Sanatoriju tipa skolas – pagātnes atlieka?
Savulaik bērni ar veselības problēmām nereti izglītojās un ārstējās sanatoriju meža skolās. Pirms vairākiem gadiem tās pārtapa par internātskolām – rehabilitācijas centriem, bet nu tiek rosināts no 2019. gada 1. septembra atteikties no šāda nosaukuma vispār. Nozarē strādājošie ir neziņā, vai aiz vārda maiņas neslēpjas vēlme skolas likvidēt.
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) plāno vairākas izmaiņas skolu tipoloģijā: atteikties no vakara (maiņu) vidusskolām un pašvaldību ģimnāzijām, kā arī no internātskolām - rehabilitācijas centriem, kas, ministrijas vārdiem sakot, ir «vēsturiski veidots un praksē mākslīgi uzturēts izglītības iestādes tips». No 57 speciālās izglītības iestādēm tādas ir četras: Cēsu, Upeslejas, Suntažu un Raiskuma internātskolas - rehabilitācijas centri. «Savulaik populārās sanatoriju tipa skolas, kur pamatā uzturējās bērni ar somatiskām saslimšanām, ir zaudējušas savu aktualitāti. Audzēkņus, kas ir ar šīs programmas kodu, var iekļaut parastajās skolās, tāpēc nav vajadzīgs īpašs regulējums par šiem centriem,» skaidro IZM Izglītības departamenta direktora vietniece Līga Buceniece. Katrā ziņā tā būšot tikai nosaukuma maiņa, bet ne finansējumā - valsts turpinās piešķirt naudu pedagogu darba samaksai un izglītības iestādes uzturēšanai. Turpmāk tās varēšot pretendēt uz speciālās izglītības attīstības centra statusu, ko varēs iegūt vai zaudēt atbilstoši Ministru kabineta regulējumam.
Upeslejas internātpamatskola - rehabilitācijas centrs, kas savu darbību sākusi 1976. gadā kā Juglas sanatorijas meža skola, nosaukumu mainījusi vairākas reizes. Pašreizējais iegūts 2010. gadā, un tā nebūt nav bijusi pašu skolu, bet IZM iniciatīva, jo, lūk, sanatoriju tipa skolas, kādas tolaik Latvijā bijušas trīs, vairs nevar pastāvēt, tāpēc jāmeklē cits vārds, norāda skolas direktore Irēna Frankoviča. Šajā kārtējā nosaukumu maiņā vislielākās bažas esot par to, ka tas ietekmēs arī finansējumu iestādei, kurā izglītojas un ārstējas audzēkņi ar elpceļu, somatiskajām saslimšanām un kustību problēmām, kā arī autiskā spektra bērni - ar viegliem garīgās attīstības traucējumiem. Kopumā te tiek piedāvātas piecas pamatizglītības un divas pirmsskolas izglītības programmas. Patlaban tās apgūst kopumā 260 audzēkņu, un viņi te ne tikai mācās, bet ārstējas skolas «medicīnas blokā» ar labu atbalsta personāla pieejamību, nodrošinot arī pilnvērtīgu uzturu un dienas režīmu. Katrā ziņā skola mēģināšot iegūt speciālās izglītības attīstības centra statusu, jo materiālā bāze te izveidota laba un to pazaudēt nebūtu prāta darbs, uzskata direktore. Tā jau noticis ar Mālpils internātskolu, kuras beidzēji pēc tam lielākoties skolojušies Mālpils arodskolā. Likvidēt jau var ātri, taču atjaunot kaut ko, kā tas bija arī ar bērnudārziem, ir daudzkārt grūtāk. I. Frankoviča raizējas, ka šobrīd tiek domāts, kā visus pēc iespējas blīvāk salikt lielajās skolās, nedomājot, kā strādās ar īpašajiem bērniem. Reālā dzīve pierāda, ka lielajās «fabrikās» viņi pazūd, un daļa no viņas skolas audzēkņiem sākotnēji arī tur mēģinājuši iekļauties, taču neveiksmīgi. Patlaban pat tiekot domāts atteikties no sociālajiem pedagogiem, jo, lūk, pietiekot ar sociālo darbinieku.
Vai par attīstības centru izdosies kļūt arī Suntažu internātpamatskolai - rehabilitācijas centram, kurā mācās 62 bērni, esot grūti pateikt, atzīst Ogres novada domes pārstāvis Nikolajs Sapožņikovs. Katrā ziņā - ja skola paliks tikai uz pašvaldības pleciem, būs jādomā, ko darīt. Šobrīd, kamēr vēl pie speciālās izglītības jautājuma IZM strādā darba grupa, konkrētas atbildes neesot. Taču skola ļoti strādājusi pie tā, lai paplašinātu piedāvājumu, piemēram, no 1. septembra te var apgūt arī profesionālo programmu.