Šadurskis: Ap 2020. gadu vidējā izglītība būs obligāta

Saruna ar izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski.

– Kuras ir jūsu galvenās darba prioritātes izglītības jomā?

– Viennozīmīgi – izglītības kvalitātes celšana. Ar to jāsaprot izglītības saturs – ko un kā māca. Šobrīd pie satura reformas notiek intensīvs darbs. Valsts izglītības satura centrā ir izveidota darba grupa. Tiek īstenoti vairāki pilotprojekti, vēl daži ir gaidāmi. Katrā ziņā līdz 2018./2019. mācību gadam ir jābūt izstrādātam jaunam mācību saturam [vispārējā izglītībā].

– Kāds būs tā fokuss, galvenie uzsvari?

– Nevis piebāzt galvu ar daudziem faktiem, bet skolēnos radīt priekšstatu par dzīvi, sabiedrību kopumā. Tas būs kompetencēs balstīts saturs – tur jābūt daudz plašākām starpdisciplinārām saitēm, piemēram, latviešu valodu un literatūru pilnvērtīgi mācīt nav iespējams, atrauti no pasaules vēsturiskiem notikumiem, bez ieskata kultūras vēsturē. Mēs pārejam uz moduļu sistēmu. Jaunajā saturā arī jābūt iekļautai vērtību orientējošai izglītībai. Bērnos ir jāattīsta kritiskā domāšana, kas mūsdienu apstākļos, kad pieejamais informācijas daudzums ir milzīgs, ir svarīga prasme.

– Vai varam gaidīt, ka drīzumā vidējā izglītība būs obligāta?

– Domāju, ka viena no mūsu lielākajām kļūdām pēc valsts neatkarības atgūšanas bija atteikšanās no obligātās vidējās izglītības. Plānots, ka ap 2020. gadu (varbūt arī nedaudz agrāk) vidējā izglītība būs obligāta. Jaunietis varēs brīvi izvēlēties – mācīties vidusskolā vai profesionālajā skolā. Mūsu mērķis – 50% 9. klases absolventu iestājas profesionālajā skolā, otra puse – vidusskolā. Šobrīd šī proporcija ir 40 pret 60. Profesionālajā izglītībā pēdējos gados ir ieguldīts apjomīgs finansējums – gan infrastruktūras sakārtošanai, gan apmācību metodēs. Turklāt profesionālo skolu absolventi var iegūt [darba tirgū vērtīgas] prasmes, kuru jaunietim, beidzot vidusskolu, trūkst, tāpēc arī vēlamies palielināt skolēnu skaitu, kas pēc 9. klases mācības uzsāk kādā profesionālā skolā.

– Nevienā vien diskusijā par IKT speciālistu un inženieru trūkumu tiek nopelts reiz pieņemtais lēmums, kas ļauj vidusskolēniem izvēlēties mācību virzienu un vairs nemācīties visus priekšmetus vienlīdz padziļināti. Tādējādi daļa jau vidusskolā nogriež sev iespēju studēt daudzos virzienos.

– Specializācija vidusskolās ir pareiza pieeja. Galvenais, lai skola piedāvā izvēles iespējas – vairākas izglītības programmas. Turklāt, kā jau minēju, notiek darbs pie izglītības satura, kas ļautu skolēniem labāk saprast un redzēt katra mācību priekšmeta lietojumu dzīvē, tādējādi tas jau pamatskolā ļautu pārdomātāk izvēlēties virzienu vidusskolā.

– Ideja par mācību gada pagarināšanu ir vēl aktuāla?

– Aptaujas rāda, ka skolēni un skolotāji lielākoties ir pret šādu ideju, lielāks atbalsts ir jūtams no vecāku puses. Patlaban darba nedēļa skolā ir ļoti pārslogota. Ja vēl skolēns apmeklē kādu interešu pulciņu, nedēļa ir pārblīvēta. Turklāt mums vajag stundas, kurās mēs varēsim sākt iedzīvināt jaunā mācību satura konceptu. Mums nav citas alternatīvas kā mācību gada pagarināšana par divām nedēļām. Tas varētu notikt līdz ar jaunā mācība satura ieviešanu skolās.

– Kvalitatīvas izglītības viens no atslēgvārdiem ir pedagogs. Taču sarunās ar pieredzējušiem skolotājiem daļa ir neizpratnē, kas jaunajiem speciālistiem tiek mācīts augstskolās. Piemēram, praksē topošā latviešu valodas skolotāja uz tāfeles bērniem vārdu «trešdiena» rakstījusi ar «ž» burtu.

– Ja apskatām šā brīža pedagogu atalgojumu, jaunajiem diez vai skolotāja darbs varētu šķist saistošs no finansiālā viedokļa. Protams, ir mums jaunie pedagogi, kas iet strādāt, aicinājuma vadīti. Bet sistēma nevar balstīties uz entuziasmu. Jūsu minētā jauniete, visticamāk, studēja pedagoģiju, jo citur konkursu neizturēja. Taču kopumā jāteic, ka tikai daļa pedagoģisko izglītības programmu absolventu reāli sāk strādāt skolā. Tad ir jautājums – kāpēc viņi vispār pedagoģiju studē? Kopumā raugoties uz augstāko izglītību, mums ir nepieciešamas strukturālas reformas. Mums vajag daudz skrupulozāk pētīt, ko mēs gatavojam – vai šādi speciālisti sabiedrībā ir vajadzīgi un kur strādā absolventi. Šajā sakarā Valsts ieņēmumu dienests, zinot cilvēka personas kodu un diploma numuru, var precīzi pateikt, kur konkrētās programmas absolvents īsti strādā. Un šādu informāciju ir ļoti svarīgi izvērtēt studiju programmu akreditācijas procesa laikā, jo patlaban augstskolu sagatavoto speciālistu neatbilstība darba tirgum ir ļoti jūtama. Protams, daļa atbildības gulstas arī uz jauniešu pleciem – viņi nereti pakļaujas augstskolu mārketinga aktivitātēm un iestājas programmās, pat neaizdomājoties, ko pēc tās absolvēšanas viņi varēs darīt. Mēs nevaram ietekmēt to, kādā veidā augstskolas mēģina rekrutēt topošos studentus, taču mēs varam koriģēt, cik liels valsts budžeta finansējums tiek piešķirts studiju vietām katrai jomai.

– Dienaskārtībā noteikti ir arī pedagogu algu modelis.

– Mēs esam pabeiguši savus aprēķinus, bet konkrētus skaitļus vēl neatklāšu. Savu piedāvājumu prezentēsim aprīļa pēdējā nedēļā. Vēl ir jāveic pārbaude, vai viss ir aprēķināts pareizi. Ir jāpārstrādā divi esošie Ministru kabineta noteikumi. Pirmais, kas nosaka, kādā veidā nauda seko skolēnam un nonāk pašvaldībā, un otrs – kādā veidā finansējums tiek sadalīts starp skolām. Šogad skolotāju algām no septembra līdz decembra beigām ir vajadzīgi deviņi miljoni, visam nākamajam gadam – 27 miljoni. Taupīgi saimniekojot, šādas summas mums būs.

Šajās naudas summās ir ietverts arī algu paaugstinājums pedagogiem pirmsskolas izglītības iestādēs, kas strādā ar piecgadīgajiem un sešgadīgajiem, taču citiem pirmsskolas pedagogiem algas veidojas no pašvaldības un valsts budžeta. Un algu paaugstināšanai šogad trūkst pašvaldības daļa. Mums ir vairākas idejas, kā atrast līdzekļus nākamgad. Piemēram, viens no variantiem: mainīt proporciju iedzīvotāju ienākumu nodokļa sadalē – pašvaldība saņemtu vairāk. Otrs variants – atrast valsts budžetā papildu dotāciju, lai arī pašvaldības var pacelt savu daļu. Trešais variants: ņemot vērā to, ka no valsts budžeta 1. līdz 4. klases skolniekiem tiek nodrošinātas brīvpusdienas, šo funkciju varētu nodot pašvaldību pārziņā, savukārt valsts šos līdzekļus, kas tagad ir piešķirti brīvpusdienām, varētu novirzīt pirmsskolas pedagogu darba samaksas paaugstināšanai. Tātad – pašvaldības nodrošinātu brīvpusdienas, valsts – pirmskolas pedagogiem algas, un vairs nebūtu šī jauktā modeļa.

– Vai tiks novērsts algu nevienlīdzības aspekts, kura dēļ tagadējais modelis tiek kritizēts?

– Teiksim tā – ja nav skolēnu, tad nav. Naudai ir jāseko skolēnam. Tomēr šo nevienlīdzību mēs novēršam ar pietiekami plašu koeficientu sistēmu – tas ir atkarīgs no iedzīvotāju blīvuma, skolēnu blīvuma. Ir iecerēts ieviest piecus teritorijas koeficientus.

– Vai var droši apgalvot, ka no šā gada 1. septembra pedagogi sagaidīs atalgojuma pieaugumu?

– Algas palielinājums būs, bet vēl neatklāšu – cik. Tie būs vairāk nekā 10%. Principā ir trīs skaitļi, ko līdz aprīļa beigām neizpaudīsim: atalgojums par likmi, kas būs lielāks par pašreizējo; tā sauktais direktoru fonds – atgriežamies pie kādreizējās prakses, ka par papildu darbu veikšanu skola pēc saviem ieskatiem piemaksā pedagogiem. Piemaksām paredzētā naudas summa par papildu darbu plānota 13% apmērā no summārās mērķdotācijas katrai skolai. Trešais – atalgojums administrācijai un atbalsta personālam.

– Cik lielu atalgojumu pedagogiem jūs uzskatāt par viņu ieguldītā darba cienīgu?

– Ja šobrīd vidējā mēnešalga publiskajā sektorā strādājošiem ir aptuveni 720 eiro, pēc diviem trīs gadiem tā varētu būt virs 800 eiro, savukārt skolotājiem pēc aptuveni trīs gadiem par likmi vajadzētu saņemt ap 1000 eiro pirms nodokļu nomaksas.

– Reformas skolu tīklā – kāds ir jūsu redzējums par skolu tīkla sakārtošanu?

– Viena otra vidusskola pārtaps par pamatskolu, atsevišķas pamatskolas par sākumskolām. Būs nepieciešams skolas apvienot, jo posmā 7. – 9. klase ir jāsasniedz normāls klašu piepildījums. Apvienoto klašu prakse ir jāizbeidz. Diemžēl, bet posmā 1. – 6. klase šo praksi pilnībā nevarēs novērst, jo šajā klašu grupā neraugāmies uz lielu konsolidāciju un mēģināsim nodrošināt izglītību pēc iespējas tuvāk mājām. Attiecībā uz vecāko klašu grupām, mūsu aprēķini liecina, ka skolēns tālāk par aptuveni 15 kilometriem nebūs jāved uz tuvāko mācību iestādi. Bet, protams, šajā sakarā mums ir jāsadarbojas ar Satiksmes ministriju, VARAM, pašvaldībām, lai risinātu jautājumus par skolēnu pārvadājumiem, kustību grafiku un ceļu stāvokli. Šobrīd, piemēram, Satiksmes ministrija apzina sliktākos ceļu posmus.

– Vai kādi pārmaiņu vēji skars arī profesionālo izglītību?

– Pēdējo gadu laikā ir izveidoti 11 profesionālās izglītības kompetences centri, tajos ieguldot vairāk nekā 100 miljonus eiro. Profesionālo skolu tīkls patlaban ir sakārtots. Uzskatām, ka ārpus mācību laika iegādātās modernās iekārtas varētu noslogot vēl citiem mērķiem, piemēram, tās varētu izmantot nozarē strādājošo kvalifikācijas celšanai. Tāpat turpināsim vērst plašumā darba vidē balstīto mācību pieeju [lielu daļu mācību procesa audzēknis pavada pie darba devēja, gūstot praktiskas iemaņas un zināšanas izvēlētajā specialitātē].

– Nesen Rīta panorāmā sacījāt, ka reformas var gaidīt arī augstākā izglītība, kur augstskolu esot pārāk daudz.

– Daļa augstskolu ir ļoti nelielas – neveidojas kritiskā zināšu masa. Tāpat nereti viens pasniedzējs pasniedz trīs augstskolās – vienā strādā pusslodzi, otrā 0,2 slodzi. Kāda tam jēga? Viens no stimuliem konsolidācijai, piemēram, ir iespēja pretendēt uz Eiropas fondu instrumentiem ar nosacījumu, ka mācību iestāde atbilst noteiktiem kritērijiem, tostarp ir notikusi apvienošanās. Šī pieeja gan līdz šim bijusi aktuāla profesionālajā un vidējā izglītībā.

– «Īstenosim «trīs pīlāru» finansēšanas modeli,» rakstīts valdības deklarācijā. Pastāstiet par to sīkāk.

– Esam iedzīvinājuši divus pīlārus. Pirmais – bāzes finansējums, ko saņem katra augstskola. Otrs ir sniegumu pīlārs – augstskolu rezultāti. Trešais pīlārs attiecināms uz augstskolas attīstības iespējām. Bet kā jebkurām reformām, arī šīm ir vajadzīgs finansējums. Mēs prasīsim nākamā gada budžetā papildu finansējumu (aptuveni 20 miljonus), bet vienlaikus izstrādāsim kvalitātes prasības augstskolām, lai šo papildu finansējumu tās iegūtu. Tā teikt, ja atbildīs kritērijiem, būs lielāks finansējums, ja neatbilst – papildu nauda nepienāksies. Jāpiebilst – nauda pedagogu algu palielinājumam mums ir, atradīsim arī risinājumus pirmsskolas pedagogu atalgojuma paaugstināšanai, bet akadēmiskā personāla darba samaksas celšanai finansējuma pagaidām nav.