Bijušais SAB direktors: KNAB jārod kompromiss

Bijušais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors Lainis Kamaldiņš padoto nepakļaušanos KNAB priekšnieka likumīgajām prasībām uzskata par nepieņemamu parādību un norāda, ka konflikta risināšana KNAB ar neapmierināto darbinieku pāriešanu darbā uz SAB ir neloģiska, jo, viņaprāt, vispirms vajadzētu atrisināt problēmas KNAB iekšienē.

Vēsts par KNAB priekšnieka vietnieces Jutas Strīķes un viņas domubiedru iespējamo pārcelšanos strādāt uz SAB un vairāku politiķu gatavība vērtēt iespējamos grozījumus likumos, lai atjaunotu SAB izziņas tiesības J. Strīķei cienīgas štata vietas radīšanai, uzjundījusi spriedzi gan politiskajās aprindās, gan arī drošības iestādēs.

Solis atpakaļ

Sarunā ar Neatkarīgo L. Kamaldiņš, kurš SAB vadīja no 1995. līdz 2003. gadam, atzina, ka izziņas tiesību atjaunošanai SAB šobrīd nav nekāda pamata. Viņš norādīja, ka SAB darbības sākumā sevišķās operatīvās darbības tika sankcionētas nevis tiesā, bet gan prokuratūrā. Taču prokuratūra nevēlējās uzņemties atbildību par atsevišķu ar specdienesta darbības specifiku saistītu sevišķo darbību sankcionēšanu. «Kopā ar Saeimas Nacionālās drošības komisiju vērtējām, vai SAB direktors specifiskos gadījumos, kas precīzi atrunāti klasificētos normatīvajos aktos, pats nevar dot sankcijas operatīvajām darbībām. Taču tad deputāti iebilda, ka iestāde nevar vienlaikus sankcionēt īpašos pasākumus un nodarboties ar izmeklēšanu. Palikām pie tā, ka SAB galvenā funkcija ir izlūkošana un pretizlūkošana. Arī SAB izmeklējamo krimināllietu nebija pārāk daudz. Drošības policijas izziņas tiesības tika papildinātas ar līdz tam SAB pārziņā esošo kompetenci. Pēc kāda laika arī Drošības policijai samazinājās Krimināllikumā noteiktie viņu kompetencei atbilstošie noziegumu izmeklēšanas apjomi, jo izveidojās KNAB, kurš koruptīvo noziegumu izmeklēšanas funkciju pamazām pārņēma savā ziņā,» atminējās L. Kamaldiņš. Viņš atgādināja, ka spilgtākās SAB veiktās izmeklēšanas bijušas Uzvaras pieminekļa spridzināšanas, Aviācijas institūta viltoto diplomu un kādas pilsonības naturalizācijas eksāmenu falsifikācijas krimināllietās. Krimināllietas par spiegošanas gadījumiem neesot ierosinātas.

Vaicāts, kādi būtu reālie argumenti par labu izziņas tiesību atjaunošanai SAB, L. Kamaldiņš teica: «Tādus man grūti iedomāties, jo Drošības policijai nav pārāk daudz izmeklējamo krimināllietu. Līdz ar to nav arī argumentu, ka Drošības policiju vajadzētu atslogot. Arī nekompetenci izmeklēšanā viņiem nevar pārmest. Ar izziņas tiesībām ir tāpat kā ar operatīvās darbības tiesībām – valsts interesēs nav, lai šīs tiesības apvienotos tikai vienā iestādē, bet valsts interesēs arī nav, lai šīs tiesības būtu izkaisītas pa daudzām un dažādām iestādēm.»

Uzraudzīt sētniekus

Runājot par to, kādās SAB struktūrās J. Strīķe ar saviem domubiedriem varētu strādāt, L. Kamaldiņš norādīja, ka viens no iespējamiem variantiem varētu būt viņu nodarbināšana pretizlūkošanā, taču pretizlūkošanai jau ir savs vadītājs. «Var, protams, nobīdīt malā esošos vadītājus, bet tāds solis ir riskants, it īpaši uz šobrīd esošā fona. Var radīt jaunu direktora vietnieka amatu, bet vietnieks bez funkcijām arī nekur neder. Var nodalīt kādas atsevišķas funkcijas, piemēram, operatīvi tehnisko nodrošinājumu vai ārējo novērošanu. Protams, es šeit nerunāju par loģiku, bet par to, ko var izdomāt.»

Uz jautājumu, vai operatīvajā darbā pieredzes bagātās J. Strīķes un viņas domubiedru pāriešana darbā SAB būtu valstij ieguvums, L. Kamaldiņš norādīja: «Ja man būtu jālemj, es būtu pret kaut kādu mākslīgu pārvietošanu. Iestādes vadītājs pats izraugās, kādi kadri viņam ir vajadzīgi, un pats ar viņiem runā.»

Jādiskutē par centralizāciju

Runājot par to, cik pamatoti sākt diskusiju par nepieciešamību apvienot kādas no drošības iestādēm, L. Kamaldiņš uzsvēra, ka tā ir valsts vadītāju izšķiršanās, cik savlaicīgu, kvalitatīvu un nozīmīgu informāciju viņi vēlas saņemt un kādus resursus gatavi tērēt valsts drošības iestādēm: «Ir lielās valstis, kurām ir pietiekami resursi. Tur valsts vadītājiem iestādes noliek priekšā divus vai vairāk redzējumus par vienu un to pašu jautājumu. Bet, ja mazā valstī, kurai nav pietiekamu resursu, divas iestādes noliek priekšā redzējumus, kuri abi balstīti tikai vai gandrīz tikai uz publiski pieejamu informāciju, tad rodas jautājums, cik lietderīgi tiek izmantoti resursi. Latvijai nav lieli resursi, tādēļ par centralizāciju būtu jādomā. Pēc manas aiziešanas no SAB direktora amata SAB noņēma visu drošības iestāžu darbības koordinējošo lomu, tādējādi decentralizējot valsts drošības iestāžu sistēmu. Tā laika premjers Einars Repše nāca klajā ar ideju informācijas analīzes funkciju nodalīt atsevišķi. Tā bija kļūda. Pie šāda modeļa drošības iestādes analizētājam nedod visu informāciju. Tās vienmēr pie sevis kaut ko pietur. Kaut vai no šā viedokļa centralizācija dod ieguvumus. Turklāt drošības

iestādēm nepieciešamas vairāk vai mazāk dārgas iekārtas un aparatūra, kuras dažreiz tiek lietotas labi ja reizi nedēļā. Tagad iekārtas cenšas pirkt katrs dienests, bet, iestādes centralizējot, par to pašu naudu varētu iegādāties pilnvērtīgāku tehnisko līdzekļu klāstu. Cits piemērs: lai veiktu kvalitatīvu ārējo novērošanu, nepieciešams zināms cilvēku skaits. Viena apvienota spēcīga iestāde šādu profesionālu cilvēku skaitu var nodrošināt, turpretī mazas sadrumstalotas iestādes – ne.

Šobrīd Repše faktiski aizstāv manu viedokli, ka funkcijas vajag centralizēt.

Manuprāt, SAB vajadzēja būt Ministru prezidenta, nevis tieslietu ministra pārraudzībā. Bet, ja jau SAB ir zem tieslietu ministra, tad tieslietu ministram jābūt arī Nacionālās drošības padomes loceklim. Iekšlietu ministram ir lielākas iespējas uzraudzīt Drošības policiju un aizsardzības ministram – Militārās izlūkošanas un drošības dienestu nekā tieslietu ministram SAB.

Valstī nav struktūras, kas ikdienā kontrolētu valsts vadītāju doto uzdevumu izpildi drošības iestādēs.»

Jāsamierinās ar likteni

Jautāts par to, kā pareizāk būtu risināmas samilzušās KNAB iekšējās problēmas, L. Kamaldiņš teica: «Domāt spējīgiem cilvēkiem būtu jāprot rast kompromisu. Turklāt konkrētajā situācijā, cik nu var spriest no šobrīd publiski pieejamās informācijas, vairāk ir runa par procesuāliem jautājumiem. Nav loģiski, ja iestādes vadītājs nezina, kas iestādē notiek. Ministrs atsevišķas detaļas var nezināt, bet ne tādas iestādes, kas vienlaikus ir izziņas iestāde un operatīvās darbības subjekts, vadītājs. Katrai iestādei ir sava iekšējā kārtība, bet es neredzu nekādu problēmu, ja struktūrvienību vadītāji kaut reizi nedēļā ziņo priekšniekam par notiekošo. Ja ir kādas ambīcijas, tad tām jātiek pāri.