Andris un Daiga Šmēdiņi: "Viss mūsu ģimenē pakļauts sportam!"

© Modris RUBENIS, Kurzemnieks

Pludmales volejbolista Jāņa Šmēdiņa vecāki – Andris un Daiga – sava dēla spēli ar amerikāņiem Gibsu un Rozentālu bija spiesti noskatīties internetā, jo viņu dzīvesvietai Kuldīgā pāri ejošais negaiss pabojājis televīzijas sakarus.

«Labi, ka internets vēl gāja, jo pēc spēles beigām elektrība vispār pazuda,» teic Jāņa mamma, pasmaidīdama, ka laikam jau sakarus ietekmēja emocijas, kas spēles laikā plūdušas pāri malām.

«Pirmais sets vēl neizskatījās gluži pārliecinošs, tikai tā beigās jutām – mūsējiem spēle aiziet. Bet, trešo skatoties, sapratām – ir, ir tikuši zēni pusfinālā!» vēl šobrīd emocijas nespēj aizturēt Jāņa mamma.

Uz pusfinālu necerējuši

Prieku vēl dubultojis tas, ka uzreiz pēc spēles abi ar vīru un arī Jāņa vecmamma Liepājā saņēmuši tik daudzus apsveikumus par lielisko dēla spēli. Vēl tagad nespējot aptvert to, ka abi puiši tikuši tik tālu. Sākumā cerējuši vien uz 9. vietu, nu labi, varbūt 5. – tas jau šķitis lieliski. Kāpēc tik pieticīgi? Jo abiem sportistiem šis gads nebijis tas veiksmīgākais, pat šaubījušies, vai vispār tiks uz olimpiādi. Un te uzreiz uzvara pār sezonas līderiem – Gibsu un Rozentālu – tas nu ir kaut kas! Jāņa mamma domā, ka to izdevās izdarīt, jo Mārtiņš un Jānis, lai gan bija apņēmības pilni, nespēlēja medaļu dēļ. Amerikāņi gan, un tas viņiem traucējis spēlēt. Gluži kā Raiņa Zelta zirgā, kur Baltais tēvs norāda uz Antiņa neveiksmes cēloņiem: «Alga novērš nost no mērķa.» Ja par algu nedomā, esi brīvāks, tad arī veiksme vairāk pavada tevi, ir pārliecināta Daiga Šmēdiņa. Šoreiz viss esot saslēdzies: gan zvaigznes, gan ieguldītais darbs, gan viss cits.

Tēvs – galvenā autoritāte

Bet pirmām kārtām darbs un jau no pašas mazotnes, kad tēvs sācis abus dēlus – Tomu un Jāni – pievērst sportam. Pats būdams volejbolists, kurš ar panākumiem spēlējis savulaik Latvijā pazīstamajā Radiotehniķī, viņš ieinteresējis par šo sporta veidu abas savas atvases. «Viss mūsu ģimenē bija pakļauts sportam. Vasarās braucām uz spēlēm, kas notika dažādās Kurzemes mazpilsētās. Es arī: sapakoju maizītes un devos līdzi saviem vīriešiem. Par spīti tam, ka nebijām turīgi, nebija divu domu – braukt vai palikt mājās. Gan tad, gan tagad dzīvoju līdzi visam! Un varu teikt – tikai tā var sasniegt labus rezultātus: ja vecāki ievirza, atbalsta un nežēlo laiku saviem bērniem, atgādinot: strādā, neatkāpies! Bija taču dēlam arī citi draugi ar labiem sportiskajiem dotumiem, kas tā arī pameta iesākto, jo pietrūka vecāku atbalsta un arī sava gribasspēka,» pauž Jāņa mamma.

Tētis joprojām abiem dēliem ir liela autoritāte, kura viedoklī ieklausās, jo viņš ir īsts profesionālis – strādājis par treneri. Kritizēt kritizējot reti, bet spējot dot labu padomu: viņam esot laba intuīcija, kas ļauj labi redzēt pretinieku vājās vietas. «Volejbols nav tikai fiziska, bet arī prāta spēle!» vienmēr atgādinot Andris Šmēdiņš, kuru kolēģi ne velti iedēvējuši par Viltīgo Lapsu. Kāda ir dēla iesauka – vai ne Stiprais Lauva? Jānis dzimis Lauvas zvaigznājā un 31. jūlijā nosvinēja savu 25. dzimšanas dienu ar uzvaru pār venecuēliešiem. Tādu dzimšanas dienas dāvanu viņš sev pasniedzis atkārtoti – pirmā bijusi 18 gadu jubilejā, kad vinnējis Eiropas čempionātā savā grupā. Mamma atbild, ka par Lauvu dēvējot Aleksandru Samoilovu, bet Jāni saucot par Kreili, kāds viņš tiešām arī esot.

Arī vedeklas dzīvo līdzi

Nu sportā iesaistīti ne tikai vecāki, bet arī Jāņa sieva Elīna. «Esam Elīnu izaudzinājuši, un nu arī viņa ir lietas kursā par pludmales volejbolu. Citādi jau nemaz nevar būt!» uzsver Daiga Šmēdiņa, piebilstot, ka arī otra dēla sieva kļuvusi par īstu līdzjutēju. Elīna šobrīd atbalstot savu vīru klātienē Londonā, arī brālis bija aizbraucis uz pāris spēlēm un atgriezies ar vārdiem: «Tā sajūta, tā atmosfēra, kas ir olimpiādē, nav salīdzināma ne ar vienām citām sporta spēlēm!»

Viņa ik pa laikam sazinoties arī ar Mārtiņa Pļaviņa mammu Rudīti AlTahanu, kura dzīvo Anglijā. Pašlaik, kad notiekot spēles, gan ne – pēc tam visu pārrunāšot Skype.

Bet tagad – jātur īkšķi par Jāni un Mārtiņu – viņiem vēl priekšā svarīgas spēles. Vai ir nojauta par rezultātiem? «Kā būs, tā būs, vai, kā saka mans vīrs, ja arī kas neizdodas – tāds ir sports!» stingri nosaka Jāņa mamma.

***

Viedoklis

Toms Šmēdiņš, Jāņa Šmēdiņa brālis:

– Kad mums bija septiņi astoņi gadi, vecāki mūs ar brāli veda uz nometni Īvandē. Teicām, ka negribam braukt, raudājām. Bet pēc tam raudājām, jo negribējām braukt prom. Tās ir manas pirmās atmiņas saistībā ar vecākiem. Kad bijām pavisam maziņi, mamma ar mums bumboja pludmalē. Kad iemācījāmies spēlēt, tēti visu laiku dricelējām. Bija tā, ka pa tīkla apakšu varējām iziet cauri. Bet žēl, ka nedabūjām pludmalē uzspēlēt, kad mēs ar brāli jau spēlējām un tētis vēl spēlēja. Taču vienu brīdi Elvi komandas sastāvā laukumā bija visi trīs Šmēdiņi. Puse komandas. Tētis mūs ir izaudzinājis par sportistiem, pēc tam nāca pārējie treneri. Mamma vienmēr sataisīja maizītes, rūpējās, lai līdzi ir lietussargi, dvieļi. Tajā, ko mēs ar brāli esam sasnieguši, lielākais nopelns ir vecākiem.

Interviju ar Jāņa Šmēdiņa vecākiem lasiet žurnālā Kuldīgas Vēstules.

***

Kā vērtējat Šmēdiņa un Pļaviņa uzvaru?

Ģirts RUNGAINIS, investīciju baņķieris:

– Labi, ka mūsu puiši spēja vienlīdzīgā un interesantā spēlē uzvarēt amerikāņus. Bet uzvara nebija neiespējama. Katrā ziņā reāli var pārspēt tos, kuri ir vienlīdz stipri, bet varbūt ne līdz galam ir pārliecināti, ka uzvarēs. Ļoti svarīga ir spēja izturēt psiholoģisko spiedienu. Ja mūsējie to varēs pārvarēt arī nākamās spēlēs – būs labi.

Sandra KALNIETE, Eiroparlamenta deputāte:

– Drausmīgi pārdzīvoju to, ka negaisa plosīšanās dēļ televizors nerādīja Latvijas kanālus. Taču centāmies visos veidos noskaidrot, kas notiek spēļu laukumā, bet ziņas – kā nav, tā nav. Un tad tas prieks, kad uzzinājām, – mūsējie vinnējuši. Nākamajā dienā no rīta bija spēles atkārtojums, un to noskatījos ar patiesu lepnumu. Uzskatu, ka tas ir liels sasniegums mūsu valstij.

Jānis VĒTRA, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs:

– Sen nebiju skatījies spēli, kurai sekoju līdzi ar tādu intrigu. Tiešām deva īstu dzīvības lādiņu! Spēle arī tāpēc bija interesanta, jo tajā satikās jaunība ar pieredzi, un šoreiz spēcīgāks izrādījās jaunības prieks. Ne velti Latvijas puišus, kuri bija tērpti zaļos krekliņos, pozitīvā nozīmē nosauca par zaļajiem gurķiem. Varēja just, ka mūsējie no sirds izbauda spēli, un to juta arī skatītāji. Tur notika īsts brīnums!

Jānis ENDZIŅŠ, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs:

– Lieliska spēle! Tādas emocijas! Un prieks, ka izdevās uzvarēt tik rūdītus spēlētājus. Vispār jau olimpiādē katra uzvara ir ar lielu vērtību, jo tur salasās īsta sportistu elite, kuru spēki ir ļoti līdzīgi. Ja veiksme būs mūsu pusē, Latvijas sportisti noteikti iegūs medaļas.

Mārtiņš RĪTIŅŠ, šefpavārs:

– Lai gan spēli vakar neredzēju, jo biju darbā, tomēr sekoju līdzi notikumiem. Par to, kas notika uz laukuma, pastāstīja mans treneris, kurš to redzēja no sākuma līdz galam. Viņš īkšķiem visus nagus bija nokodījis – tāds bija satraukums. Protams, ir liels prieks par šādu sasniegumu, uz kuru, šķiet, nemaz tik daudzi necerēja. Noteikti skatīšos nākamās abu puišu spēles.

Latvijā

Medijpratības uzlabošanai Latvijā nepieciešams sistemātiski un mērķtiecīgi ieguldīt gan izglītībā, gan sabiedrības informēšanā, gan arī atbalstot kvalitatīvus medijus, aģentūrai LETA norādīja Kultūras ministrijā.

Svarīgākais