Žurnāla Ir izdevēja – slēgtā akciju sabiedrība Cits medijs – sarežģītā struktūra, visticamāk, radīta ar mērķi slēpt akcionārus un privātos finansētājus, iepazīstoties ar šīs akciju sabiedrības statūtiem, secina zvērināti advokāti Jānis Zelmenis un Valdis Bergs.
Pēc žurnāla Ir vadības sistemātiskiem apgalvojumiem par viņu pārstāvētā plašsaziņas līdzekļa īpašnieku caurskatāmo un atklāto struktūru Neatkarīgā, izpētot oficiālus dokumentus, konstatēja pretējo. Žurnāla izdevēja – a/s Cits medijs – akcionāri sadalīti vairākās kategorijās ar atšķirīgām tiesībām: mazākums akciju (21%) pieder «A klases» un «B klases» akcionāriem, kuriem ir balsstiesības, bet vairākums akciju (79%) pieder priekšrocību akcionāriem, kuriem nav balsstiesību. Turklāt uzņēmums emitē vēl arī konvertējamās un parastās obligācijas.
Neatkarīgās aptaujātie eksperti norāda, ka šādas sarežģītas akcionāru struktūras parasti tiek veidotas dažādiem noguldījumu fondiem vai akciju sabiedrībām ar milzīgiem apgrozījumiem. Uz jautājumu, kādēļ tādam mazam biznesam kā žurnāla izdošana jāparedz tik sarežģīta akcionāru struktūra, ticamākā atbilde varot būt tikai viena – lai slēptu akcionārus un obligāciju turētājus, privātos kreditorus.
J. Zelmenis uzsvēra – ja Latvijā grib noslēpt īpašnieku vārdus, jādibina slēgtā akciju sabiedrība. Šī uzņēmējdarbības forma ir visslēgtākā un visnecaurspīdīgākā – tāpēc, ka tālākām akcionāru izmaiņām nav iespējams izsekot publiskajos akcionāru reģistros. Slēgtās akciju sabiedrības akcionāru reģistru uzrauga valde, un tas ir privāts dokuments – kam gribu, tam rādu; kam negribu, tam nerādu. «Ja mēs kāda klienta uzdevumā veiktu slēgtās akcionāru sabiedrības padziļinātu izpēti, lai šo sabiedrību nopirktu, vienīgais veids, kā iztaustīt, kuri uz konkrēto brīdi ir reālie akcionāri, ir palūgt visu valdes locekļu apliecinātu dokumentu, ka uz šo brīdi sabiedrība pieder tādiem un tādiem akcionāriem. Žurnāla Ir mājaslapā nopublicēts it kā akcionāru saraksts. Tas nav nopietni. Tas nav nekas tāds, lai jurists varētu teikt – jā, pārbaudīju, tie patiešām ir sabiedrības akcionāri,» skaidroja advokāts.
J. Zelmenis uzsvēra, ka sarežģītas akcionāru sistēmas raksturīgas lielām akciju sabiedrībām ar sarežģītiem finansējuma mehānismiem: «Es nezinu, kādēļ tādam mazam žurnālam, kuram noteikti gada apgrozījums nav Latvenergo līmenī, vajadzīga tik sarežģīta akcionāru struktūra. Tas mani mulsina.»
V. Bergs skaidroja, ka lielam uzņēmumam sarežģītā struktūra būtu saprotama: «Piemēram, «A» kategorijas akcionāri ir dibinātāji, tie, kuri ieguldījuši vislielākās summas un arī ir palikuši uzņēmuma vadībā, bet «B» kategorijas akcionāri ir lielākie investori, kuriem arī ir tiesības lemt. Kreditoriem domātās priekšrocību akcijas – tās parasti ir akcijas bez balsstiesībām. Tu iedod naudu, tev iedod akcijas un maksā dividendes. Ja dividendes nemaksā, tu ar laiku iegūsti balsstiesības. Līdzīgu sistēmu mēs ieviesām Lido, to pārveidojot par akciju sabiedrību. Mēs paredzējām priekšrocību akcijas, jo tur ieķīlāt vairs nebija ko. Priekšrocību akcijas bija tās, ko varēja piedāvāt kreditoriem. Ir arī personāla akcijas, kas tiek praktizētas publiskās akciju sabiedrībās. Ar tām var vairāk motivēt menedžmentu un arī var mazliet optimizēt nodokļus, tādējādi nemaksājot sociālās apdrošināšanas iemaksas, maksājot tikai dividenžu nodokli.»
J. Zelmenis gan atgādināja, ka Lido gada apgrozījums ir aptuveni 20 miljoni latu. «Bija kļuvusi maksātnespējīga liela firma. Lai visu intereses saskaņotu, mēs panācām bankas piekrišanu atlikt maksājumus un no privātajiem kreditoriem panācām piekrišanu, ka viņi pret izsniegto aizdevumu iegūst priekšrocības akcijas. Kompānija bija nonākusi bīstamā situācijā, un, lai visu intereses saskaņotu, radās tik sarežģīta īpašuma attiecību shēma. Kādēļ tādu shēmu vajag nelielam žurnālam?» vaicāja advokāts.
Pats atbildot uz šo jautājumu, J. Zelmenis atgādināja, ka slēgtās akciju sabiedrības ir Latvijas ofšors. «Žurnāls Ir nav vienīgie. Ar pilnu pārliecību var apgalvot, ka ceturtā daļa no slēgtajām akciju sabiedrībām izveidotas, lai slēptu savus akcionārus. Slēgtās akciju sabiedrības akcionāri nav zināmi. Tā nav Lursoft vai Firmas.lv datubāzē ieraugāma informācija. Kamēr mēs šeit runājamies, visi šie mājaslapā publicētie uzvārdi var nomainīties. Mēs šos akcionārus neuzzināsim līdz brīdim, kamēr valde mums neiedos oficiāli apstiprinātu akcionāru sarakstu. Nezinu, vai pie šādiem apstākļiem ir prātīgi doties uz televīziju un publiski apgalvot, ka viņi ir viscaurspīdīgākie. Nav viņi tie caurspīdīgākie. Slēgtai akciju sabiedrībai Lursoft datubāzē var redzēt tikai valdes maiņu, savukārt jebkurai SIA var redzēt izmaiņas gan valdes, gan arī īpašnieku sastāvā. Piemēram, ja mēs abi tagad vēlētos uztaisīt žurnālu – nebūtu problēmu, abi mākam rakstīt. Bet mums vajadzīga nauda. Šā žurnāla gadījumā ir svarīgi saprast, kurš deva naudu. Viņi taču nesēž kaut kādā Zolitūdes garāžā, bet respektablā Rīgas centra ēkā. Jautājums, kurš no šiem akcionāriem ir naudas devējs? Tas, kurš iedevis visvairāk naudas, ir finansiālais saimnieks. Mums jāzina, kurš tas ir. Pēc tam viņš mums, protams, var stāstīt, ka viņš neiespaido žurnālistu darbu un redakcionālo neatkarību.»
Runājot par a/s Cits medijs, J. Zelmenis pauda bažas, vai sabiedrības «B» kategorijas akcionāru struktūrās ir svarīga «B klases» akcionāru juridiskā informētība. Vai viņi zina, ka visu izlems vienlīdzīgākie no vienlīdzīgiem – «A klases» akcionāru kvorums? Svarīgi, vai «B klases» akcionāri saprot, ka viņi ir otrās šķiras akcionāri. Faktiski «B klases» akcionāriem jau nemaz nav īstu tiesību lemt. Mēs savā praksē bieži saskaramies ar to, ka cilvēki dzīvo ilūzijās.»
Abi advokāti, vaicāti, kā vērtēt a/s Cits medijs obligācijas, skaidroja, ka obligācijas ir vērtspapīrs, kuru persona var brīvi nodot citai personai. Viņi uzsvēra, ka obligācija ir veids, kā diskrētā veidā akciju sabiedrība var iegūt finansējumu. Sabiedrībai ar ierobežotu atbildību nav tiesību emitēt obligācijas.
Kopumā vērtējot a/s Cits medijs akcionāru struktūru, J. Zelmenis norādīja: «Statūti ir profesionāli izstrādāti. Tos nav rakstījis žurnālists vai trešā kursa students. Statūtos izmantoti ļoti daudzi instrumenti, lai neatklātu komercnoslēpumus, kas, protams, ir likumīgi. Tas ir labs piemērs, kā glabāt komercnoslēpumu. Līdz ar to runāt par īpašnieku struktūras caurspīdīgumu šajā gadījumā nav nekāda pamata».