtība, lai pašvaldībai, no kuras nāk cilvēks, un valstij, kas pašlaik sedz visas aprūpes izmaksas, būtu izdevīgi, ka ir alternatīvas lielajiem centriem.