Invalīdus - sportistus atceras, par veterāniem piemirst

© Ventas Balss

Pūloties novērst diskriminējošu attieksmi pret invalīdu sportu, valdība pamanījusies aizvainot veterānu sporta entuziastus. Sportists ratiņkrēslā turpmāk no valsts varēs saņemt tādas pašas naudas balvas kā vesels sportists, ja vien sasniegs savā disciplīnā izcilus panākumus.

To paredz aizvakar pieņemtie Ministru kabineta noteikumi Par kārtību, kādā piešķiramas naudas balvas par izciliem sasniegumiem sportā, un naudas balvu apmēru.

Taču, paplašinot sporta jēdzienu un iekļaujot tajā arī tā sauktos handikapa cilvēkus, aiz strīpas palikuši gados vecie sportisti. Gan invalīdi, gan veterāni fizisku ierobežojumu dēļ nevar sasniegt tādus rezultātus kā profesionāli veseli sportisti, taču nauda un valsts atbalsts vismaz pagaidām tiks vienīgi pirmajiem.

Protams, šāda šķirošana vecos ļaudis ir sāpinājusi: «Man ir zelta kājas, es visas pasaules vecenes noskrienu, nesu Latvijas karogu pasaulē kā neviens cits, bet valdība man pat pliku paldies nepasaka!» Ventspilniecei Austrai Reinbergai ir 85 gadi un 100 metru viņa noskrien 20,46 sekundēs. Viņas vecuma grupā tas ir Eiropas rekords, un augusta beigās Vācijā par šo nopelnu viņa saņēma zelta medaļu. Zelts arī par 200 metriem, savukārt lodes grūšanā viņa ar 7,10 metriem ir kļuvusi par pasaules veterānu rekordisti. Sports ir visa viņas dzīve jau daudzus gadus, taču šīs dzīves laikā no valsts nav saņemts ne santīms.

Izrādās, latviešiem ir gana daudz veterānu – Eiropas un pasaules medaļnieku. Viņi pat nepretendē uz tik grandiozām naudas summām, kādas tagad tiks maksātas invalīdiem – līdz 100 tūkstošiem latu. Arvīds Vītols, trīssoļlēkšanas un tāllēkšanas medaļnieks, pieticīgi saka: «Varētu vismaz ceļa izdevumus apmaksāt.»

Taču Latvijas Sporta veterānu savienības prezidents Daumants Znatnajs ir noskaņots kareivīgi: «Manuprāt, tā prēmiju sistēma Latvijā ir uzpūsta. Bet, ja paralimpiešiem dod, tad arī veterāniem ir jādod! Viņi tāpat cīnās – liek kapeiku pie kapeikas, guļ kaut kur uz grīdas. Mokās briesmīgos apstākļos, lai tikai tiktu uz spēlēm.»

Veterānu atbalstītāju pulks ir mazs – šad tad naudu iedod pašvaldības, šad tad uzrodas sponsori, palīdz arī tuvinieki. Tā izdodas savākt ceļa naudu, dalības maksu un minimālu dzīvošanu. Bet, kā skarbi joko Austra Reinberga, braukājot uz mačiem, viņa notērējusi savu zārka naudu. Tagad viņa jau sāk gatavoties nākamgad Turīnā gaidāmajām Pasaules zelta meistaru spēlēm – senioru olimpiādei. Kaut kā jau tur nokļūšot, un rezultāti ļaus Latvijai lepoties. Austra galvo.

Iepriekšējām divām premjera Valda Dombrovska valdībām Sporta veterānu savienība jau tika darījusi zināmu, ka Latvijā mīt sportiski seniori, kas spējīgi ne tikai uz mazbērnu apčubināšanu vai nīkšanu nabagmājā. Ka viņi var un grib sasniegt starptautiski novērtētus rezultātus savās sporta disciplīnās. Tikai nepieciešams atbalsts. Tomēr toreiz dzirdīgas ausis netika atrastas.

Tāpēc sportistu-invalīdu pēkšņā apdāvināšana nākusi kā pārsteigums. Arī ieceres virzītāja Izglītības un zinātnes ministrija atzīst, ka ideja bijusi spontāna. Tā skaidrojama ar Aigara Apiņa zeltu paralimpiskajā lodes grūšanā.

Par atšķirīgas attieksmes apkarotājiem sportā un šo noteikumu virzītājiem pieteikušies trīs ministri: Roberts Ķīlis, Ilze Viņķele un Andris Vilks. Taču no viņu vadītajām ministrijām Neatkarīgajai vakar tā arī neizdevās saņemt skaidrojumu, kādēļ Aigaram Apinim nauda būs, bet Austrai Reinbergai – ne. Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve Dace Jansone vien pavēstīja, ka šobrīd patiešām ir pareizais brīdis šo jautājumu aktualizēt. Ministrija pašlaik strādājot pie jaunajām Sporta politikas pamatnostādnēm, un šajā dokumentā vieta atrastos arī veterānu sportam. Visas interešu grupas esot aicinātas nākt uz ministriju ar saviem priekšlikumiem. D. Znatnajs atzīst, ka tā arī darīs – mēģinās vēlreiz valdībai atgādināt par veco sportistu eksistenci.

Svarīgākais