Neatkarīgās aptaujātie advokāti neko nav dzirdējuši par prokuroru praksi veikt procesuālās darbības advokātu birojos, pauž izbrīnu par šādu praksi un apšauba prokuroru godaprātu.
Tā dēvētajā Lemberga prāvā nesen atklājās, ka kādreizējo Ventspils mēra Aivara Lemberga draugu, tagad krimināllietā cietušo Vladimiru Krastiņu prokurori Juris Juriss, Aivis Zalužinskis un Ilga Paegle pratinājuši advokātu Ligitas Pētersones un Guntara Antoma birojā. Abu advokātu prakses vietā notikusi arī V. Krastiņa konfrontēšana ar A. Lemberga nedraugu Aināru Gulbi. Īpašu pikantumu šim atklājumam dod fakts, ka L. Pētersone un G. Antoms tajā paša krimināllietā bija arī A. Lemberga advokāti.
Šis gadījums advokātu aprindās izraisījis pamatīgu neizpratni un apjukumu. No tiesas zālē pieminētajiem pratināšanas un konfrontēšanas protokoliem izriet, ka prokurori uz advokātu biroju devušies kā uz savu darba vietu. Savukārt V. Krastiņš tiesai apgalvoja, ka procesuālās darbības advokātu birojā notikušas pēc prokuroru iniciatīvas. Tas nozīmē, ka konkrēto advokātu biroju pratināšanai un konfrontēšanai izvēlējušies paši prokurori.
Iepriekš Neatkarīgās aptaujātie advokāti Guna Kaminska, Juris Grīnvalds un Egons Rusanovs pat īsti nespēja noticēt, ka kaut kas tāds varētu būt noticis.
Grauj uzticību
Līdzīgi reaģēja arī bijušais prokurors un tiesnesis, tagad zvērināts advokāts Āris Stoks. Vaicāts, vai viņa birojā arī kādreiz nav notikušas pratināšanas, Ā. Stoks atbildēja: "Esmu pārsteigts par šāda jautājuma uzdošanu! Es savā praksē par kaut ko tādu neesmu pat dzirdējis, kur nu vēl saskāries. Tas izklausās kaut kāds ārprāts. Teorētiski advokātu birojā varētu veikt izmeklēšanas darbības, ja tur būtu noticis noziedzīgs nodarījums, piemēram, slepkavība. Bet parasti prokurors personas aicina pie sevis. Ja kādas procesuālās darbības tiešām būtu notikušas advokātu birojā, tas nozīmētu, ka advokāts ar prokuroru kaut ko ir sarunājis un prokurors devies pie advokāta. Bet es nevaru pieļaut, ka tā tas varētu notikt. Ja es par šādu gadījumu dzirdētu, tad man rastos šaubas, vai ar prokuroru viss ir kārtībā, vai tas ir normāls prokurors? Es uzdotu jautājumu – kas notiek? Protams, likums neliedz pratināt kaut vai Pēterbaznīcas tornī vai pirtī, bet šādas darbības jebkurā gadījumā, maigi izsakoties, būtu dīvainas. Tad jau arī tiesas sēdes varētu noturēt vasarā pludmalē. Galvenais, lai tur būtu sekretārs, kurš protokolē. Šāda prokurora rīcība nevieš uzticību tiesībsargājošām institūcijām, taču tā ir burvīga reklāma advokātam, kurš ir panācis, ka prokurors nāk pie viņa."
Apšauba objektivitāti
Vaicāts par iespējām veikt arī konfrontēšanas advokātu biroja telpās, Ā. Stoks skaidroja: "Ja tiktu nozīmēta personas A un B konfrontēšana advokāta telpās un es pārstāvētu klientu B, es tādā gadījumā atteiktos no šādām darbībām un viennozīmīgi rakstītu sūdzības. Rodas jautājums par izmeklēšanas objektivitāti. Šāda rīcība noteikti liek apšaubīt izmeklēšanas objektivitāti vai liek domāt par noteiktu personu ieinteresētību. Es tādā gadījumā noteikti rakstītu sūdzību ģenerālprokuroram. Ja kaut kas tāds ir noticis, tad, visticamāk, advokāts ir piedāvājis veikt darbības viņa birojā. Es neticu, ka iniciators bijis prokurors. No malas tas izskatās šausmīgi. Tas būtu tas pats, ja dakteris pieteiktos atnākt pie slimnieka mājās taisīt viņam smagu operāciju. Likumā aizliegts tas nav, bet tas rada aizdomas par nelikumīgu ārstniecību un šaubas par šo darbību tiesiskumu."
Liela ieinteresētība
Zvērināts advokāts Linards Muciņš skaidroja, ka noteiktas lietas parasti notiek noteiktās telpās, – ja cilvēks iet tiesāties, viņš dodas uz tiesu namu; ja cilvēks iet sniegt liecības, viņš dodas uz izmeklētāja vai prokurora darba telpām; ja cilvēkam vajadzīga aizstāvība, viņš dodas pie advokāta uz advokāta biroju. Runājot par prokuroru darbošanos advokāta birojā, L. Muciņš teica: "Tā ir neticama pretimnākšana kādam advokātam vai viņa klientam. Ir bijušas situācijas, kad nelabvēļi pavēsta žurnālistiem, ka tikos un tikos prokuratūrā notiks tādas un tādas personas pratināšana. Tad tur gaida TV kameras, žurnālisti jau pie ieejas uzdod jautājumus. Bet šis laikam nebūs bijis tas gadījums. Galu galā prokuratūrai ir arī citas telpas un telpu trūkuma dēļ jau nav jāiet uz advokāta biroju. Šādas situācijas vienmēr rada šaubas. Un šaubas, kā zināms, vienmēr jātulko par labu apsūdzētajam. Man, piemēram, rodas šaubas, vai prokurori šādā gadījumā ir bijuši bezkaislīgi valsts funkciju pildītāji. Iespējams, viņiem varētu būt bijusi cita interese. Prokuratūras likuma pirmajā pantā ir teikts, ka prokuratūra ir tiesu varas institūcija. Tas nozīmē, ka tai ir jābūt neieinteresētai, neitrālai, profesionālai, kvalificētai un tā tālāk. Pēc likuma prokuroram ir tiesības doties uz jebkuru vietu un veikt izmeklēšanas darbības. Taču kaut ko tādu, ka pratināšanas veic advokātu birojā, es neesmu dzirdējis. Šāda situācija tikai liecina par prokuroru lielo ieinteresētību. Par neitralitāti vairs nevar būt runas. Pierādījumi, kuri iegūti ar nelikumīgiem vai ētiski apšaubāmiem paņēmieniem, procesā netiek izmantoti.