2008/2009. gada “Pārskats par tautas attīstību” veltīts tēmai “Atbildīgums”. Apjomīgais pētījums tiek prezentēts šodien. Tas tapis Sociālo un politisko pētījumu institūtā apmēram gada laikā, tā galvenie redaktori ir Juris Rozenvalds un Ivars Ijabs, bet atsevišķas sadaļas rakstījuši vairāki autori galvenokārt no akadēmiskās vides.
Pētījuma autori atbildīgumu definējuši kā “kompleksu jēdzienu, kas ietver spēju un vajadzību atbildēt par savu rīcību visplašākajā nozīmē”.
Individuālisms traucē
Pētnieki secina, ka krīze lieku reizi apliecinājusi, ka tikai paši indivīdi, rīkojoties atsevišķi un sadarbojoties, pārvarēs grūtības un nodrošinās ilgtspējīgu attīstību. Taču Latvijas sabiedrības publisko atbildīgumu mazina vairāki faktori. Viens no tiem - pārlieku liels individuālisms un nerēķināšanās ar sabiedrības kopīgajām interesēm. Cilvēki sākuši rūpēties vienīgi par sevi, norobežoties no kopīgā labuma vai pat mēģina to pievākt sev. “Redzot, ka politiskie līderi nodarbojas ar publiskā labuma piesavināšanos, kam neseko efektīvas morālas un juridiskas sankcijas, cilvēki zaudē motivāciju just atbildību par valsti,” secinājis sociologs Tālis Tisenkopfs, minot tendenci privatizācijas gaitā piesavināties ienesīgās nozares, uzņēmumus, bet valstij atstāt zaudējumus nesošās. Pētieks pat vēl pirms kāda pieķerta un notiesāta zagļa drosmīgi apgalvo, ka “neredzami politiķu, pašvaldību ierēdņu un viņu biznesa partneru grupējumi izmanto lielus infrastruktūras projektus kā zagšanas veidu”, te minot Dienvidu tilta būvniecību, kā arī to, ka “politiķi kā zagšanas instrumentu sākuši izmantot privāto un publisko partnerību (mēģinājums nodot Rīgas lidostu koncesijā uz 99 gadiem apšaubāma konkursa uzvarētājiem).
Tāpat publiskās atbildības attīstībai traucē kolektīvo atbildības mehānismu vājums, neticība kolektīvas rīcības iespējām, kā arī cilvēku klusēšana un vienaldzība, kas liedz pretoties aplamai rīcībai. Kopumā krīze tomēr mobilizējusi pilsonisko apziņu, rosinājusi indivīdu, pašvaldību, nozaru, uzņēmumu, zināšanu institūciju sadarbību. Pieaugusi tautas nobalsošanu popularitāte, pret eliti vērsts noskaņojums, kura izpausmes citastarp ir arvien biežākie aicinājumi uz jaunu līdzdalības formu ieviešanu – pašvaldību referendumiem, tiešām Valsts prezidenta vēlēšanām, atsevišķ̧u Saeimas deputātu atsaukšanas iespējām. Arī Valsts prezidents Valdis Zatlers atzīmē, ka esam nepamatoti maz pievērsuši uzmanību un kavējušies ikdienas praksē ieviest šos pašvaldību referendumus, iedzīvotāju iesaisti konkrētu lēmumu pieņemšanā un līdzdalību savas pašvaldības budžeta prioritāšu noteikšanā.
Netic paša un organizāciju ietekmes iespējām
Salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm, Latvijā ir ļoti zema iedzīvotāju līdzdalība politiskajās partijās (1,2%) (salīdzinoši Īslandē pat 20%), mazs īpastavars cilvēku, kas ziedo partijām (0,9 %), bet arī zema aktivitāte sabiedriskajās organizācijās. Ja 2004. gadā socioloģiskajā aptaujā 61,9 % iedzīvotāju apgalvoja, ka nav iesaistījušies nevienā sabiedriskajā organizācijā, tad 2008. gadā tā apgalvoja jau 65,8 %. Ietekmīgākas šajā laikā kļuvušas arodbiedrības, nedaudz mazskaitlīgākas – reliģiskās organizācijas. Kā vienas no ietekmīgākajām organizāciju struktūrām, kas vairāk ietekmē lēmumu pieņemšanu publiskajā varā, minētas tautsaimniecības nozaru asociācijas, kuru rīcībā ir nopietnāki finanšu un cilvēku resursi kā vairumam sabiedriskā labuma organizāciju (940 no 10 733 sabiedriskajām organizācijām), kuras bieži ir mazskaitlīgas, finansiāli un administratīvi vājas, kurām nereti pašvalības deleģē sociālās aprūpes funkcijas. Tas pētniekus mudina domāt, “ka virknē gadījumu biedrība ir tikai uzņēmējdarbības, nevis sabiedrības pašorganizācijas forma”.
81,7 % iedzīvotāju domā, ka viņiem nav nekādas teikšanas par valdības darbu – pat Krievijā (77,9%) šādu “neticīgo” ir mazāk.
Kampaņveida aktivitātes
Pētnieki domā, ka tuvākajā nākotnē sociālās spriedzes rezultātā līdzdalības intensitāte pieaugs, bet viņi atturas prognozēt tās izpausmes formas, kas varētu būt gan kā leģitīms protests pret valsts politiku, gan iegūt nacionālistiskās, ksenofobiskās un populistiskās formas, kuras apšaubītu Latvijas kā demokrātiskas un tiesiskas valsts nākotni.
Sabiedrības līdz šim vairāk kampaņveidīgi iesaistījusies politiskajā procesā, bet kopumā nepietiekami izmanto institucionālās iespējas līdzdarboties politisko lēmumu pieņemšanā ikdienā. Šī nepietiekamā pilsoņu atbildība ir vājinājusi saikni starp politisko eliti un sabiedrību un, ņemot vērā priekšvēlēšanu kampaņu un finanšu resursu ietekmi uz vēlēšanu rezultātiem, veicinājusi politiskās elites atbildības pastiprināšanos šauru ekonomisko interešu priekša.
Analizējot admnistratīvo atbildīgumu, kā nopietnākā problēma identificēta atbildīguma mehānismu vēršana tikai uz publisko pārvaldi kā kopumu, nevis atsevišķu birokrātu, ļaujot viņam izvairīties gan no atbildības par pagātnes rīcības sekām, gan saglabāt savus darba ieradumus.
Sociālā politika nav prioritāra
Budžeta veidošanā pārmesta līdzekļu pārpalikuma politkonjunktūriska sadalīšana, ar budžetu saisistīto stratēģisko dokumentu formālisms, kuros netiek atbildēts uz jautājumu, kuras jomas ir prioritāras, kurām tiks piešķirti lielāki līdzekļi, ja tādi radīsies vai kurus izdevumus samazinās, ja plānotie budžetāieņēmumi nepildīsies. Budžets tiek plānots tikai īstermiņā, bet budžeta izdevumu ilgtermiņa plānošana varētu palīdzēt ne tikai valstisku mērķu sasniegšanai, bet arī izvairīties no valdības nestabilitātes.
Vērtējot atbildīgumu sociālajā politikā, secināts, ka Latvija vairāk nav nekā ir sociāla valsts. Nauda tai piešķirta pēc pārpalikuam principa. svarīgu sabiedrības dzīves jomu (veselības aprūpe, mājoklis) jautājumu risināšana tiek atstāta tirgus ziņā vai pašplūsmā, ilglaicīga izvairīšanas no problēmu risinājuma, neadekvāti zema līdzekļu piešķiršana sekmējusi šo jomu privatizāciju ar neskaidra valsts institūciju atbildības mehānism. Kopumā Latvijā sociālās politikas un atbildīguma jomā saskatītas galvenokārt liberālas valsts iezīmes.
Pārskatā analizēts arī atbildīgums pret vidi, vēsturi, latviešu valodu, kultūras mantojumu, atbildīgums centra un reģionu, Latvijas un Eiropas Savienības attiecībās, Latvijas attiecībās ar diasporu, atbildīga uzņēmējdarbība, ārstu, juridisko profesiju, mediju atbildīgums, publiskoti daudzu socioloģisko aptauju un dažādi salīdzinoši dati.