Polijas militārie speciālisti paziņojuši, ka viņu militārajam veselības dienestam nepieciešamas nopietnas reformas: Krievijas karš Ukrainā ir radījis daudz jautājumu, kā efektīvāk glābt karavīrus pēc ievainojumiem. Bet kas militārās medicīnas jomā notiek Latvijā?
Militārie draudi diemžēl ir spēkā, un patlaban ir aktīvs konflikta periods, piedaloties daudziem “spēlētājiem”: tas attiecas uz permanentajiem draudiem no Krievijas. Kāda ir Latvijas bruņoto spēku medicīniskā dienesta struktūra? Kā plānot medicīnisko atbalstu iespējama bruņota konflikta gadījumā? Par to runājam ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Apvienotā štāba Medicīnas dienesta galveno vadības ārstu pulkvežleitnantu Normundu Vaivadu.
“Tā ir sava veida resora medicīna. Tas gan nekur tieši nav deklarēts. Latvijā ārstniecība un veselības aprūpe faktiski ir vienots veselums, un par to atbild Veselības ministrija. Bruņotajiem spēkiem ir nepieciešams savs medicīnas nodrošinājums, un tas izriet arī no NATO dokumentiem, jo karavīriem jāārstē ievainojumi un viņiem jābūt veseliem,” iesāk Vaivads.
Tā esot bijis līdz brīdim, kad Rietumi sapratuši: kaut kas nav labi ar Krieviju. “Tas notika 2008. gadā, kad Krievija iebruka Gruzijā, pavisam skaļš zvans bija 2014. gadā, kad Krievija anektēja Krimu. Mēs varam, cik vien gribam, brēkt par to, ka Ukrainai jādod vairāk munīcijas, bet Rietumos rūpnīcu ir tik, cik ir, turklāt tas ir bizness: neviens neko nedarīs, ja nebūs peļņas. NBS komandieris Leonīds Kalniņš teica, ka Eiropā nav karastāvokļa un visa rūpniecība ir mierlaiku rūpniecība,” saka Vaivads, “un tas pats ir ar medicīnu.”
Viņš atgādina, ka, piemēram, Čehijā un Vācijā rezervē bija ļoti daudz iekonservētu kara hospitāļu - visās federālajās zemēs. Uzturēt tādus tukšos hospitāļus - tā būtu nevajadzīga izšķērdība. Pārveidot par noliktavām? Arī nevajadzīgi: transglobālajā biznesā ir tikai ražotājs, izplatītājs un patērētājs. “Noliktavas - tā ir padomju “pjaķiļetka” (piecgade - krievu val.): saražojam un glabājam noliktavā,” ironizē Vaivads. Līdz ar to NATO valstīs šos rezervē esošos iekonservētos kara hospitāļu likvidēja.
“Medicīna ir prece un bizness, uz to attiecas Komerclikums,” turpina galvenais ārsts, “tāpēc lielās slimnīcas bez attiecīga noslogojuma un aprites būtu izšķērdība. Turklāt Rietumos kara nav. Slimie karavīri ārstējās pie civilajiem ārstiem. Bet divtūkstošo gadu sākumā nāca sapratne, ka labi nav, un Latvijā medicīniskais dienests tika sākts no nulles. 2011.-2013. gadā tika radīta jauna NBS medicīniskā koncepcija, kurā, izejot no divtūkstošo gadu sākuma pieredzes, sadalījām medicīnisko nodrošinājumu divās daļās. Viena daļa - medicīniskais atbalsts, otrā - veselības aprūpe. Arī pārējās NATO armijas nonāca pie tāda paša modeļa.”
Medicīniskais atbalsts: kaujas vienība dodas izpildīt kaujas uzdevumu, viņiem līdzi dodas medicīniskie spēki, kas neatliekami operē kaujas ievainojumus, ievainotos stabilizējot, kā arī ārstē slimības. “Te strādā NATO principi, tā dēvētie “Role”. Ir četri līmeņi. Pirmajā līmenī ir neatliekamā palīdzība ar intensīvās terapijas elementiem, kas notiek stundas laikā. Uzreiz teikšu: nav tādas speciālās militārās medicīniskās palīdzības, ir tādas pašas tehnoloģijas, kas raksturīgas civilajai medicīnai, tikai tās ir organizētas nedaudz citādā veidā, tiek radīta tāda kā neatliekamās palīdzības paplašināta ambulance lauka apstākļos, komandas darbs, algoritmizētie darbības protokoli,” skaidro Vaivads.
“Role 2” līmenis: ķirurgi, kuri stabilizē pacientu. Visa komanda strādā ekstrēmos apstākļos, kolektīvi pieņem ātrus un pamatotus lēmumus. “Role 3” ir specializētā terapija. “Ja lode, piemēram, ir trāpījusi ceļgalā un aizgājusi līdz plecam, tad iesaistīsies ortopēds, urologs, torakālais ķirurgs, asinsvadu ķirurgs, abdominālais ķirurgs, neiroķirurgs… Šeit meistari ir mani kolēģi - Mārtiņš Malzubris un Olafs Libermanis - viņu pienesums šajā līmenī ir nepārvērtējams. Viņi ir ekselenti “Role 3” līmeņa speciālisti,” teic Vaivads. Savukārt “Role 4” - tas jau ir izārstēšanas līmenis, kas tiek realizēts karavīra dzimtenē. “Visus līmeņus attīstām organizatoriski un strukturāli,” piebilst Vaivads.
Vaivads paskaidro, ka ikvienā armijas brigādē ir medicīniskā rota. Struktūra ir izveidota jau kopš 2015. gada, un armija darbojas savā resora jomā, un atbilstošajos likumos ir speciālas atrunas, kādā veidā to dara NBS. “Jebkurā gadījumā ārstniecības personas ir sertificētas, ekipējums mums ir advancēts, jo esam iegādājušies augsti tehnoloģiskas medicīniskās iekārtas, jo esam ņēmuši vērā Ukrainas pieredzi,” stāsta Vaivads.
Viņš atzīst, ka Ukrainā ir ļoti grūti no priekšējām pozīcijām evakuēt ievainotos: “To vajadzētu izdarīt stundas laikā, bet paiet četras līdz sešas stundas, kamēr ievainotais nonāk aizmugurē, lai saņemtu kvalificētu profesionālu ārstniecību. Ja mediķi dodas tuvāk, krievi šauj uz viņiem. Krieviem situācija ir cita: viņiem cilvēks ir nekas, viņi trieks cilvēkus nāvē bez apdomas.”
Vaivads izstāsta par plāniem un rīcību: Latvijā tiek veidoti pagaidu medicīniskās palīdzības punkti (“Role 1” un “Role 2”), kas būs ar augstu mobilitāti: punkts tiek izvērsts, atklāts, izmantots, un tad tas dodas prom. Jo šī vieta noteikti tiks apšaudīta. “Mums ir koncepts: ātri pārvietojamās un augsti mobilās medicīniskās apakšvienības. Cik pēc budžeta varam atļauties, tik arī ir. Esam arī veikuši šo komandu apmācības,” teic Vaivads, “un mums tagad patiešām ir augsti kvalificēts personāls.”
Polijā ir aktualizēts jautājums par Militārās medicīnas akadēmijas atjaunošanu. Ko par tādu lietu domā Latvijā? “Gan RSU, gan visās medicīnas koledžās pasniedz militārās medicīnas pamatus, bet, ja mēs atgriežamies pie principiem, pēc kādiem tiek formēts personālsastāvs NBS medicīniskajam nodrošinājumam, tad ir tā: jā, tā būs persona ar medicīnisko izglītību, bet atceramies, ka Latvija ir miera osta. Kāda te var būt pieredze kaujas ievainojumos? Neskatoties uz to, ka medicīnas izglītības iestādēs māca kinētisko ievainojumu ārstniecību, kolēģu pieredzē nav šādu ievainojumu Latvijā. Mēs esam līderi tikai autokatastrofu traumās. NBS ārstniecības personas pieredzi par kaujas ievainojumiem gūst starptautiskajās operācijās un NATO skolās. Līdz ar to mēs studentiem, kuri vēl nav pabeiguši medicīnas mācību iestādi un kļuvuši par kvalificētiem profesionāļiem, varam vien pastāstīt, kas ir armija.
Tālāk - cilvēks ar savu profesionālo sertifikātu specialitātē dodas uz NBS un mācās būt karavīrs, proti, iegūst militāro izglītību, kopā ar vienību apgūstot speciālo sagatavošanas kursu. Viņi mācās, ko nozīmē būt komandā. Viņi uzzina, ko nozīmē, ka uz tevi šauj. Un tad viņi mācās strādāt militārajā medicīniskās palīdzības punktā: kāds ir darbības algoritms, kas un kā jādara, nezaudējot laiku,” skaidro Vaivads.
Viņš vēl piebilst, ka Rietumos militārās medicīnas akadēmijas studentiem visbiežāk pašiem jāmaksā par izglītošanos, bet naudas nav. “Un tad viņam piedāvā piecu gadu kontraktu - dienē armijā! Tā faktiski ir slēptā rekrutēšana,” secina Vaivads.
Ķirurgs Mārtiņš Malzubris apliecināja, ka ar Normundu Vaivadu viņš ir labi pazīstams, taču ciešas sadarbības neesot. “Militārā medicīna un civilā medicīna ir visai nošķirtas lietas,” saka Malzubris, “un tam, ka mēs operējam Ukrainas karavīrus, ar NBS nav nekāda sakara. Tas viss iet caur civilo sektoru.”
Nošķirtība saistīta ar militārajiem noslēpumiem. “Taču mēs, mediķi, gribētu zināt vairāk. Ja pienāks sliktā stunda, militārais sektors var izbeigties, un tad tik un tā civilajam sektoram viss būs jāvelk. Mēs gribētu zināt, kādi resursi pieejami militāristiem, lai saprastu, ko tālāk darīt. Tā kā nekas netiek stāstīts, kopā ar dakteri Libermani mēs veidojam savas personiskās medicīniskās rezerves. Mums ar militārajiem mediķiem ir labas attiecības, taču viņi ievēro savus likumus,” teic Malzubris.
Patlaban Malzubris un Libermanis atkal gatavojas doties uz Ukrainu, lai ne tikai operētu ievainotos karavīrus, bet arī lai apmācītu ukraiņu ķirurgus.
