"Erasmus+" atvērts arī jauniešiem ar speciālām vajadzībām vai ierobežotām iespējām

Erasmus+ mobilitāte pieejama ikvienam jaunietim – programma sludina, ka jebkurš interesents var, piemēram, kļūt par brīvprātīgo, iesaistīties citos neformālās izglītības projektos, doties praksē vai studēt ārvalstīs. Tomēr statistika rāda, ka jaunieši ar speciālām vajadzībām vai ierobežotām iespējām kūtri izmanto programmas iespējas, jo daudzi vienkārši baidās.

Sintija Bērziņa, kas vairākkārt piedalījusies programmā, norāda - ir vērts pārvarēt šo nedrošības sajūtu, jo piedāvātās iespējas pārtop jaukos piedzīvojumos, turklāt attīsta cilvēka personību, stiprina ticību sev. Viņa ir viesojusies dažādās valstīs un arī nākamgad ir gatava kravāt koferus, lai iegūtu jaunas emocijas un pieredzi.

Āķis lūpā

Sintija stāsta, ka pirmo reizi programmā iesaistījās 2005. gadā. Viņa kopā ar citiem jauniešiem gan no Latvijas, gan Baltkrievijas devās uz Zviedriju. «Tā bija pirmā reize, kad devos ārpus valsts un braucu bez asistenta. Šobrīd šķiet, ka tā bija traka rīcība. Es biju pārbijusies, bet tomēr aizbraucu. Pavadīju tur aptuveni nedēļu. Redzēju, cik cilvēki ar invaliditāti var būt patstāvīgi. Atbraucot atpakaļ, bija skaidrs, ka vēlos darboties nevalstiskajā sektorā un iepazīt pasauli vēl,» akcentē Sintija. Zviedrija deva ļoti pozitīvu pieredzi un, tā teikt, bija āķis lūpā. «Man tolaik bija 16 gadu, pirmais brauciens notika salīdzinoši nesen pēc traumas, biju pārdomājusi savu dzīvi, vērtības un biju gatava ņemt no dzīves visu, ko tā sniegs. Zviedrijā iepazinos ar cilvēkiem no dažādām valstīm un vidēm, redzēju, kā ir citur, un gribējās vēl. Sākotnēji piedalījos projektos, jo tā bija laba avantūra, īpaši neiedziļinoties, bet ar laiku sapratu, ka ikkatrs projekts ir veicinājis manas personības attīstību un iekšējo izaugsmi.»

Viņa ir piedalījusies dažnedažādos projektos gan Latvijā, gan citviet. «Piemēram, Latvijā esam ar motorolleriem braukuši apsekot vidi Gaujas Nacionālajā parkā. Varbūt neliekas nekas īpašs, bet tas tiešām bija izaicinoši, piemēram, uzsēdināt jaunieti, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, uz rollera un tamlīdzīgi. Iespēju ir daudz, galvenais, vajag meklēt radošus risinājumus. Protams, būtiska ir citu palīdzība un iesaiste. Esmu bijusi projektos arī Slovākijā, Spānijā, Kiprā, Turcijā, Horvātijā, Moldovā, Rumānijā, Itālijā, Lietuvā un Polijā. Stāstu ir tiešām daudz,» teic Sintija. Visspilgtāk atmiņā palicis brauciens uz Slovākiju un tur dalība projektā House of the Rising Sun. «Mēs dzīvojām kādā nelielā ciematā, un katru dienu mūs ar autobusu veda milzu kalnā, kurā atradās neapdzīvota ēka. Mēs ēkā nodarbojāmies ar dažādām mākslas aktivitātēm - dejojām, batikojām, gleznojām utt. Un simboliski iekārtojām un krāsojām šo pamesto ēku, kur nākotnē bija plānots veidot jauniešu centru. Pavadījām tur aptuveni nedēļu,» atceras Sintija.

Atmiņā paliekoši projekti

Viņai ļoti nozīmīgs bija arī projekts 2014. gadā, kurš risinājās Rumānijā organizācijā Outward bound. «Mēs nodarbojāmies ar interesantām outdoor team building aktivitātēm, lai beigās dotos dažu dienu pārgājienā kalnos. Bija diezgan ekstrēmi. Izmēģināju arī rāpšanos sienā ar virvēm jeb apguvu alpīnisma iemaņas (protams, ar citu palīdzību). Projekta beigās bija negaidīta uzstāšanās un muzicēšana uz ielām. Neaizmirstamas emocijas. Pieminēšanas vērts noteikti ir 2015. gada projekts Ride a Smile, kas palīdzēja veicināt iekšējo izaugsmi. Tur mēs apguvām dažādas cirka jeb klaunošanās (clowning) tehnikas, kuras var izmantot darbā ar jauniešiem, atbrīvojāmies un dauzījāmies. Šis projekts un kopumā Itālija ar savu atvērtību radīja manī sajūsmu. Turklāt šajā projektā nebija šķērslis arī manas meitas klātbūtne, kura arī bija līdzi. Tolaik viņai bija četri gadi. Kamēr es piedalījos aktivitātēs, viņa pavadīja laiku ar manu asistentu. Tā ka, ja ļoti vēlas, viss ir iespējams, lai piedalītos. Kopumā visas šīs pieredzes paplašinājušas manu redzesloku,» norāda Sintija.

Viņai šogad beidzot izdevās arī realizēt sen lolotu sapni - Sintija devās praksē. «Studēju mākslas terapiju un gribēju gūt šajā jomā starptautisku pieredzi. Devos uz Poliju, kur redzēju, kā mākslas terapija darbojas dzīvē, apguvu jaunas prasmes un tehnikas, kuras izmantoju savā darbā te. Un kā bonuss visam - organizācija, kurā biju divus mēnešus, bija īsta ratiņnieku paradīze. Tā tiešām bija ļoti vērtīga un neatsverama pieredze. Ceru, ka vēl kādreiz tur atgriezīšos,» stāsta Sintija, kura arī nākamvasar ir gatava doties jaunā piedzīvojumā. «Meklēju vietu, kur doties kā brīvprātīgā vasarā uz vienu līdz trim mēnešiem. Interesētu projekts, kurā ir apvienota māksla un cilvēki ar vai bez invaliditātes,» atklāj Sintija.

Iespējamie izaicinājumi

Viņa gan atklāj, ka dalība projektā nozīmē arī dažādus izaicinājumus. «Iedalu šīs grūtības divās daļās - iekšējos un ārējos apstākļos. Manā gadījumā iekšēji piedzīvoju bailes, kuras laika gaitā ar pozitīvu pieredzi esmu mazinājusi. Turklāt pirmajos starptautiskajos projektos piedalījos, nezinot angļu valodu. Pareizāk sakot: es zināju, bet nerunāju, jo biju nedroša, iespējams, baidījos kļūdīties. Taču ar laiku un citu iedrošinājumu arī šo nedrošību izdevās pārvarēt. Bet runājot par ārējiem šķēršļiem - manā gadījumā tā, piemēram, var būt vides nepieejamība, būtiska nozīme ir arī tam, cik atsaucīga ir uzņemošā organizācija. Man pašai Erasmus+ praksē izdevās aizbraukt ar trešo reizi. Pirmoreiz neizdevās atrast piemērotu uzņemošo organizāciju ārvalstīs, otrreiz atradu prakses vietu, bet neizdevās sameklēt piemērotu dzīvesvietu, kas ir liels izaicinājums cilvēkam ar kustību traucējumiem. Trešajā reizē viss izdevās, jo izmantoju savu kontaktu loku - pati atradu atsaucīgu prakses vietu, kas parūpējās arī par man piemērotu dzīvesvietu. No savas pieredzes spriežot, var teikt, ka galvenais ir iekšējā pārliecība un vēlme. Līdz šim ir bijis tā - ja es kaut kam esmu patiešām noticējusi, tas ir noticis,» stāsta Sintija.

Pozitīvas atmiņas par Erasmus+ projektā pieredzēto ir arī Smiltenes tehnikuma Alsviķu teritoriālās struktūrvienības audzēknei, topošajai pavārei Ditai, kura divas nedēļas pavadīja praksē Itālijā. Viņai bija iespēja iepazīt Itālijas restorāna virtuvē notiekošo - ne tikai skatīt to acīm, bet arī pašai iemēģināt roku, piemēram, kā tīrīt kalmārus un garneles. Viņa uz Itāliju devās kopā ar vēl pāris skolas audzēkņiem, kā arī skolotāju. Šis brauciens ļāva iegūt ne tikai praktisku rūdījumu, bet kļūt vēl patstāvīgākai - bija pašiem jāgatavo sev maltītes, jārūpējas par tīru vidi naktsmītnēs, praktikanti saņēma arī kabatas naudu. Brīvajā laikā sanāca arī paceļot pa Itāliju.

Statistikas rādītāji

Sintijas un Ditas stāsts gan nav ļoti izplatīta prakse, proti, Valsts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) apkopotā informācija liecina, ka kopumā katru gadu uz citām valstīm Erasmus+ studiju vai prakses mobilitātē dodas vairāk nekā 2500 studentu un audzēkņu no Latvijas augstskolām un profesionālās izglītības iestādēm. Viņu vidū tikai retais ir ar speciālām vajadzībām, maznodrošinātā vai trūcīgā statusu un citām ierobežotām iespējām. Kopumā laika posmā no 2014. līdz 2017. gadam tie ir 108 profesionālo skolu audzēkņi un augstskolu studenti, no kuriem 83 ir ar ierobežotām iespējām un 25 ar speciālām vajadzībām.

Savukārt Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras (JSPA) apkopotie dati liecina, ka Erasmus+ neformālās izglītības projektos laika posmā no 2014. līdz 2017. gadam kopumā iesaistījušies 14 681 jaunietis, no kuriem 3236 jaunieši ar ierobežotām iespējām (statistikā iekļauti arī iebraucēji, kas ieradušies Latvijā).

Grūti izkāpt no savas «kabatiņas»

Lai apzinātu šķēršļus, kas līdz šim kavējis jauniešus ar speciālām vajadzībām vai ierobežotām iespējām aktīvāk izmantot Erasmus+ iespējas, nesen notika JSPA un VIAA organizēta diskusija.

Vides (ne)pieejamība, vecāku bailes, paša jaunieša bailes uzdrošināties, kā arī līdzīgas pieredzes apmaiņas trūkums diskusijas laikā izskanēja kā biežākie šķēršļi izmēģināt Erasmus+ iespējas.

«Turklāt daļa jauniešu nemaz netic, ka programma piemērota un domāta arī viņiem. Viņu vidū valda uzskats - «tas jau citiem, ne man», tomēr gribu uzsvērt - iespējas ir visiem. Arī mēs, biedrība, pie sevis gaidām ikvienu jaunieti, galvenais, lai viņiem ir vēlme darboties,» pieredzē dalās biedrības Radi vidi pats projektu vadītājs Staņislavs Babins. Viņš gan atzīst, ka jauniešiem, kas ilgus gadus dzīvojuši, tā teikt, savā kabatiņā, ir grūti no tās izkāpt, palūkoties apkārt un saprast, ka var dzīvot arī savādāk. «Reģionos dzīvojošajiem nereti šķiet, ka Rīga ir kas tāls un nesasniedzams, nemaz nerunājot par ārvalstīm, Bet caur Erasmus+ ir iespēja ieraudzīt, kas notiek ārpus «kabatiņas». Tam gan ir vajadzīga drosme - citiem vajadzīgi daži mēneši, lai uzdrīkstētos, citiem ilgāks laiks,» secina S. Babins.

Papildu atbalsta iespējas

Lai programma Erasmus+ kļūtu atvērtāka un tajā iesaistītos arvien vairāk jauniešu ar ierobežotām iespējām, diskusijas dalībnieki iesaka organizācijām sadarboties, vairāk informēt par mobilitātes iespējām, rīkot pieredzes apmaiņas vakarus, bet pašiem jauniešiem, kurus māc šaubas, nedrošība, vispirms doties pieredzes apmaiņā tepat Latvijā un tikai tad ārpus valsts.

Jāpiemin, ka programma Erasmus+ paredz papildu atbalsta iespējas: studenti un profesionālo skolu audzēkņi ar speciālām vajadzībām Erasmus+ mobilitātē var saņemt finansējumu pavadošajai personai, speciāli aprīkotas dzīvesvietas īrei vai cita veida atbalstu. Savukārt studenti ar maznodrošinātā vai trūcīgā statusu studiju mobilitātē var saņemt lielāku Erasmus+ ikmēneša stipendiju - papildus 100 eiro. Arī Erasmus+ jaunatnes jomas projektos var saņemt finansējumu jaunieša ar ierobežotām iespējām atbalstam, piemēram, surdotulkam, asistentam un citām tehniskām vajadzībām.