Ne viens vien eksperts norādījis – lai nodrošinātu jauniešu veiksmīgu ienākšanu darba tirgū, nepieciešama pārdomāta darba tirgus plānošana, sadarbojoties mācību iestādēm, darba devējiem un valsts pārvaldei.
«Lai arī netrūkst veiksmīgu piemēru, tomēr, kopainā raugoties, katra no šīm pusēm (skolas, darba devēji, valsts pārvalde) darbojas savrup un pārmet cita citai iniciatīvas, sapratnes trūkumu, kā rezultātā ne mazums jauniešu izlemj pamest valsti, jo nejūtas šeit gaidīti un vajadzīgi,» norāda Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētāja vietniece Līvija Marcinkēviča.
Viņa turpina: «Jau gadiem tiek runāts, ka kaut ko vajag darīt, ka vajag sadarboties, bet lielākoties viss paliek runu līmenī un katra no pusēm jau ilgstoši darbojas neatkarīgi un pēc saviem ieskatiem. Piemēram, izglītības sistēma, manuprāt, jau sen strādā, izejot no tā, kas tai ir pieejams, nevis vadoties pēc darba devēju pasūtījuma. Protams, ir arī izņēmumi, taču diemžēl reti, piemēram, veiksmīgi piemēri ir farmācijas nozarē strādājošie uzņēmumi, kas ar mācību iestādēm darbojas tandēmā – skolām ir skaidras darba devēju vēlmes, un atbilstoši tām viņi apmāca jaunos speciālistus. Taču vairākās jomās, piemēram, būvniecībā, jau izsenis valda haoss, sākot no profesionālās līdz augstākajai izglītībai. Un tad nu darba devēji ir neapmierināti ar mācību iestādes absolventiem, un viņiem nekas cits neatliek kā jauniešus apmācīt pašiem, piemēram, Knauf ir izveidojis pat savu akadēmiju,» teic L. Marcinkēviča.
Pēta nozares
Viņa uzsver – pozitīvajam farmācijas nozares piemēram būtu jākalpo par paraugu citiem, kā sagatavot ikvienas jomas speciālistus. Šī mērķa izpildei Valsts izglītības attīstības aģentūra sadarbībā ar LBAS, LDDK, Valsts izglītības satura centru un Izglītības kvalitātes valsts dienestu realizē projektu, kas noslēgsies 2014. gadā, kura laikā tiek izpētītas 12 tautsaimniecības nozares, iztaujājot darba devējus, cik un kādus speciālistus tiem vajag nākotnē, ko viņi sagaida no jaunajiem censoņiem. Pēc tam darba devēju sniegtā informācija tiks nodota izglītības iestādēm. «Taču galvenais, lai paveiktais darbs galu galā nepaliek tikai uz papīra, kas nereti pēc projektiem arī notiek – nav šīs pēctecības,» uzskata L. Marcinkēviča.
Viņa akcentē – valstiski nav vienota redzējuma par darba tirgus virzību nākotnē. «No valsts puses nav nopietnas iesaistes. Kad sāka strādāt pašreizējā valdība, tika solīts, ka Izglītības un zinātnes, Ekonomikas un Labklājības ministrijas paspārnē taps komplekss redzējums, prognozes par pieprasījumu, piedāvājumu darba tirgū. Maijā it kā jābūt pirmajam ziņojumam, bet īstenībā nav ne jausmas, kas šajā aktivitātē reāli darbojas un kā procesi virzās uz priekšu.»
Bet Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) Izglītības un nodarbinātības eksperte Anita Līce norāda: «Ja runā par uzskatu, ka darba tirgus prognozēm nepieciešams precīzi noprognozēt darba vietu skaitu un izglītības iestādēm tikpat precīzi sagatavot jaunos speciālistus, tad jāsaka, ka tas nav ne reāls, ne vajadzīgs mērķis, jo nedzīvojam plānveida ekonomikā.»
Nepilnīgās karjeras konsultācijas
Savukārt L. Marcinkēviča uzskata, ka tirgus nevar darboties pats par sevi, pašplūsmā, nepieciešama mērķtiecīga iejaukšanās, ieskaitot jauniešu virzīšanu apgūt valstiski vajadzīgas un noderīgas profesijas. «Piemēram, šobrīd tekstilapstrādes uzņēmumi gatavi ievest darba rokas no citām valstīm, jo vietējā darbaspēka nav, jaunieši šo jomu arī neizvēlas, jo viņiem trūkst informācijas par šo nozari. Jau ilgu laiku viņi priekšroku dod humanitāra virziena specialitātēm, jo tās ir populārākas, biežāk pieminētākas publiskajā telpā, un tāpēc mums vērojama šo speciālistu pārprodukcija,» secina L. Marcinkēviča. Viņa uzskata, ka šīs bieži vien nepārdomātās profesijas izvēles pamatā ir gan valstiski neskaidrās vīzijas, kādi speciālisti mums nākotnē būs vajadzīgi, gan skolās iztrūkstošās regulāras karjeras konsultācijas, kur iepazīstina ar profesiju šķautnēm, palīdz izzināt jaunā cilvēka stiprās, vājās puses, viņa aicinājumu un ne tikai. «Rezultātā 9. klasē, kad skolēnam jāizdara pirmā nopietnā izvēle par savām turpmākajām gaitām, pusaudzis nav spējīgs pieņemt pārdomātu lēmumu. Šobrīd par karjeras jautājumiem tiek runāts vien atsevišķās audzināšanas stundās, epizodiski, bet tas nav komplekss pasākumu kopums,» norāda L. Marcinkēviča.
Bet kādas ir LBAS prognozes par darba tirgus virzību pēc trīs četriem gadiem? «Ja piepildās valdības prognozes, ka ražošana un rūpniecība ir tie galvenie virzītājspēki, kas Latviju izceļ atkal saulītē, un šīs nozares piedzīvo uzplaukumu, tad noteikti liels būs pieprasījums pēc tehnisko zinātņu speciālistiem, arī pēc profesiju pārstāvjiem, kas saistīti ar transportu un loģistiku, būvniecību. Domāju, ka nezūdošs pieprasījums būs arī pēc IT speciālistiem. Savu vietu spēs atrast arī finansisti, ekonomisti, politologi, sociologi un citi humanitārā virziena profesiju pārstāvji, tomēr jārēķinās, ka konkurence būs ļoti liela un darbu atradīs paši labākie,» akcentē LBAS priekšsēdētāja vietniece.
Darba vietas neaugs kā sēnes
Savs redzējums ir arī LDDK. «Mūsdienās primārā sektora un ieguves rūpniecības nozaru īpatsvars tautsaimniecībā samazinās, dodot vietu sekundārā un pakalpojumu sektora nozarēm. Šīs izmaiņas Eiropā pastiprinājusi krīze, un tiek prognozēts, ka šīs nozares ES līdz 2020. gadam zaudēs ap 2,5 miljonus darba vietu. Noteicošais tam ir tehnoloģiskais progress, kas ļauj ietaupīt uz cilvēkresursu izmaksām, pateicoties jaunām tehnoloģijām. Piemēram, trīs strādnieku darbs tiek aizvietots ar mašīnu, kuru vada viens operators. Ražošanas process kļūst efektīvāks, un tā nav slikta ziņa. Gluži vienkārši mainās nodarbinātības struktūra, un attiecīgās jomās strādājošajiem nepieciešama pārkvalifikācija. Pieaug mūžizglītības un pieaugušo izglītības nozīme. Pieaug vidējā un augstākā līmeņa profesionālo kvalifikāciju nozīme. Latvijā tas ir īpaši izteikti, jo profesionālā izglītība ilgstoši nav bijusi prestiža, savukārt nozarēs, kur nepieciešami kvalificēti speciālisti, vērojama darbaspēka novecošanās un arvien vairāk aktualizējas jautājums par jaunu speciālistu piesaisti. Tās ir nozares, kas pēdējā laikā ir bijušas noteicošās Latvijas ekonomiskajā izaugsmē un eksporta pieauguma nodrošināšanā: mežsaimniecība un kokapstrāde, metālapstrāde un mašīnbūve, ķīmija un farmācija, IKT un elektronika, kā arī loģistika, kas šīs nozares atbalsta,» teic A. Līce.
Viņa arī norāda: «Speciālisti būs pieprasīti, taču nevarēs runāt par lielu jauno darba vietu skaita pieaugumu, jo izaugsme ražojošajās nozarēs pamatā balstīsies uz produktivitātes pieaugumu. Darba vietu skaita pieaugums varētu būt vērojams pakalpojumu sektorā, kura īpatsvaram ir tendence pieaugt visā ES, un pakalpojumos arī ir grūtāk darbiniekus aizstāt ar tehniku. Taču jāņem vērā, ka tā pieaugums ir atkarīgs no tautsaimniecības attīstības un iekšējā patēriņa pieauguma. Liels potenciāls izaugsmei ir nozarēm, kas pakalpojumus eksportē, ko var noteikti teikt par IT jomu – tā kļūs arvien nozīmīgāka. Darbaspēka deficīts būs arī nozarēs, kas saistītas ar veselības un sociālo aprūpi, un tajās, kurās vērojams liels darbaspēka pieprasījums citās ES dalībvalstīs.»
Nepieļaut formālās prakses
Taču kā ieinteresēt darba devējus ar pliku diplomu? «Vislabākais risinājums ir prakse, taču ne jau ķeksīša pēc atsēdētās stundas, bet kvalitatīva savas izvēlētās profesijas, darba uzdevumu iepazīšana. Kā redzams, no valsts pārvaldes puses arī šajā jautājumā tiek ieņemta tikai novērotāja loma, līdz ar to par pilnvērtīgu prakšu nodrošināšanu jārūpējas izglītības iestādēm un darba devējiem. Cik tas godprātīgi tiek darīts, tas ir cits jautājums,» piebilst L. Marcinkēviča.
Arī LDDK piekrīt, ka jāveicina gan prakses iespējas, gan kvalitāte. «Lai nodrošinātu kvalitāti, visām trim pusēm – izglītības iestādei, darba devējam un pašam jaunietim – pirmkārt, jākļūst atbildīgiem par mācīšanās rezultātiem. Otrkārt, nedrīkst pieļaut, ja prakses tiek organizētas formāli. Praktisko pieredzi var gūt arī citādi, piemēram, ar studiju darbu rakstīšanu vai projektu izstrādi izglītības programmas ietvaros par tādām tēmām, kas ir darba tirgū aktuālas. Ideālā gadījumā – sadarbībā ar uzņēmumiem.»
LBAS priekšsēdētāja vietniece norāda – lai arī prakšu nodrošināšana darba devējiem saistās ar izdevumiem, papildu rūpēm, tomēr ilgtermiņā tas atmaksāsies. «Ja no darba devēju puses jaunietis nejutīs ne mazāko ieinteresētību par sevi, viņš izvēlēsies citu uzņēmumu, sliktākajā gadījumā – pametīs valsti, kas vēl vairāk saasinās darbaspēka deficīta problēmu, ko jau šobrīd izjūt daudzas nozares,» teic L. Marcinkēviča.
Svarīgas sociālās kompetences
Savukārt LDDK jauniešiem atgādina – kaut arī iegūtais izglītības grāds ir svarīgs, lai cilvēks varētu apliecināt savas teorētiskās un akadēmiskās zināšanas, tomēr darba devējiem ir būtiskas jaunā censoņa sociālās kompetences, kā ieinteresētība, spēja mācīties darba vietā, tāpat darba devēji pozitīvi novērtē arī neformālo izglītību, piemēram, jaunietis iesaistījies brīvprātīgo darbā. «Tas liecina gan par to, ka cilvēks ieguvis papildu prasmes, gan arī par to, ka jaunietis ir aktīvs, ar iniciatīvu bagāts. Šīs īpašības darba tirgū tiek turētas arvien augstākā vērtē,» uzsver A. Līce.
Tiem jauniešiem, kuri šobrīd izvēlas turpmāko izglītības iestādi, LDDK izglītības un nodarbinātības eksperte iesaka, pirmkārt, iepazīties ar iespēju dažādību. Piemēram, portāls www.prakse.lv sadarbībā ar LDDK ir izveidojis sadaļu Profesijas, kurā uzņēmumi sniedz atsauksmes par dažādām profesijām – ar ko to pārstāvji nodarbojas attiecīgajos uzņēmumos, kā arī iesaka izglītības iestādes, kurās, viņuprāt, šīs profesijas būtu labāk apgūt. A. Līce atgādina – arvien straujākā attīstībā pastāvēs tas, kurš mainīsies. «Tāpēc nav vērts jaunietim gaidīt, kad kāds viņu bikstīs un motivēs, būs vien mums pašiem jādomā, kā attīstīt un saglabāt savu konkurētspēju mainīgā pasaulē,» akcentē A. Līce.