Latvijas simtgade nāk virsū ar joni, un ne viens vien projektu rakstīšanas kantoris jau berzē rokas cerībā uz šā pasākuma «uzvārīties», pahalturēt un noslaukt. Apgūstamās naudas gan nav pārāk daudz – nieka 22,3 miljoni no valsts budžeta jeb trīs eiro no katra iedzīvotāja gadā. Tas ir pat daudz mazāk nekā Latvijas eiroprezidentūrā izpļekātais. Tik daudz jau nu varam atļauties – trīs eirikus.
Tiesa gan, pagaidām nav saprotams, par ko maksāsim? Par filmām, videoprojektiem, grāmatām un visādiem pasākumiem. Agrākos laikos bija tā, ka īsts rakstnieks nevienam neteica, ka iecerējis radīt grāmatu. Viņš meklēja iedvesmu, jautāja Dievam, vai viņš nodiktēs ģeniālu domu priekšā. Varēja būt arī neveiksme - ja nu iedvesma neatnāk un grāmata jāiemet papīrkurvī. Savulaik dzejnieks Ojārs Vācietis pārtulkoja no krievu valodas Mihaila Bulgakova šedevru Meistars un Margarita. Viņam tam nebija nekāda pasūtījuma un finansējuma. Neviens no viņa to negaidīja. Izrādījās, ka viņa tulkojums ir konģeniāls. Tā izrādījās. To neviens nebija gaidījis, cenzori piešņauca sausus kabatlakatiņus, taču grāmata caur zobsāpēm tika nodrukāta. Vācietis no tā netapa turīgs - kaut kādas kapeikas viņam samaksāja.
Bet tagad cīņa par piķi ir jau pirms tam, kad kaut rindiņa uzrakstīta. Galvenais ir nevis māksla, atklāsme, iedvesma, bet priekšroka ir tiem spalvas meistariem, kas uzrakstīs projektu. Ne grāmatu, bet projektu. Nāk Latvijas simtgade, un rakstnieki pārdod projektus, nevis romānus. Romāni gan jau būs. Droši vien konjunktūriski, «pareizi», galma gaumei atbilstīgi. Jo, ja nebūs politiskā galma gaumei atbilstīgi, tad citā reizē projekta finansējumu nedabūs. Pirms simt gadiem notikumi bija dramatiski, diezin vai īstā mākslā to atspoguļojums var būt plakans, shematisks, tāds, kas patīk visiem. Bet nu būs tā, ka patiks visiem. Galvenais, lai tas patiktu Kultūras ministrijas iekšālaidējiem.
Ir vēl tāds videoprojekts, kuru paredzēts realizēt 2017. gada 23. augustā. Maršrutos Rīga-Viļņa un Rīga-Tallina-Helsinki no rokas rokā tiks nodotas latviešu saimnieču ceptas kūkas - kā sveiciens Lietuvas, Igaunijas un Somijas simtgadēm. Viss jau būtu jauki, bet nu tomēr…
Ko tad īsti Latvija ar to gribēja pateikt? Kāds vēstījums?
1989. gadā Baltijas ceļš bija skaidrs vēstījums pasaulei, ka Baltijas tautas sūta pie velna padomju režīmu un grib neatkarību. Tagad 2017. gadā vēstīsim laikam ko citu. To, ka esam viena no Austrumeiropas nabadzīgākajām valstīm, no kuras katru gadu bēg projām tūkstošiem cilvēku, ka pat bēdīgākie bēgļi no Muceniekiem pie pirmās iespējas laižas projām. Bet ar kūkām vēstīsim, ka tomēr ir Latvijā kaut kāds puslīdz dvašojošs, mietpilsonisks vidusslānis, kas gluži tā kā badā nemirst, bet pat cep un ēd kūkas. Jo jau Marija Antuanete, sacījusi - «ja viņiem nav, ko ēst, lai ēd kūkas». Nav gan nekādu pierādījumu, ka karaliene tā sacījusi, bet nu vēsturē tas kaut kā tā iegājies, ka viņa tā sacījusi. Gluži kā ar «oligarhu sarunām». Būtu kaut kā priecīgāk, ja būtu jautri - nevis kūkas jānodod no rokas rokā, bet šņabis. Kā teicis izcilais humorists Jānis Dreslers: «Pudeli draugs pasniedz draugam, mitrums noder katram augam. Darba disciplīnas labā māgā pārlej to un glabā!» Igauņiem šņabis ir daudz dārgāks nekā Latvijā, bet Somijā tam vispār ir kosmiskas cenas. Kaut kā, ja varētu sarunāt ar muitu, lai tā nesoda no rokas rokā nodoto laimes dziru, varētu sasniegt visnotaļ ievērojamu ievērību pasaules sociālajos tīklos ar tādu flešmobu.
Ar kūkām vēstīsim, ka esam neveiksmīgi atpalicēji, kam nav nekā inovatīva, ko piedāvāt pasaulei, ka dzīvojam kokos, vācam dzintaru un sēnes, kā to pirms tūkstoš gadiem jau formulējis romiešu vēsturnieks Tacits. Lai gan patiesībā tā nemaz nav - ir starp latviešiem arī nākamībā domājoši cilvēki, biologi, fiziķi, datorspeciālisti, kas rada mūsdienu produktus. Bet nu tas kaut kā laikam simtgadē neizpaudīsies. Visi spēki un nauda aizvirzās uz kaut kādām kūkām un uz akmentiņu vākšanu aizvakardienas rēgainajam Likteņdārzam.
Latvijas simtgade ir kā tāds melnais kosmosa caurums, kurp neizbēgami iesūcas kaut kāda nauda, pat paprāvas summas. Diezin vai tur pietiks ar 22,3 miljoniem. Gan jau beigās izmaksas būs lielākas. Tas ir tāds kā fatāli nolemts tēriņš. Jātērējas tāpēc, ka jātērējas. Ir gan bijis vismaz viens gadījums, kad šāds fatāls tēriņš tika novērsts - finanšu ministre Dana Ozola-Reizniece reiz sadūšojās un aizklapēja blēdīgo Expo projektu Milānā, kur bezkaunīgie projekta virzītāji prasīja un prasīja vēl vairāk un vairāk naudas. Arī svēta bija lieta - Latvijai taču jāprezentējas. Tāda pati svēta lieta ir Latvijas simtgade. Taču - vai nav labāku virzienu, kur izlietot budžeta naudu? Viss tas ir kaut kā gaudeni, vecišķi, provinciāli un pagātniski. Vai nevarētu modernāk?