Lai gan aizejošajā gadā savienības ar sev radniecīgām organizācijām veidoja visas nozīmīgākās Latvijas partijas, vislielākā ieguvēja no konsolidācijas izrādījās nacionālā apvienība Visu Latvijai!-TB/LNNK, kas ar astoņiem mandātiem ieguva negaidīti lielu pārstāvniecību 10. Saeimā.
Pirms Saeimas vēlēšanām daudzas vecās partijas ar skepsi raudzījās uz radikāli noskaņotajiem puišiem no VL!, kuri sabiedrībai bija palikuši atmiņā pēc kailā piketa pie Saeimas, iestājoties pret Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Pieredzējuši politiķi šo politisko organizāciju uzskatīja par pārlieku ekstrēmu un neuztvēra nopietni pat tad, kad par apvienošanos ar VL! paziņoja viena no vecākajām Latvijas politiskajām organizācijām TB/LNNK. Politiskajos kuluāros gan neviens nešaubījās, ka tās ir aprēķina laulības, caur kurām rutīnā slīgstošie tēvzemieši meklēja jaunas asinis, bet avangardā esošie radikāļi mēģināja legalizēties un tuvināties oficiālajai varai. Lai gan politiskā elite neticēja šādas sadraudzības veiksmei, 10. Saeimas vēlēšanu rezultāti apliecināja, ka apvienošanās abām partijām sniegusi cerēto. Uzvaras gājiens nebija ilgs, jo, aizbildinoties ar bailēm no vislatvijiešu radikālās dabas, jaunā valdība visus nacionāļus atstāja aiz koalīcijas borta, tādējādi atņemot iepriekšējā valdībā strādājošajiem tēvzemiešiem gan ministru portfeļus, gan siltās vietas uzņēmumu padomēs. Tēvzemieši savas pozīcijas sāka zaudēt arī Saeimā, jo nacionālās apvienības frakcijas ietvaros viņi bija palikuši mazākumā iepretim VL! politiķiem. Saduroties abu politisko spēku ambīcijām, apvienības iekšienē sākās rīvēšanās personāliju līmenī: vislatvijietim Visvaldim Lācim tika pārmesta neētiska rīcība, pieņemot darbā savu meitu, kamēr tēvzemieti Emīlu Jakrinu nosodīja par siltas vietas ieņemšanu CSDD valdē. Pašlaik domstarpības pierimušas, un, lai gan partiju apvienošanās pagaidām nav dienas kārtībā, uzkrītošu saspīlējumu partneru starpā arī nav.