"Valsts galvenais terorists" Neo ir atklāts: viņš ir Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas pētnieks Ilmārs Poikāns. Viņš vairāku mēnešu garumā mums ir stāstījis par Latvijas varas likumīgo bezkaunību, skaidri parādot, no kurienes krīzei aug kājas.
Viņa noplūdinātos datus TV raidījumā De facto analizēja žurnāliste Ilza Nagla. Nodēvējot viņu par liecinieci, policijas pārstāvji veica žurnālistes dzīvoklī kratīšanu.
Sašutušie Ilzes un Neo atbalstītāji sarīkoja piketus pie Ministru kabineta un Ģenerālprokuratūras. Politiskie spēki zibens ātrumā saprata, ka jāizmanto situācija: partijas metās aizstāvēt varas pazemotos, tos, kuri viņiem patiesībā ir bīstami, jo runā par varturu un viņu vasaļu zaglīgajām nelietībām. Varas runga – Valsts policijas priekšnieks ģenerālis Valdis Voins – draudīgi novicinājās, ka 4. atmodas tautas armija esot žurnālistu saražotā armija. Iespējams, tādā veidā bija iecerēts izteikt varas ilgi krāto nicinājumu, taču sanāca otrādi: tas, patiesību sakot, skanēja kā kompliments.
No krimināltiesiskā aspekta Neo izdarīto, iespējams, var vērtēt dažādi, taču viens ir skaidrs: viņš izģērba pliku tā saucamo politisko eliti un parādīja tās grābslīgo dabu. Ilze Nagla ir Neo medijs, kas izskaidroja TV skatītājiem šokējošo patiesību. Un lielajam vairumam cilvēku ir vienalga, vai Ilze ir tuvāka vai tālāka Neo draudzene, vai viņu abu noruna par datu publiskošanu un analīzi bijusi personiska vai formāla – cilvēkiem vajadzīga patiesība, un tās atklāšanai tā armija arī vajadzīga, nekam citam.
Šodien – intervija ar Ilzi Naglu.
Vai šī ir pirmā reize, kad jūs saskaraties ar spēka struktūru, maigi sakot, neadekvātām darbībām?
– Jā, pirmā. Esmu šokēta, ka tiesībsargājošās iestādes tādā veidā vēršas pret mani. Arī tiesas darbi pret mani nav nekad bijuši. Es taču biju savās mājās, neesmu neko kaitējošu izdarījusi, esmu tikai veikusi savu darbu. Bet pie manis ieradās policija ar kratīšanas orderi. Protams, tas bija pārsteigums.
Dzīvojat ar kādu?
– Šobrīd esmu viena. Kad atnācu mājās, izrādījās, ka tie puiši mani gaidījuši vairākas stundas. Iegāju kāpņu telpā, viens no viņiem man sekoja. Nodomāju: pagaidīšu, kamēr viņš paiet man garām, tad slēgšu vaļā durvis. Atslēdzu, kad viņš jau bija pakāpies uz augšu. Tas bija viens mirklis, kad šis cilvēks iemetās manā dzīvoklī. Man vienā rokā soma, otrā – maisiņš, pirmā doma: pa kurieni sist – pa seju vai pa vēderu? Kamēr izdomāju iespējamos scenārijus, šis cilvēks parādīja dienesta apliecību – viņš esot no Ekonomikas policijas. Tad pienāca klāt pārējie, arī parādīja apliecības un kratīšanas orderi. To bija parakstījis prokurors, tiesnesis tobrīd vēl nebija devis kratīšanas atļauju. Šie cilvēki palūdza man atdot datu nesējus, flešatmiņas, respektīvi, viņi mēģināja uziet informācijas avotus. Atdevu savu laptopu, jo es nevarēju izlikties, ka datora man nav. Pa drēbju skapi un gultasveļu gan nerakājās. Jautāju: varbūt man piezvanīt advokātam? Viņi atbildēja: nu, priekš kam? Ja būtu vairāk informēta, es noteikti piezvanītu advokātam.
Tātad bija tikai prokurora sankciju?
– Jā. Tobrīd vēl nezināju, ka žurnālistiem ir īpaša situācija: tikai ar tiesas sankciju drīkst vērsties pret žurnālistu. Saprotiet, tas man bija šoks: trīs sveši vīrieši vēlu vakarā manā dzīvoklī! Viņi tur atradās divas stundas, jo veica arī pratināšanu. Tikai pēc tam sapratu, ka man tomēr vajadzēja uzstāt uz advokāta klātbūtni.
Vai tajā brīdī, kad Ekonomikas policija pie jums veica kratīšanu, zinājāt, ka Neo ir aizturēts?
– Lēmumā, ko viņi man parādīja, bija rakstīts, ka aizdomās tiek turēts Ilmārs Poikāns un ka viņš varētu būt saistīts ar datu noplūdi. Tobrīd nezināju, vai Ilmārs Poikāns ir Neo. Un ne man to atklāt, jo es aizsargāju savu informācijas avotu. Tobrīd zināju vienīgi to, ka caur to cilvēku, ko viņi ir aizturējuši, tika izdarīti secinājumi, ka esmu ar viņu saistīta. Tas bija viņu atklājums, ka esmu ar šo cilvēku sazinājusies un, iespējams, tikusies. Piedodiet, bet es sazinos un tiekos ar ļoti daudziem cilvēkiem, turklāt daudzi no viņiem ir arī bijuši policijas redzeslokā. Vai viņu visu dēļ manās mājās tiks veikta kratīšana?
Jums bija liecinieces statuss. Kopš kura laika liecinieku dzīvokļos tiek veikta kratīšana?
– Nemāku uz to atbildēt.
Bet jūs taču pazīstat Ilmāru Poikānu?
– Jā. Esam agrāk strādājuši kopā, tas bija pirms kādiem desmit gadiem.
Vai jūs zinājāt, ka Poikāns ir Neo, kad saņēmāt no viņa informāciju?
– Uz šo negribu atbildēt, jo esmu apņēmusies savus informācijas avotus neatklāt. Ja viņš pats pateicis, ka ir Neo, tā ir viņa izvēle.
Kā jūs domājat – kāpēc sabiedrība gandrīz nereaģēja, kad Neo publiskoja datus? Kāpēc nereaģēja amatpersonas?
– Tur ir vairāki aspekti. Sabiedrība, manuprāt, jau ir apradusi ar to, ka viss ir slikti, visi zog, visi saņem to, ko nav pelnījuši, valsts sektorā netiek ievērots solidaritātes princips – ir notikusi samierināšanās ar situāciju. Nevienu mirkli mēs neteicām, ka publiskotajos datos ir nozieguma sastāvs, mēs vienkārši parādījām valdošās elites cinisko attieksmi kaut vai pret solidaritātes principa ievērošanu algu samazināšanā. Vai tas kādam bija pārsteigums? Nu, nevienam. Tas neatklāja neko tādu, ko mēs sabiedrībā nebūtu nojautuši. Un vēl vēl. Žurnālisti ir ilgi cīnījušies, lai šos datus dabūtu, bet te parādās viens puisis, kas tos dabū vienā rāvienā! Varbūt tā ir profesionālā greizsirdība? Cik lielā mērā mēs uzticamies avotiem, kuri nav mūsu personiskie? No kurienes informācija? Saņemot no Neo datus, ir jāveic nopietna analīze, tas nav tā – piesēdies un uzraksti. No ārvalstu medijiem interese par Neo sniegtajiem datiem bija lielāka nekā pašmāju medijiem.
– Varas nesēji vārgi reaģēja uz šo datu noplūdi.
– Tā nav, ka nemaz nebūtu reaģējuši. Tas, ka valsts finanšu izlietojumam jābūt caurspīdīgam, tagad ir aktualizējies jautājums. Tā ir pozitīva tendence. Taču – no otras puses – neviens savu amatu nav zaudējis.
– Tas, ka šie cilvēki, kas strādāja valsts sektorā, saņēma milzu algas, faktiski nav nekas krimināls: viņi šīs algas saņēma likumīgi.
– Protams. Mēs varam viņus tikai kaunināt, bet mums un nevienam citam nav nekādu tiesību viņus saukt pie tiesas. Savukārt politiskā vadība pat nevēlas pateikt "fui!" par šo situāciju.
– Šīs milzu algas ir totāla bezkaunība.
– Par šādu bezkaunību nevienu krimināli nesoda.
Vai Neo ir Robins Huds?
– Domāju, ka jā. Es Ilmāru pazīstu, tāpēc varu teikt, ka redzu viņā Robina Huda pazīmes. Kad viņš šos datus bija ieguvis, gluži teorētiski viņš ar tiem varēja pelnīt, pārdodot viena uzņēmuma datus citam – konkurējošam – uzņēmumam. Taču Neo nevis izvēlējās ziedot savu brīvo laiku izklaidēm, bet gan informēt sabiedrību, tomēr no tā viņam pašam nekāda labuma nebija. Tas parāda, ka viņš ir cīnītājs.
Neo ir bīstams mūsu politiskajai elitei.
– Nezinu, vai joprojām bīstams.
– Nav bīstams tad, ja atrodas aiz restēm. Viņš norādīja uz to, ka VID informācijas sistēmā ir sūce.
– Protams. To ar sakostiem zobiem pats VID atzina. Arī firma, kas veidoja VID šo aizsardzības sistēmu, atzina savu kļūdu. Tas nozīmē, ka kļūda ir bijusi, kā saka, jau pašā grāmatas virsrakstā. Ja ir taisnība tas, ko mums, sūtot savus datus, teica Neo, tad nekādas paroles VID sistēmā jau nav uzlauztas. Tas ir apmēram tā: cilvēks pie durvīm nejauši nometis kādu sev adresētu vēstuli, tā nav nozagta, bet kaimiņš to ir pacēlis un izlasījis. Varbūt nevajag mētāt savu korespondenci tā, lai ikviens garāmgājējs var to izlasīt? Ja tie ir konfidenciāli dati, vajag rūpēties par to aizsardzību.
Jūs sūdzēsieties par kratīšanu jūsu dzīvoklī?
– Jā. Advokāts man teic, ka tas ir jādara.
Bet ja kāds mēģina pierādīt, ka jums ar Neo ir bijusi noruna, proti, jūs, būdami labi pazīstami, esat izdomājuši shēmu, – viņš noplūdina datus, bet jūs tos komentējat?
– Žurnālisti tieši tā strādā ar saviem avotiem. Atnāk pie manis kāds cilvēks un saka: man ir dokumenti. Labi, es saku, nes šurp, paskatīsimies. Informācijas avots, iespējams, atnes vēl dokumentus un tā tālāk.
– Nē, es domāju mazliet citādi: iespējams, ka jums mēģinās "piesiet" to, ka jums bijušas daudz tuvākas attiecības, nekā sākotnēji izskatās.
– Nezinu. Domāju, ka tas ir jautājums juristiem.
– Sapratu, ka kratīšana jūsu dzīvoklī tika veikta steidzamības kārtībā.
– Jā, varētu domāt, ka es nebiju paspējusi nomazgāt savu asiņaino nazi... Tas viss taču notika kopš 14. februāra. Ja es gribētu kaut ko slēpt, tad visu jau sen būtu noslēpusi. Bet to, ka VID sistēmā ir caurums, atklāja jau daudz agrāk.
Vai par šo gadījumu ir ārzemju mediju interese?
– Jā. Deutche Welle mani intervēja, sniedzu interviju arī Zviedrijas radio un TV, viens no Krievijas kanāliem mani intervēja, igauņi ir izrādījuši interesi.
Esat gatava tiesāties?
– Ja mūsu tiesā nebūs rezultātu, domāju, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa lems man par labu.
– Kāpēc Neo uzmeklēja tieši jūs? Viņš taču varēja piedāvāt datus TV3, LNT, avīzēm beigu beigās.
– Ja man būtu tāda informācija, es noteikti ietu uz TV, jo tas ir ietekmīgākais medijs. Ko no TV izvēlēties? Ir TOP 10, ir Nekā personīga. Bet Neo piedāvātā informācija nav ziņu gabals. Tas prasās pēc garāka stāsta. Esmu strādājusi sabiedrisko attiecību jomā, un cilvēki mani pazīst. Turklāt, ja Neo ir Ilmārs Poikāns, mēs esam pazīstami. Viņš uzticējās man.
Vai viņš sazinājās ar jums telefoniski?
– Es nezinu, ko drīkstu stāstīt. Nezinu arī, ko viņš pats ir izstāstījis policijai.
– Iespējams, daudzi cilvēki būtu nobažījušies par savu likteni, ja atrastos jūsu situācijā. Jūs neizskatāties nobijusies.
– Kad runāju ar Voinu, jautāju: vai arī man vajag gatavot sausiņus? Viņš atbildēja ar policistu jociņu, ka sausiņiem un sausām zeķēm vienmēr jābūt līdzi. Acīmredzot šodien ir tā, ka, izejot no mājām, ir jābūt gatavam, ka vari tajās atgriezties tikai pēc 48 stundām.
Ja analogā situācijā būtu kāds cits žurnālists, kā jūs to komentētu?
– Tādā brīdī ir ļoti svarīgi, lai visi pārējie žurnālisti nostātos vienotā frontē, jo tas skar mūs visus. Ja kāds domā, ka no tā ir pasargāts, viņš rūgti maldās, jo mēs nekad nezinām, kurš būs nākamais. No šādas situācijas pieļāvuma līdz policejiskai valstij nav ļoti tālu. Tāpēc man šķiet svarīgi, ka žurnālisti par to runā, analizē riskus un mēģina saprast, kur ir tā robeža, kad sākas žurnālista tiesību pārkāpumi. Un ir svarīgi, ka ne tikai mēs, žurnālisti, to saprotam, bet to jūt un zina gan tiesībsargājošās iestādes, gan arī politiskā elite. Man šķiet, ka mēs, žurnālisti, esam vienīgie, kuri domā, ka mūsu tiesības tiek pārkāptas. Šķiet, ka mēs dzīvojam ilūzijās, kļūdaini domādami, ka mums ir tiesības savus avotus aizsargāt.
– Ir sajūta, ka daudzi politiskie spēki pirms vēlēšanām mēģinās izsist labumiņu, aizstāvot Ilzi Naglu un Ilmāru Poikānu.
– Protams, kāds mēģinās. Bet no otras puses – būtu vēl trakāk, ja politiskie spēki šajā situācijā klusētu.
– Nez, kāpēc viņi klusēja tad, kad Neo publiskoja šokējošos datus par valsts sektora algām? Kur toreiz bija viņu godaprāts? Tagad, protams, ir jābļauj skaļi, jāpublisko uzsaukumi, jāaicina stāties partijā, jānāk par advokātiem. Tagad tā ir droša kārts!
– Protams, ir grūti nodalīt, kur politiķis mūs aizstāv kā cilvēks, kur – kā priekšvēlēšanu kampaņas subjekts. Starp citu, Vienotība šobrīd ir grūtā situācijā.
– Tiešām – Aleksejs Loskutovs, kas ir Vienotības biedrs, kā advokāts aizstāvēs Neo, savukārt iekšlietu ministre Linda Mūrniece, kas arī pārstāv Vienotību, atrodas, kā mēdz teikt, uz izbalsošanas strīpas, jo pieļāvusi situāciju, ka tiek aizturēts būtībā par tautas varoni kļuvušais Neo un kratīšanai tiek pakļauts žurnālistes Ilzes Naglas dzīvoklis.
– Kāda tad būs Vienotības vienotā nostāja? Pagājušajā svētdienā De facto rādītais sižets nebija glaimojošs Mūrniecei. Un tad – pēc divām dienām notiek kratīšana manā dzīvoklī. Sagadīšanās? Iespējams. Taču diez vai tas Mūrnieces kundzei lika vairāk iemīlēt mūsu raidījumu.