Trešā sporta stunda joprojām uz papīra

Joprojām vairākumā skolu bērniem ir divas sporta nodarbības nedēļā. Tas ir nepietiekami, un jau pirms pāris gadiem nolemts, ka tām vajadzētu būt vismaz trīs stundām nedēļā, pat nosakot, ka to ieviest varētu jau šogad.

Pašlaik viss ir iestrēdzis pie jautājuma: kur ņemt naudu papildu stundas apmaksai un kuru mācību priekšmetu apcirpt, lai tā vietā ieliktu sportu?

Vispārējās izglītības skolās daudzu bērnu fiziskās nodarbes aprobežojas ar divām sporta nodarbībām nedēļā, un tikai daļa ārpus stundām izmanto interešu izglītības vai profesionālās ievirzes programmu piedāvātās fiziskās aktivitātes. Neliels skaits skolēnu (kopumā 43 klases) piedalās arī Latvijas Olimpiskās komitejas rīkotajā trīs gadu garajā pilotprojektā Sporto visa klase. Tie, kas tajā iesaistījušies, ir apmierināti ar rezultātiem, tomēr ir vairāki «bet» – lai pilnvērtīgi sportotu, vajadzīga atbilstoša materiāli tehniskā bāze, kā arī papildu finansējums.

Saeimas Sporta apakškomisijas sēdē, kurā Valsts izglītības satura centrs (VISC) prezentēja jauno – ar kompetenču pieeju sporta un veselības izglītības mācību satura koncepciju, tika lietots daudz sarežģītu un gudru frāžu, uz ko arī vērsa uzmanību deputāts Ivans Klementjevs, mudinot atgriezties pie vienkāršākas sporta sistēmas. Ko līdzot visas darba grupas, gadiem ilga pētniecība, koncepciju un stratēģiju izstrāde, kas beidzas ar verdiktu, ka trūkst naudas, lai to īstenotu. Tas pats ir ar trešo sporta nodarbību, par kuru jau gadiem lauza galvu – vajag to vai nevajag? Protams, vajagot, tāpat arī nodrošināt skolas ar nepieciešamo sporta inventāru, jo ir vietas, kur trūkst pat elementāru lietu.

Artis Rasmanis norādīja, ka 40 minūšu stunda ir par īsu, vajadzētu vismaz 60 minūtes – it īpaši vecākā posma skolēniem. Iespējams, ka risinājums būtu apvienotās stundas, bet tas nozīmētu, ka tad faktiski sportotu vienreiz nedēļā un arī mediķiem tas nešķistu atbalstāmi. Vairāki klātesošie uzsvēra, ka netiek risināta problēma ar tiem bērniem, kas no sporta atbrīvoti ar ģimenes ārsta atzinumu. Vajadzētu arī viņiem noteikt kādu kustību minimumu, ko viņi drīkst darīt, nevis tikai sēdēt zāles malā. Un te liela nozīme esot skolas mediķa darbam ar vecākiem, spējā viņus pārliecināt.

Deputāts Ainārs Mežulis uzskata, ka daudz kas atkarīgs no skolotāja, kurš ir sava mācību priekšmeta entuziasts. Tāds spēj aizraut un panākt to, ka praktiski visi skolēni piedalās sportošanā. Un tādā gadījumā nebūt nevajag nez kādu materiāli tehnisko bāzi.

VISC pārstāve Inese Bautre kā šādu pozitīvu piemēru minēja Rīgas 41. vidusskolas sporta skolotāju Tiju Tripāni, tajā pašā laikā vēršot uzmanību uz to, ka jaunie speciālisti, Sporta akadēmijas absolventi, nevēlas iet strādāt uz skolu – pat tie, kas pedagoģiskajā praksē gatavojuši lieliskas un metodiski daudzpusīgas stundas. Viņa ieskicēja vēl vienu attīstības iespēju – sporta novirziena klašu izveide vispārizglītojošās skolās.

Šobrīd esot viens Rīgas skolas iesniegums, kurā šāda vēlme izteikta. Tāpat ir iecere skolās ieviest mācību procesa laikā dinamiskās pauzes. Tas patiesībā neesot nekas jauns, un ir pat pieejams metodiskais materiāls, kurā piedāvā dažādus veidus, kā pāris minūtēs izvingrināt ķermeni turpat klasē.