Vidusskolēnu zināšanas fizikā, ķīmijā un dabaszinībās ir zem vidējā līmeņa, un lielākais klupšanas akmens ir neprasme teoriju pielietot nestandarta situācijās, secinājis Valsts izglītības satura centrs (VISC), izvērtējot rezultātus pilotprojekta eksāmenā, kuru pagājušajā mācību gadā kārtoja 3200 Latvijas divpadsmito klašu skolēni gan no vispārējās, gan profesionālās izglītības iestādēm. Problēmas iezīmējas ne tikai skolēnu, bet arī pedagogu izglītībā.
Tas, ka skolēni netiek galā ar netradicionāliem, bieži vien sadzīviskiem uzdevumiem, neesot pārsteigums, jo jau iepriekš diagnosticējošos darbos, kā arī starptautiskajos pētījumos atklājies šis vājais punkts: Latvijā ir maz skolēnu ar radošu pieeju un augstiem sasniegumiem, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē atzina VISC pārstāve Ingrīda Kamarūte.
Gatavojoties pilotprojekta otrajam piegājienam, centrs iesaka ļaut skolēniem izvēlēties, kuru no trim eksāmeniem kārtot (pērn katra skola pati noteica vienu mācību priekšmetu, kuru tās divpadsmitie kārtos). Ir plānots saglabāt pārbaudījuma struktūru, palielinot uzdevumus, kuros mērīti augstākā līmeņa sniegumi. Tāpat arī paredzēts laiks mācību satura atkārtošanai. Kā viens no risinājumiem būtu iespēja eksāmenus noteikt agrāk nekā līdz šim, proti, ne pēdējā mācību gadā, lai pēc tam skolēni varētu specializēties savā izvēlētajā mācību priekšmetā. Tas rosinātu spēcīgāku atbalstu konkrētās jomās apdāvinātākajiem skolēniem, mudinot attīstīt savas zināšanas un prasmes vēl augstākā līmenī.
Eksakto mācību priekšmetu skolotāji, arī inženierzinātņu nozares pārstāvji, norādīja ne tikai uz robiem skolēnu zināšanās, bet uz problēmām ar pedagogiem. Pirmkārt, viņu ļoti trūkst, un daudzi fizikas un ķīmijas skolotāji ir gados vecāki ļaudis. Jelgavā gandrīz visās skolās strādājot speciālisti virs 70 gadiem. Uzņēmējs Ilmārs Osmanis norādīja, ka ir skolas, arī Rīgā, kur, piemēram, fiziku praktiski nemāca un no skolu beidzējiem neviens neizvēlas kārtot šo eksāmenu. Līdz ar to nav brīnums, ka liela daļa to, kas iestājas Rīgas Tehniskajā universitātē, spiesti to atstāt, jo nav zināšanu fizikā. Arī viņa dēlam nācies pamatīgi piestrādāt un ņemt rokā vidusskolas mācību grāmatu, lai spētu turpināt studijas elektronikas programmā. I. Osmanis uzskata: obligātais eksāmens tomēr motivēs ne tikai jauno paaudzi apgūt dabaszinātnes padziļināti, bet arī skolas pieietu šim jautājumam nopietnāk. Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra gan iebilda pret obligāto pārbaudījumu, tas novedot pie tā, ka saturu atvieglina. Un tas nav labākais risinājums tiem, kas vēlas studēt tehniskajās jomās.
Savukārt pedagogi - gan ķīmijas skolotājs Mihails Gorskis, gan fizikas skolotāja Ludmila Belogrudova - vērsa uzmanību uz skolēnu pārslodzi, kas, ieviešot vēl vienu obligāto eksāmenu, tikai pieaugtu. Viņi arī mudināja lielāku uzmanību pievērst skolotāju izglītošanai. M. Gorskis konstatējis, ka daļa pamatskolas ķīmijas skolotāju nespēj atrisināt sarežģītākus uzdevumus: «Ko tad lai saka par kapteini, kurš pats nezina, kur vest savus pasažierus.».