Jūrmalas mērs: Valdība ir ievārījusi putru ar Ķemeru sanatoriju
Intervija ar Jūrmalas mēru Gati Truksni: par nekustamā īpašuma nodokli un pārsteidzošajām atlaidēm, par Dzintaru koncertzāles rekonstrukciju un valsts nevēlēšanos piedalīties tās finansēšanā, par Jauno vilni un Comedy Club, par Ķemeru sanatoriju, kuru postā aizlaida valsts, un par biogāzes ražotni kūrortpilsētā.
– Jūrmalas pilsētas domes saistošie noteikumi Nr. 73 liecina, ka visi Jūrmalā deklarētie iedzīvotāji 2013. gadā saņems 70% atlaidi nekustamā īpašuma nodokļa maksājumam. Tiešām nevajadzēs rakstīt neskaitāmas vēstules, nīkt pie ierēdņu durvīm, lai pierādītu, ka konkrētajam cilvēkam pienākas šī atlaide?
– Mēs šo sistēmu veidojām pēc principa: nodokļiem jābūt samaksājamiem, saprotamiem, taisnīgiem un viegli administrējamiem. Jūrmalā deklarētajiem cilvēkiem tiks izsūtīts paziņojums jau ar šo atlaidi, viņiem nevajadzēs nekur iet un kaut ko pierādīt. Jūrmalā ir gandrīz 24 000 nekustamā īpašuma subjektu, no tiem aptuveni 19 000 ir Jūrmalā deklarēti. Ja visiem vajadzētu nākt uz domi, tas būtu ārprāts gan iedzīvotājiem, gan domes darbiniekiem. Arī tiem, kam ir citas papildu atlaides, piemēram, represētajiem, nav jānāk kaut ko pierādīt. Sākotnēji bija variants: dažādas nodokļa likmes deklarētajiem un nedeklarētajiem, bet tā būtu diskriminācija, likmei jābūt atvasinātai no nekustamā īpašuma vērtības. Bet pašvaldība drīkst piešķirt atlaides, kādas tā uzskata par vajadzīgām. Procentu likme ir visiem vienāda, bet, jo lielāks īpašums, jo lielāka summa, ko samaksā īpašnieks. Mēs nekustamo īpašumu saimniekiem piedāvājām deklarēties Jūrmalā, un viņiem bija izvēle – viņi varēja deklarēties citur vai mūsu pilsētā: daudzi izlēma deklarēties Jūrmalā, jo mēs piedāvājām lielas nodokļu atlaides. Mums bija svarīgi, lai īpašnieki deklarējas Jūrmalā, jo galvenais pašvaldības ienākumu avots ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN).
– Vai IIN atsvērs 70% atlaidi? Vai Jūrmalas budžets necietīs?
– Sāksim ar to, ka Jūrmala līdz šim cietusi no savas pārcentības. Tad, kad 2008. gadā tika pārskatītas kadastrālās vērtības, Jūrmala jau sen dzīvoja pēc tirgus cenām. Cilvēki valstī vidēji maksāja 0,3% no kadastrālās vērtības, savukārt Jūrmalā privātmāju sektors maksāja, sākot no 1,05% no kadastrālās vērtības. Tas ir nenormāli. Protams, var jau samaksāt visu nodokli, bet tad naudas nepaliks vairs nekam citam. Bet nodokli var samazināt, un tie ģimenes ietaupītie simti latu nekur nepazudīs, tie aizies patēriņā, paliks Latvijas tautsaimniecībā. Un pašvaldības budžets necietīs: septembrī nācām klajā ar savu iniciatīvu, un Jūrmalā par jaunu deklarējušies ap 1500 cilvēku. Vidēji rēķinot, katrs deklarants ienes pilsētas budžetā ap 1000 latu gadā, un tas jau ir pusotra miljona latu. Papildus no nerezidentiem iekasēsim ap 0,5 miljoniem latu. Pērn iekasējām 5,7 miljonus latu, savukārt izlīdzināšanas fondā samaksājām 4,5 miljonus latu. Situācijā, kad Jūrmala ir apdalīta, ja runājam par dažādiem fondiem, tas ir netaisnīgi. Urbānajās prioritātēs septiņpadsmit pilsētas pagājušajā plānošanas periodā saņēmušas miljonus latu no Eiropas fondiem, Jūrmala – neko. Jēkabpilij piešķīra 16 miljonus latu, Jelgavai – 18,9 miljonus, Rēzeknei un Daugavpilij – vēl vairāk, bet Jūrmalai – nulli. Jūrmalu eleganti izmeta ārā no šīm prioritātēm. Tuvojas nākamais plānošanas periods, un augstā līmenī mums ir apsolīts, ka šoreiz gan Jūrmalu neizmetīs laukā... Jūrmala ir iekšā arī Nacionālajā attīstības plānā – lai arī kāds tas būtu. Šajā plānā kurortoloģija ir kā atbalstāmā nozare, kurai paredzēta nopietna attīstība.
– Attīstībai jāņem kredīti. Jūrmala šobrīd to var izdarīt?
– Bijušais pilsētas mērs Ģirts Trencis savulaik bija saslēdzis aplamus līgumus, un mums nācās ieguldīt lielu darbu, lai šīs kļūdas labotu. Un tagad šis brīdis ir ļoti piemērots, lai ņemtu kredītus no Valsts kases: Jūrmalas finansiālā situācija ir laba, finanšu disciplīna – arī, un kredīta procentu likme ir tikai 1,3%. Kredīti ir nepieciešami investīciju objektiem: Dzintaru ziemas koncertzālei, Aspazijas mājas rekonstrukcijai, Ķemeru bērnudārza būvniecībai, sociālās mājas būvniecībai, mājokļu programmas īstenošanai. Izmantojot ES fondu naudu, esam nosiltinājuši bērnudārzus. Bet, runājot par to pašu Dzintaru koncertzāli... Esam rakstījuši visiem (varbūt tikai Ziemsvētku vecītim ne), ka Dzintaru koncertzāle ir ne tikai Jūrmalas, bet visas Latvijas un pat Eiropas līmeņa objekts, un tas nozīmē, ka arī valstij vajadzētu piešķirt finansējumu šā objekta rekonstrukcijai. Taču nav nekādas atsaucības. Pamatojoties uz to, ka nav norādīts apmeklētāju skaits, Kultūras ministrija izmeta no līdzfinansēšanas Dzintaru koncertzāles projektu. Jūrmalai pie tādas attieksme, protams, nav jāpierod, bet tas nav normāli... Mēs cīnāmies un tiekam galā, maksājot no saviem budžeta līdzekļiem. Parādiet man vienu lielo pilsētu, kas savus lielos objektus būvējusi tikai par saviem budžeta līdzekļiem vai tikai ņemot aizņēmumu no Valsts kases – vai tā būtu Rēzekne ar savu Olimpisko centru, vai tā būtu Jelgava ar Zemgales olimpisko centru, vai kāda cita pilsēta. Protams, tas ir lieliski un tam visam tur ir jābūt, bet kur paliek taisnīgums?
– Tā ir izplatīta doma: Jūrmala taču ir bagāta, lai pati arī maksā!
– Kādi četrpadsmit Pierīgas pagasti šobrīd ir aizgājuši priekšā Jūrmalai, ņemot par pamatu ienākumus uz vienu iedzīvotāju. Kaut gan – pilsētas budžets, ko pērn pieņēmām, ir labs, un jau tagad mēs redzam, ka to pārpildām. Svarīgākais šobrīd ir sociālā sfēra, bet plašā nozīmē – lai nebūtu tā, ka izaug paaudzes, kas nepārtraukti dzīvo uz pabalstiem. Ir tāds pabalstu slazds: ja cilvēks saņem 70% no tās naudas summas, ko viņš varētu saņemt, atgriežoties darba tirgū, viņam vairs nav nekādas motivācijas, lai tiešām tur atgrieztos.
No 19 pabalstu veidiem Jūrmala ir pirmajā vietā aptuveni pusē pabalstu, ieskaitot Rīgu un citas lielās pilsētas. Daudzi to nezina, jo mēs to nereklamējam katru dienu, kā, piemēram, Rīga to dara. Bet vienu lietu mēs gan sāksim reklamēt...
– Pašvaldību vēlēšanas tuvojas?
– Nē, ne par tām ir stāsts. Mēs reklamēsim Jūrmalu kā vietu, kur pavadīt laiku nesezonā, proti, pavasarī, rudenī un ziemā. Protams, mēs ceram, ka nākamā vasara būs veiksmīgāka nekā iepriekšējā, kas bija vienkārši baismīga laika apstākļu ziņā, un tomēr – par spīti sliktajiem laika apstākļiem – pērnajā vasarā tūrisma pieaugums bija 15%, salīdzinot ar aizpērno vasaru.
– No kurienes visvairāk tūristu?
– Mēs brīnītos, ja visvairāk tūristu nebūtu no austrumiem. Tam, ko mēs piedāvājam tūristiem, ir jābūt nevis pašmērķim, bet gan līdzeklim, kas nes labumu pilsētai un iedzīvotājiem. Tas attiecas gan uz Jauno vilni, gan uz citiem festivāliem, kas lielākoties orientēti uz austrumiem – šo situāciju veido pieprasījums. Uz šejieni brauc bagāti cilvēki, kas nes naudu pilsētai un rada jaunas darba vietas, bet – izturieties, lūdzu, ar cieņu pret pilsētu un tās iedzīvotājiem. Šobrīd mums ir sarunas ar krievu Comedy Club, kas arī vēlas pilsētā ienākt uz nedēļu. Katram festivālam ir dažādi skatītāju segmenti: KVN ir demokrātisks, studentisks festivāls, uz Comedy Club nāks tā dēvētā zelta jaunatne – šiem krievu jauniešiem nav nostalģijas pēc Latvijas, ne viņi te dzimuši, ne vasaras pavadījuši. Mēs atbalstīsim katru pasākumu – ne par katru cenu, protams –, kas nesīs labumu pilsētai. Un katrā līgumā mēs rakstīsim, ka jābūt cieņai pret vietējo kultūru, latviski jābūt tam, tam un tam.
– Maestro Raimonds Pauls pateica, ka vairs nesaistīsies ar Jauno vilni. Bet viņš ir viens no tā magnētiem.
– Vienmēr jāciena Maestro izvēle. Viņa piedalīšanās jebkurā pasākumā dod lielu pievienoto vērtību. Raimondu Paulu nav iespējams piespiest izdarīt kaut ko pretēji viņa gribai. Bet atcerēsimies, ka mūzikas pasaulē nereti tiek sniegti paziņojumi, kuriem nav nekāda sakara ar īstenību un kas patiesībā ir tikai līdzeklis, lai saasinātu un pievērstu uzmanību. Katram cilvēkam ir sava gaume, un man, piemēram, Ineses Galantes Summer Time galā koncerts patīk labāk nekā Jaunais vilnis. Un tajā pašā laikā esmu liels Grigorija Lepsa fans un, ja šovasar viņš būs Dzintaru koncertzālē, uz viņa koncertu iešu atkal. Kad 2014. gadā pabeigsim Dzintaru slēgtās koncertzāles rekonstrukciju, mums būs nopietna bāze, uz kuras veidot tikpat nopietnu muzikālo dzīvi. Esmu runājis ar Liepājas mēru Uldi Sesku, lai uzzinātu, cik izmaksā simfoniskais orķestris. Raimondam Paulam savukārt ir doma par džeza bigbendu. Esmu pārliecināts, ka ar domes atbalstu Jūrmalā būs šāda mēroga muzikālā vienība. Kopumā Jūrmalai ir jāliek uzsvars uz lieliem ilgtermiņa un ilgtspējīgiem pasākumiem.
– Vai jūtat, kas pilsētniekus interesē visvairāk?
– Trīs lietas. Tas, par ko sākumā runājām – nekustamā īpašuma nodoklis. Otrkārt, komunālie maksājumi. Treškārt, dzīves vide – iekšpagalmi, ceļu kvalitāte.
– Interesei par dzīves vidi var pieskaitīt dažādas iedzīvotāju iniciatīvas. Piemēram, iepriekšējā domes sēdē Valteru iedzīvotāji rosināja pārņemt valsts īpašumā esošo zemi un ēku, kur savulaik atradās Valteru brīvprātīgās ugunsdzēsēju biedrības depo. Tur tagad varētu izveidot lielisku kultūras un atpūtas centru. Manuprāt, šādi priekšlikumi domē nemaz tik bieži neatskan, tāpēc tie jānovērtē.
– Jā, mēs pieņēmām domes lēmumu atprasīt no valsts šo īpašumu. Tas ir reāli iespējams. Dome noteikti atbalstīs šāda centra izveidi, jo Valteru iedzīvotāji ir mūsu pilsētas daļa, arī viņi pelnījuši savu sabiedrisko centru. Pirms diviem gadiem es izveidoju kristīgo draudžu padomi, un tas ir viens iedzīvotāju segments, kas pašorganizējas un kas ir mūsu pilsētas daļa. Ikvienam jājūtas integrētam pilsētā. Mums ir arī baznīcu kā kultūras pieminekļu izgaismošanas programma. Bet tā nekādā veidā nav laicīgās varas jaukšanās baznīcas lietās, un to mēs arī nedrīkstam darīt. Taču arī ticīgie ir mūsu pilsētas iedzīvotāji. Ja pie manis atnāktu, piemēram, biškopju biedrība un lūgtu finansiālu palīdzību kādai viņu aktivitātei, dome, protams, palīdzētu. Bet ja atnāk kādas draudzes pārstāvis un lūdz to pašu, tad jābūt briesmīgiem iebildumiem no juristu puses, ka baznīca, lūk, ir šķirta no valsts? Taču ticīgie ir tie paši Jūrmalas iedzīvotāji! Nevajag tik burtiski tulkot likumus, jo mēs no pilsētas budžeta netaisāmies būvēt baznīcu! Bet palīdzēt uzturēt kultūras pieminekli – to gan var un vajag. Dome jau ir palīdzējusi gan Bulduru, gan Dubultu, gan Majoru baznīcai. Arhitektūras pieminekļi mums ir Dubultos, Slokā, Ķemeros. Daudzie dievnami ir pietiekami liels pilsētas vides segments, kas mudina cilvēkus uz morāli labdabīgām lietām un vērtīgu dzīvesveidu. Tāpēc izlikties, ka domi tas neinteresē un ka tā nav domes darīšana, būtu nepareizi, turklāt reliģiskās draudzes daudz palīdz saviem draudzes locekļiem, un šī palīdzība bieži vien ir mērķtiecīgāka par valsts sociālā dienesta palīdzību. Draudzes veic sociālo funkciju, un tas ir jāatbalsta visādā ziņā.
– Kas notiks ar Ķemeru sanatoriju? Apkures trūkums bojā ēku, zagļi nes prom inventāru, ekonomikas ministrs Pavļuts uzsver, ka valstij nav jāpārņem īpašumā šis arhitektūras piemineklis, bet Ķemeru iedzīvotāji ir sašutuši par šādu valsts attieksmi.
– Gribu beidzot pielikt punktu, runājot par valsti un valdību. Valdība ir ievārījusi putru ar Ķemeru sanatoriju, jo tas savulaik bija valdības objekts, un valstij arī beidzot jātiek ar to galā. Bija arī otrs objekts, par kuru neviens nevēlas runāt un kas bija varbūt ne tik simbolisks kā Ķemeru sanatorija, bet katastrofas ziņā līdzvērtīgs – tā ir Slokas papīrfabrika ar milzīgo teritoriju apkārt. Valsts to ļāva privatizēt pa gabaliņiem, un tagad tur viss ir sacūkots. Tas nebija pašvaldības īpašums, un pašvaldībai arī nebija nekādas iespējas ietekmēt procesus ap un ar papīrfabriku. Tur ir kaut kādi 38 īpašnieki uz 40 hektāriem zemes. Tā ir teritorija ar fantastiskām iespējām upes malā – tur varētu būt iepirkšanās promenādes ar dzīvokļu mājām un izklaides centriem. Tagad tur viens kaut ko metina, otrs vēl kaut ko... Atliek cerēt, ka gadīsies ļoti naudīgs investors un iegādāsies visu šo zemi. Kas attiecas uz Ķemeru sanatoriju... Negribu mest akmeņus bijušā mēra Romualda Ražuka (Reformu partija) dārziņā, taču... Dome bija izvirzījusi savus stingros noteikumus, lai sanatorijas investori varētu īstenot trešo un pēdējo privatizācijas nosacījumu un tad noslēgt līgumu ar pašvaldību. Tas bija domes pēdējais instruments. Ja šis līgums nebūtu noslēgts, privatizācija nebūtu pabeigta un tagad sanatoriju dabūt atpakaļ būtu daudz vienkāršāk.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"