LJP: Latvijas jaunieši var, tikai sabiedrībai viņiem jānotic

© F64

Jaunieši ir mūsu valsts nākotnes virzītājspēks, jaunieši ir stipras valsts pamats: šāda veida izteikumi no politikas veidotāju puses atskan bieži. Latvijas Jaunatnes padomes (LJP) izpilddirektore Inese Šubēvica gan novērojusi, ka tie bieži ir tikai skaisti saukļi, bez reālu darbu seguma.

Protams, pašvaldību līmenī ir arī atsevišķi pozitīvi piemēri, kur, pašvaldībai sadarbojoties ar jauniešu organizācijām, cenšas dažādās aktivitātēs iesaistīt gados jaunus cilvēkus un parādīt, cik vērtīgs novadam ir katrs jaunietis. Taču netrūkst arī piemēru, kur jaunatnes politika veiksmīgi izklāstīta uz papīra, caur Eiropas projektiem izveidotas štata vietas, iegādāts inventārs, bet reāls darbs ar jauniešiem nemaz nenotiek.

Pašvaldības loma

«Padome, kas apvieno jauniešu organizācijas, arvien aktīvāk pauž savu nostāju, ka pašvaldībām pēc iespējas vairāk jāsadarbojas ar jauniešu organizācijām, jo daudzām pašvaldībām gribot vai negribot jāatzīst, ka tām nav prasmes un iemaņu darbā ar jauniešiem, it sevišķi tiem, kas nav nedz izglītības sistēmā, nedz darba tirgū. Pašvaldības pārsvarā redz tikai skolu jaunatni, jauniešu centru apmeklētājus un sociāla dienesta klientus, bet ir virkne jauno cilvēku, kas neparadās nevienā no šīm trim grupām. Šogad Latvijā ir uzsākta vērienīga programma Jauniešu garantija, kuras viens no mērķiem ir censties atgriezt apritē pasīvos jauniešus, kas šobrīd nedz mācās, nedz strādā [pēc pēdējām aplēsēm, šādu rūpju bērnu skaits valstī ir ap 30 tūkstošu]. Šajā programmā liela nozīme ir arī pašvaldībām, kas šos nemotivētos jauniešus aizved uz Nodarbinātības valsts aģentūru vai skolu. Bet par šo pašvaldības lomu neviens īsti nerunā. Ir naivi cerēt, ka jaunieši programmai pieteiksies paši, ja neviens viņus nemudinās. Arī uz sociālo dienestu palīdzību cerēt īsti nevar, jo tie ir daudzkārt teikuši, ka sociālā dienesta darbiniekiem jau tā tagad ir liels darba apjoms ar tiem, kas paši atnākuši uz dienestu, un viņiem nav laika vēl meklēt papildu personas no malas un strādāt ar viņiem,» stāsta I. Šubēvica.

Darbs ar nemotivētiem jauniešiem

LJP un dalīborganizāciju pieredze liecina, ka darbs ar nemotivētiem jauniešiem ir ļoti grūts un iznākums nekad nav paredzams, «jo viņi var vienu dienu pacelt cepuri un aiziet, neko nepaskaidrojot, kāpēc viņi vēlas izstāties no konkrētās aktivitātes. Mēs šādus jauniešus atrodam caur draugu draugiem. Par mūsu aktivitātēm viņi uzzina cits no cita. Nedomāju, ka kāds pašvaldības pārstāvis ies uz jauniešu pulcēšanās vietām, piemēram, uz autobusu pieturu, kopīgi iedzers alu un painformēs par kādām jauniešu auditorijai paredzētām novitātēm. Bet jauniešu organizāciju pārstāvji tā mēdz rīkoties. Tieši tādēļ ir tik būtiski attīstīt sadarbību starp pašvaldībām un jauniešu organizācijām, jo tieši organizācijām ir iestrādes, kā strādāt, uzrunāt savus vienaudžus», ir pārliecināta I. Šubēvica.

Viņa pēdējā laikā redz pozitīvu tendenci – arvien vairāk pašvaldībām rodas interese par jaunatnes politiku, par darbu ar vietējiem jauniešiem. «Bet tie ir atsevišķi piemēri, jo daudzviet šie jautājumi skaisti izskatās tikai uz papīra. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrija [IZM – jaunatnes politikas koordinējošā institūcija] izsūta pašvaldībām anketas ar jautājumiem, vai jums ir plānošanas dokuments darbam ar jauniešiem vietējā līmenī, vai jums ir atbildīgais darbinieks darbam ar jauniešiem? Atbildes, protams, ir apstiprinošas, tas nekas, ka realitātē, piemēram, tikai uz papīra darbinieka pienākumos ir norādīts uzdevums strādāt ar jauniešiem, jo viņam ir arī citi pienākumi un amati, kas ir prioritārāki,» norāda LJP izpilddirektore. Lai izzīmētos pēc iespējas dzīves realitātei atbilstošāka bilde, ir uzsākts pašvaldību audits par patieso situāciju jaunatnes politikas īstenošanā. «Caur Eiropas projektiem nereti ir iegādāts inventārs, tiek algots darbinieks, tiek izremontētas telpas, bet tik un tā nekāda rosība nenotiek, jo nepietiek vien ar to, ka darbinieks no rīta atslēdz un vakarā aizslēdz centra durvis. Darbs ar jauniešiem paredz ļoti individuālu darbu ar katru. Savādāk centrs tā arī paliks jauniešu neapmeklēts,» secina I. Šubēvica.

Sabiedrības skepse

Kā vienu no nākotnes izaicinājumiem viņa redz ne tikai pašvaldībās strādājošo izpratnes maiņu attiecībā pret jauniešiem, bet arī visas sabiedrības. «Joprojām sabiedrība izturas ar zināmu skepsi, neticību pret visu, ko dara jaunieši. Sabiedrībai nav izpratnes, kas ir jaunatnes politika, nevalstiska organizācija, jauniešu organizācija, jauniešu centri, brīvprātīgais darbs. Latvijas iedzīvotājiem tie ir salīdzinoši jauni jēdzieni, tāpēc LJP ir apņēmusies veikt apjomīgu skaidrojošu darbu gan latviešu, gan krievu valodā. Esam sapratuši, ka vajag veidot materiālus arī angļu valodā, jo Latvijā dzīvo daudzi, piemēram, ārvalstu studenti. Jāskaidro arī pašiem jauniešiem, ko un kā viņi var darīt, jāvieš ticība savos vienaudžos, jo daļai jaunatnes zudusi ticība saviem spēkiem, savai varēšanai. Tāpat redzam, ka padomei ir jāpalīdz pašvaldībām ieraudzīt konkrētajā novadā darbojošās jauniešu organizācijas un jāpalīdz satikties šīm abām pusēm. Protams, pirmajā brīdī pašvaldībām var šķist, ka tām visprimārāk ir sakārtot vietējo infrastruktūru, attīstīt uzņēmējdarbību, bet arī jaunatnes sektoru nevar atstāt novārtā. Ir jādomā, kā noturēt jaunos cilvēkus viņu dzimtajā pusē. Kas tad paliks viņu vietā, ja jaunieši aizbrauks? Jāteic, ka par šo jautājumu sāk aizdomāties arvien vairāk pašvaldību. Piemēram, pēdējā laikā daudzas pašvaldības kopā ar jauniešiem veido jaunatnes politikas dokumentus, uzklausot jauniešu ieteikumus, domas. Ir jāsaprot, ka jauniešos ir jāinvestē tagad, nevis nākotnē. Nākotnē viņi var arī vairs nebūt. Manuprāt, jaunieši ir fantastisks resurss, kuru galvā dzimst brīnišķīgas idejas, kuras iespējams realizēt. Pati svarīgākā investīcija būtu nodrošināt, ka pašvaldībā strādā jaunatnes darbinieks nevis uz papīra, bet reāli. Ieteiktu arī pašiem jauniešiem būt aktīviem un pirmajiem spert pirmo soli pretī pašvaldībai. Diemžēl, ja ne pašvaldībā, ne jauniešu vidū nav izteikta līdera, kas apsēdina abas puses pie viena galda, nereti šīs puses tā arī nesatiekas,» uzsver LJP izpilddirektore.

Viņa norāda, ka jaunatnes politikas aktualizēšanā vēl tāls ceļš ejams, jo, kā atzīst LJP izpilddirektore, gan no padomes, gan IZM puses pēdējos gados vairāk bija vērojama pasivitāte nekā kopīga ceļa meklēšana. «Tagad abas puses ir ieguvušas tādu kā otru elpu.

Svarīgākais