Lai arī lielākā daļa valsts sociālās aprūpes centru iemītnieku par uzturēšanos un aprūpi nemaksā, aprūpes centri nereti sniedz maksas pakalpojumus. Pamatojoties uz inflāciju, Labklājības ministrija rosina palielināt maksas pakalpojumu tarifus.
Valsts sociālās aprūpes centru klientus tas nekādi neietekmēs, jo viņi saņem valsts finansētu pakalpojumu, “Neatkarīgajai” uzsver Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta vecākā eksperte Egita Dorožkina.
Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija ir sociālā iestāde, kas nodrošina personai, kura vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt, kā arī bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem mājokli, pilnu aprūpi un sociālo rehabilitāciju. Latvijā ir gan valsts sociālās aprūpes centri, kuros uzturas personas ar pirmās un otrās grupas invaliditāti, gan pašvaldību sociālās aprūpes centri (pansionāti).
Labklājības ministrijā stāsta, ka arī valsts sociālās aprūpes centri ir tiesīgi sniegt maksas pakalpojumus sociālo pakalpojumu jomā, kā arī veikt privāttiesiskus darījumus, kas nepieciešami sociālās aprūpes centru darbības nodrošināšanai. Pašlaik maksas pakalpojumu cenas, arvien augošo preču un pakalpojumu izmaksu ietekmē, neatbilst faktiskajām izmaksām, līdz ar to, pēc Labklājības ministrijas domām, ir jānosaka jaunas maksas pakalpojumu cenas.
Faktisko izmaksu pieaugumu tiešā mērā ietekmē preču un pakalpojumu cenu pieaugums. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, gada laikā vidējais patēriņa cenu līmenis palielinājās par 0,9 procenta punktiem. Pārtikas grupā cenas gada laikā palielinājās par 0,7 procenta punktiem. Cena palielinājās ne tikai kafijai, cūkgaļai un sālim, bet arī kartupeļiem, svaigiem augļiem. Ministrija secina, ka līdz ar to ir pieaugušas arī ar klientu ēdināšanu saistītās izmaksas, jo klientiem atbilstoši prasībās sociālo pakalpojumu sniedzējiem noteiktajam ir jānodrošina kvalitatīva klienta vecumam, veselības stāvoklim un uztura normām atbilstoša ēdināšana vismaz četras reizes dienā.
Vēl minēts, ka klientiem, kuri uzturas ilgstoši, ir jānodrošina arī mājoklis, tad arī vidējā cenu līmeņa izmaiņas ar mājokli saistītām precēm un pakalpojumiem ietekmē sociālās aprūpes centra izdevumus. Izmaksu pieaugumu ietekmē energoresursu cenu izmaiņas. Faktisko izmaksu pieaugumu ietekmē arī darbinieku atalgojuma palielinājums, piemēram, fizioterapeitiem vai psihiatriem zemākā mēnešalgu likme palielinās par 10,6 procentiem (naudas izteiksmē atalgojums palielinās vidēji par 199 eiro).
Ja valsts sociālās aprūpes centros ilgstošu aprūpi saņem cilvēki ar smagu invaliditāti un viņu uzturēšanos faktiski šajos centros apmaksā valsts budžets, kam tad centri sniedz maksas pakalpojumus? Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta vecākā eksperte Egita Dorožkina “Neatkarīgajai” skaidro, ka šie centri sniedz ne tikai ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, bet arī maksas pakalpojumus bērniem ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem, kuri dzīvo ģimenēs. “Pamatā tie ir sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi ar izmitināšanu bērniem ar smagiem funkciju traucējumiem, tai skaitā atelpas brīža pakalpojumi, lai bērnu vecāki varētu atpūsties no bērnu aprūpes pienākumiem,” stāsta Egita Dorožkina. Šo bērnu vecākiem pašiem nav jāmaksā par šo pakalpojumu, un līdz ar to ģimenes maku cenu kāpums neskaršot, tomēr pakalpojumu apmaksā pašvaldības, kur dzīvo konkrētās ģimenes. Jā, skaidro E. Dorožkina, šie pakalpojumi tiek sniegti, pamatojoties uz noslēgto līgumu ar pašvaldību, jo šādu pakalpojumu nodrošināšana ir pašvaldības pienākums.
Šī pakalpojuma maksa bērniem palielināsies no 56-120 eiro (atkarībā no tā, kurā centrā bērns uz laiku tiks ievietots) līdz 76-140 eiro dienā, savukārt pieaugušajiem cilvēkiem ar funkcionāliem un garīga rakstura traucējumiem šī maksa no 33-39 eiro pieaugs līdz 44 eiro. E. Dorožkina vēl piebilst, ka plānots palielināt arī cenas citiem pakalpojumiem - tādiem, kuri vispār neietilpst sociālās aprūpes centru funkcijās. Proti, pie valsts sociālās aprūpes centriem vēsturiski veidojusies apbūve, tostarp arī daudzdzīvokļu mājas vai citi objekti, un visi šie nami daudzviet vēl ir saistīti ar vienu apsaimniekošanas infrastruktūru (viena ūdens apgāde, siltums), un arī šīs izmaksas kāpj. Tā kā nav iespējams atteikties no šāda pamatdarbībai neatbilstoša maksas pakalpojumu veida, kā, piemēram, komunālo pakalpojumu sniegšanas, tad Labklājības ministrija aicina valdību ļaut paaugstināt maksas pakalpojumu cenas, lai novērstu nelietderīgu valsts budžeta līdzekļu izlietojumu, kompensējot ar maksas pakalpojumu sniegšanu saistītos izdevumus. “Lielākoties esam īpašumus sakārtojuši tā, lai valsts sociālās aprūpes centru saimniecība būtu atsevišķi un nodalīta no iepriekš tai piekļautām mājsaimniecībām, tomēr dažviet tas vēl nav izdarīts,” saka E. Dorožkina. Gadā kopumā no maksas pakalpojumiem valsts sociālās aprūpes centru ieņēmumi ir gandrīz pusmiljons eiro jeb precīzi - 468 056 eiro.
Lai arī izmaksu kāpums acīmredzot skar ne tikai maksas pakalpojumu cenas valsts sociālās aprūpes centros, pašlaik nekādas izmaiņas ilgstoši šajos centros dzīvojošiem klientiem nebūs, proti, viņiem paliek vecā kārtība. Valsts budžets finansē uzturēšanos un sociālo aprūpi klientiem, bet vienlaikus paši klienti veic līdzmaksājumu no savas pensijas - ne vairāk kā 85 procentu apmērā. Vidēji mēnesī izmaksas valsts sociālās aprūpes centrā ir virs 1000 eiro, tātad maksa par valsts sociālās aprūpes centru veidojas no valsts piešķirta finansējuma un līdzmaksājuma no cilvēka pensijas.
