Eksministri šokā par Sprūdža izdarībām

Likumu ignorēšana, ierēdņu noniecināšana, naids pret tautas vēlētiem varas pārstāvjiem ir bīstamas tendences, kas ved uz valsts iznīcināšanu, runājot par Reformu partijas ministra Edmunda Sprūdža izdarībām, norāda Neatkarīgās aptaujātie bijušie Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) vadītāji un viņu padomnieki.

Kā zināms, tiesas procesā sakarā ar E. Sprūdža rīkojumu par Ventspils mēra Aivara Lemberga atstādināšanu no amata VARAM pārstāvēja nevis ministrijas ierēdņi, kuru pienākums tas būtu, bet gan par valsts budžeta līdzekļiem noalgots, ar ministra E. Sprūdža padomnieci, Rīgas mēra amata kandidāti Ingu Antāni saistīts advokātu birojs.

Bendē valsti

Indulis Emsis vides aizsardzības valsts ministrs bija Māra Gaiļa, Andra Šķēles un Guntara Krasta valdībās no 1994. gada septembra līdz 1998. gada aprīlim. I. Emsis atminējās, ka, salīdzinot ar E. Sprūdžu, viņš strādājis daudz pieticīgāk. Viņam sava ministra biroja ar daudziem padomniekiem nav bijis: «Tolaik strikti tika ievērotas divas premises – ierēdniecība un politiskā vadība – un to kompetences. Ministrs bija politiskā vadība. Pārējo darbu veica ierēdņi ministrijas valsts sekretāra vadībā. Tajā laikā, tāpat kā citur Vakareiropā, ierēdniecība no politiskās varas bija pasargāta. Mūsdienās valsts pārvaldē, tai skaitā VARAM, vērojama liela entropija (haoss, nesakārtotība). Tas bendē valsti, tas ir ceļš uz valsts iznīcināšanu. Šo haosu savulaik ieviesa Repše, sakot, ka ierēdņi ir liekēži un kafijas dzērāji. Tagad tas jau ir iesakņojies. Tā ir spēlēšanās ar uguni.»

Vaicāts, vai arī viņš, lai vērstos pret pašvaldības vadītāju, būtu algojis advokātu kantori, I. Emsis teica: «Es pilnībā būtu izmantojis visas valsts pārvaldes iespējas. Ierēdņi, gatavojot dokumentu paketi, raugās, vai tie atbilst Latvijas likumdošanai, vai ministra rīkojums pēc tam nevar tikt torpedēts Satversmes tiesā vai Eiropas Savienības tiesā. Tā ir patvaļīga iedoma, ka, esot pie varas, var uzdrīkstēties likumiem un valsts pārvaldes kārtībai uzgriezt ķermeņa resno daļu. Pie varas esošajiem vienmēr ir jārēķinās ar to, ka jebkurai varas darbībai būs pretdarbība. Vara nekādā gadījumā nedrīkst uzurpēt patiesību.»

Krustiņsones sindroms

Runājot par E. Sprūdža vēršanos pret A. Lembergu, I. Emsis uzsvēra, ka varas pārstāvjiem jābūt sevišķi uzmanīgiem, vēršoties pret leģitīmi ievēlētiem tautas pārstāvjiem. «Nedrīkst spļaut virsū tautas balsij: Vox populi – vox Dei (tautas balss – Dieva balss, lat.). Šo likumu pārkāpjot, ātri vien atklāsies baltie diegi un tie izveidos cilpu pašiem spļāvējiem. Šādos gadījumos bumeranga efekts nostrādā nekļūdīgi un spļāvējs dabū pamatīgu sitienu. Tā bieži gadās ar tiem, kuri pirmo reizi tiek pie varas. Viņiem viss šķiet vienkārši. Viņi nevadās pēc likumiem, bet gan pēc savas pārliecības. Arī revolucionāre Marta Krustiņsone, lemjot, kuru arestēt, kuru nošaut, vadījās pēc komunistiskās sirdsapziņas. Līdzīgi to dara Sprūdžs, kurš spriež par cilvēku, par kuru pats neko nezina. Arī viņš vadās pēc šīs komunistiskās sirdsapziņas. Šādu cilvēku nonākšana pie varas – tas ir ļoti bīstami,» brīdināja ekspolitiķis.

Attiecību kārtošana

Anatolijs Gorbunovs VARAM vadīja Andra Šķēles valdībā no 1996. gada augusta līdz 1997. gada februārim. Vaicāts, vai arī viņš ministra amata resursus un pilnvaras izmantojis, lai cīnītos pret politiskajiem pretiniekiem, izsaucās: «Tas man bija nepieņemami. Varu likt roku uz sirds un teikt nē. Ceru, ka pašvaldību vadītāji joprojām atminas, ka manā laikā ministrija pašvaldībām pat resursus dalīja pēc prioritātēm, nevis partejiskās piederības.»

A. Gorbunovs uzsvēra, ka viņa laikā ministram nebija biroja. «Toreiz ministram bija tika viens palīgs un preses sekretārs. Toreiz tādas prakses nebija – algot advokātu birojus.» Pēc A. Gorbunova teiktā, ministra rīkojumus vienmēr gatavoja ministrijas speciālisti. Ja ministra rīkojumus gatavo no ārpuses pieaicināti juristi, tas A. Gorbunovam šķiet dīvaini. «Vadoties no tā, ko rāda televīzijās un raksta avīzēs, rodas iespaids, ka šī ministrija pārāk iesaistās kaut kādu attiecību kārtošanā, bet ir taču tik daudz praktisku lietu, ko risināt,» teica ekspolitiķis.

Pilnīgs idiotisms

Viesturs Silenieks bija vides ministra Raimonda Vējoņa padomnieks ekonomikas un ostu jautājumos Eināra Repšes, Induļa Emša, Aigara Kalvīša un Valda Dombrovska valdībās no 2003. gada janvāra līdz 2011. gada oktobrim. Vaicāts, vai viņa laikā ministrs izmantoja viņam pieejamos varas resursus, lai apkarotu politiskos pretiniekus, izsaucās: «Nekad! Tas nav korekti. Tas ir pilnīgs idiotisms.»

Runājot par Sprūdža rīkojumu atstādināt A. Lembergu no amata, V. Silenieks uzsvēra, ka ministra rīkojuma sagatavošanai algot advokātu kantori ir pilnīgi aplami, jo ministrijas profesionālie ierēdņi ir tie, kas no valsts viedokļa izvērtē, kas slikti vai labi, kas atbilst vai neatbilst valsts interesēm un likumam. «Advokāts parasti ir starpnieks starp vienkāršo cilvēku un valsti. Advokāts parasti pārstāv cilvēku, kurš vai nu vēršas pret valsti, vai valsts pret viņu. Advokāts parasti aizstāv cilvēku pret amatpersonām. Kaut vai tādēļ vien pašvaldības vadītāja atbilstības jautājums ir jāvērtē nevis advokātiem, bet profesionāliem valsts varas pārstāvjiem. Tagad sanāk, ka ministrijas algotie advokāti cīnās ar Lemberga advokātiem, bet kurš šai cīņā pārstāvēs valsts intereses?» retoriski vaicāja V. Silenieks.

Viņš atgādināja, ka E. Sprūdža vadītajā ministrijā notikušas nesamērīgi lielas ierēdņu maiņas. Ļoti daudzi ierēdņi darbu ministrijā pametuši, bet tie, kuri šobrīd strādā, acīmredzot atturējušies sastādīt absurdus juridiskos aktus. Pēc V. Silenieka teiktā, šajā situācijā ministrs nolēmis iegūt divus labumus uzreiz: iegūt savai politiskajai pārliecībai atbilstošu normatīvo aktu un novirzīt valsts budžeta līdzekļus partijas cilvēku vajadzībām, jo nolīgtais juristu kantoris taču saistīts ar I. Antāni.