16. jūnijā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) sniedza ārkārtas paziņojumu par attieksmes maiņu jautājumā par atbalstu t.s. nodokļu reformai.
Līdz šim tieši Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera bija galvenais valdības sabiedrotais un publiskā atbalsta paudējs tiem kumēdiņiem, ar kuriem Latvijas sabiedrību regulāri iepriecināja gan Ministru prezidents, gan finanšu un veselības ministres. Kumēdiņi ir jārāda, jo pie varas esošajai politiskajai kliķei nav drosmes atzīt, ka pēdējo 25 gadu laikā piekoptais Latvijas sabiedrības un ekonomikas attīstības modelis virzās uz neglābjamu krahu, kura aprises arvien skaidrāk iezīmējas uzņēmumu un iedzīvotāju makos.
Vispirms būtu jānodala skaitļi, kuri ir objektīvā realitāte, no skaitļiem un rādītājiem, kas tiek radīti uz brīvi veidojamu pieņēmumu vai, citiem vārdiem sakot, fantāziju pamata.
Iedzīvotāju masveida aizbraukšana ir objektīvā realitāte, kas turpinās. Naudas daudzums iedzīvotāju makos, uzņēmumu kasēs un banku kontos ir objektīva realitāte. Tas ir izmērāms un nosakāms līdz centa precizitātei. Naudas daudzums, kas tiek iekasēts nodokļu vai nodevu veidā un nonāk valsts kasē (vai pašvaldību budžetos), ir objektīva realitāte. Kāds tas ir, tāds tas ir. Savukārt ir ekonomikas indikatori, kuri tiek veidoti uz pieņēmumu bāzes - piemēram, iekšzemes kopprodukts (IKP) -, ir atkarīgi no katras valsts politikas veidotāju fantāzijas un cinisma līmeņa.
IKP aprēķinos ņemta vērā liela apjoma pieļāvumu un novērtējumu izmantošana. Atkarībā no lietotās IKP aprēķinu metodikas var uzzīmēt jebkuru skaitli ļoti plašā diapazonā. Ja uzņēmumu un iedzīvotāju makos būs tukšums, jo produkcijas pārdošanas cenas kļūs mazākas, tad IKP (nemainīgās cenās) tik un tā augs un tukšumu kabatās Latvijas valdība pasniegs kā neticamu veiksmes stāstu. Jo lielāka novērtēta t.s. ēnu ekonomika, jo lielāks tiks noteikts IKP utt. Objektīvā realitāte ir tā, ka katastrofāla iedzīvotāju skaita samazināšanās apjoma dēļ samazinās gan legālo, gan arī nelegālo preču un pakalpojumu pircēju un pārdevēju skaits. Uzņēmīgākā un ar savu ekonomisko stāvokli visvairāk neapmierināto iedzīvotāju daļa, kas pirms 20 gadiem veidoja t.s. pelēkās ekonomikas bāzi, pa lielam Latvijas novadus jau ir pametusi. Kaut vai tāpēc, ka Anglijā uzņēmēja talantam ir vieglāk atrast izmantojumu nekā Latvijas ar nenomaksājamiem nodokļiem pārkrautajā mazajā uzņēmējdarbībā. Savukārt lielie nelegālas naudas apjomi tiek iegūti no kontrabandas un PVN shēmām nevis Latvijas, bet ES līmenī, tāpēc šī joma ir internacionāla un ieguvumi no šīs nodarbes ne vienmēr paliek Latvijā.
IKP ļoti cieši ietekmē eksporta (un importa) rādītāji, bet diemžēl arī eksporta un importa rādītāji nav ideāli. Piemēram, 2015. gadā Latvijas ārējās tirdzniecības statistika uzradīja farmācijas preparātu (zāļu) eksportu uz 64 valstīm, bet, atbilstoši UN comtrade datiem, tikai 55 no šīm 64 valstīm atzina, ka ir importējušas šīs grupas preces no Latvijas, un uzrādīja tās arī savā statistikā. Ir nozares, kurās Latvijas eksporta neatbilstība ar saņēmēju valstu datiem pārsniedz 27%. Tas rada pamatu secinājumiem, ka liela daļa no Latvijas oficiāli uzrādītā eksporta ir «neredzamais eksports», kas patiesībā nekad netiek veikts, bet ir domāts PVN shēmu realizācijai. Līdz ar to gadījumos, kad Latvijas valdība pasludina izcilu eksporta apjomu pieaugumu, ar to pamatojot strauju IKP pieaugumu, bet to neidentificējot līdz pat konkrētu uzņēmumu piemēriem, tad var gadīties, ka Latvijas eksporta pieaugums parāda Eiropas kriminālo klanu no Latvijas valsts kases izzagtā PVN apjoma pieaugumu.
Līdzīgs viedoklis tiek pausts arī par milzīgo Latvijas, Lietuvas un Igaunijas savstarpējo ārējo tirdzniecības apjomu, jo visticamāk, ka tas vairāk parāda Baltijas valstu internacionālo sadarbību PVN izzagšanas shēmās, nevis reālo Baltijas ekonomisko integrāciju.
Tāpēc var pilnībā piekrist LTRK prezidenta Aigara Rostovska paustajam, ka diskusijas par nodokļu reformu ir jāsāk no baltas lapas.
Procentu bīdīšana no iedzīvotāju ienākuma nodokļa uz sociālo nodokli un atpakaļ ir neproduktīva darba imitācija, kas uzlabojumus kopumā nedos, bet tikai noteiks, kurš no politiskās kliķes atzariem iegūs kontroli pār attiecīgo nodokļu porciju.
Šādai diskusijai nav jāsākas no uzstādījuma, cik naudas no katras ministrijas grib izzagt ar politisko varu saistītās kliķes, bet gan no tā, cik liels bagātības apjoms, ņemot vērā iedzīvotāju skaita katastrofālo samazināšanos Latvijā un ES fondu apjoma samazināšanos jau tuvākajā laikā, varētu tikt iegūts tuvākajā un vidējā perspektīvā. Uz baltas lapas būtu jāraksta reāla nauda, kas var ienākt uzņēmumu un iedzīvotāju banku kontos, nevis fantastiskas pasakas par nereāliem IKP. Kad realitāte būtu saprasta, tad ir jāvienojas par to, cik liela bagātības daļa būtu novirzāma valsts pārvaldei un cik liela daļa būtu novirzāma nevienlīdzības samazināšanai.
No šiem kontrolskaitļiem tad var rēķināt, cik daudz naudas varēs nākotnē novirzīt katrai nozarei un kādiem būtu jābūt nodokļiem.
Latvijas uzņēmēji un iedzīvotāji jau tuvākajā nākotnē nespēs uzturēt tik izšķērdīgu un zaglīgu valsts pārvaldes modeli ar visiem tā melnajiem caurumiem, veselības nozari ieskaitot. Faktiski ir jāsāk diskusija par to, ka lielais zagšanas laiks ir beidzies