Šobrīd sporta skolās un klubos drīkst strādāt arī zemākā līmeņa treneri, kuri zinības ieguvuši vien īsos kursos tālākizglītības centros. Latvijas Sporta akadēmijas (LSP) rektors Jānis Žīdens uzskata, ka šādi speciālisti būtu dēvējami tikai par trenera palīgiem un patstāvīgi ar audzēkņiem viņi nedrīkstētu strādāt, jo apdraud jauno sportistu veselību. Nozarē strādājošie gan pilnībā tam nepiekrīt.
Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pieaudzis ir sertificēto treneru skaits (2015. gadā to bija 1866, 2016. gadā 2184). Tas pamatā noticis uz C līmeņa (zemākais) speciālistu rēķina, kas nereti visai pavirši apguvuši zinības, Saeimas Sporta apakškomisijā skaidroja LSP rektors. Tas, ka var kļūt par treneri pa taisno no vidusskolas sola, vien pusgadu izejot tālmācības centrā kursus, neesot pieņemami. Prasības noteikti ir jāceļ, citādi – iznākot tā, ka ir pielīdzināmi tie, kas LSP mācās divus gadus vai vēl vairāk, un tie, kas to dara tikai pusgadu. Viņš piebilda, ka pat uz īso – divgadīgo – programmu LSA pieņemot ar rekomendācijām no federācijām, bet augstākā līmeņa treneriem jāmācās pat četrus gadus. J. Žīdens ir pārliecināts, ka steidzami jāmaina Ministru kabineta noteikumi, kas tika pieņemti 2001. gadā. Sākotnēji bijis paredzēts, ka šāda īsā izglītība būs pieļaujama cilvēkiem ar pieredzi, nevis teju jebkuram. LSA rektors uzsvēra, ka tieši mazkvalificētu speciālistu (viņi lielākoties strādājot sporta klubos) klātbūtnē mazie sportisti gūst visvairāk traumu, jo nepārzina ne fizioloģiju, ne citas specifiskas zināšanas. Varbūt viņi varētu strādāt ar vecākiem audzēkņiem, kas jau beiguši skolu, jo tas neatstāj tik postošu ietekmi uz bērnu veselību. Patiesībā kursus izgājušie būtu pelnījuši vien trenera palīga kvalifikāciju, neko vairāk, uzskata Jānis Žīdens.
Arī Kuldīgas novada sporta skolas direktors Agris Kimbors atzīst, ka īsti labi tas nav, ka par treneri kļūst dažu mēnešu laikā. To varētu atļaut darīt vien pieredzējušiem sportistiem vai ar pedagoģisko izglītību. Tomēr pāris gadi būtu nepieciešami, lai iegūtu pirmā līmeņa kvalifikāciju.
Savukārt Latvijas Sporta izglītības iestāžu direktoru padomes valdes priekšsēdētāja Diāna Zaļupe gan īsti nepiekrīt LSP rektora teiktajam, norādot, ka tā neesot tik liela problēma, kā viņš to akcentējot. Viņa tajā visā saskatot lielākoties cīņu par studentu skaitu. «Es gribētu iemest akmeni LSA dārzā un mudināt to vairāk padomāt par izglītības procesa modernizēšanu un mācību spēku kvalitāti,» teic D. Zaļupe. Viņa norāda, ka pamatā kursos mācās cilvēki ar pieredzi – arī nopelniem bagāti sportisti, daļa pat ar augstāko izglītību. Kāpēc gan šaha vai dambretes trenerim, kam ir maģistra grāds pedagoģijā, būtu vēl jāstudē LSA fizioloģija un anatomija? Viņas vadītajā iestādē šobrīd esot viens puisis ar augstāko juridisko izglītību un basketbolista pieredzi, kas mācās kursos. Kāpēc lai viņš mācītos divus gadus LSA? Studijas nav arī lēts prieks, un algas treneriem ir mazas, līdz ar to šajā jomā regulāri ir vakances. Turklāt D. Zaļupe uzsvēra, viņa taču kā darba devēja labi redz, ko kurš var vai nevar.