Kleckins: liela gandarījuma nav
Pēc tam, kad Saeima būs apstiprinājusi jaunās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pilnvaras, nedaudz vairāk nekā četru gadu darbu padomē beigs līdzšinējais padomes vadītājs Ābrams Kleckins.
Tikko pēc ievēlēšanas amatā 2007. gada nogalē viņš pauda, ka padomei jāatrod kopīga valoda ar nozares pārstāvjiem. Ja LTV ģenerāldirektors Edgars Kots par padomes darbu izteicies visai atzinīgi, to nevar teikt par komercraidorganizācijām, kuras padomei pārmet atsevišķus nesaprotamus lēmumus, nespēju palīdzēt samazināt Lattelecom noteikto maksu 650 000 latu par apraidi, komerctelevīziju netikšanu pie nacionālā pasūtījuma. Ko šajā laikā izdevies paveikt, ko nē, kā vērtējams jauno padomes locekļu izraudzīšanās process, kura otrā kārta turpināsies 10. janvārī, Neatkarīgās intervija ar Ābramu Kleckinu.
– Ko no iedomātā, stājoties padomes vadībā, četros gados izdevās īstenot, ko nē?
Ābrams Kleckins: – Nekāda liela gandarījuma nav. Negribētu visā vainot apstākļus, to, ka šausmīgi nepaveicās, ka sākām tieši līdz ar krīzi un nodzīvojām visā tās trakumā. Tas, protams, ļoti traucēja. Tāpēc vienīgais, par ko varam sevi uzteikt, ir tas, ka izdevās nozari nenolaist pa burbuli.
– Bija reāla iespēja?
– Bija ļoti liels risks, un tas joprojām nav izslēgts. Bet teikt, ka tas raisītu lielu gandarījumu, būtu muļķīgi. Diemžēl nevarējām palīdzēt ne ar līdzekļu pārdali, ne kādā citā veidā, lai būtu pietiekami resursu gan vieniem, gan otriem. Gan padomes, gan sabiedrisko raidorganizāciju budžets būtu jāveido, paņemot likumu un parēķinot, kādi izdevumi, resursi nepieciešami tā pildīšanai, bet nekad tā netika darīts. Pat, ja nevar pilnībā visus līdzekļus piešķirt, tad jāskatās, kādus pienākumus var samazināt, iesaldēt, bet jābūt kaut kādam pamatojumam! Nekad nav tikuši paredzēti līdzekļi amortizācijai, attīstībai – tikai šogad pirmo reizi būs. Ja ko akūti vajadzēja, arī treknajos gados, bijā jāiet lūgties. Bet tā nevar plānot darbu! Vajag vismaz trīs, četrus gadus uz priekšu zināt, ko varēs atļauties, ko var plānot, jo īpaši laikā, kad tik ātri pasaulē mainās tehnoloģijas. Nekas tāds netiek ņemts vērā, tiek piežmiegta visa darbība. Tad tev pēkšņi kaut ko atmet, pat, kad nelūdzām, piemēram, kad atklājās lielie parādi Latvijas Radio, jo uzskatījām, ka bija slikta vadīšana. Bet pēkšņi atmeta to miljonu latu!
– Arī, kad LTV piedraudēja, ka neraidīs politiķu diskusijas pirms 10. Saeimas vēlēšanām, politiķi iedeva naudu. Jūsuprāt, tā ir apzināta sabiedrisko mediju turēšana īsā pavadā vai tomēr finanšu situācija ir tāda, ka vairāk līdzekļu nevar atļauties?
– Citādi nav bijis nekādos laikos, ne labos, ne krīzes laikos. Nebija plānošanas. Budžetu deva pēc iepriekšējā gada, varēja to palielināt, samazināt, līdz likumā ierakstījām, ka nevar samazināt, un tad pirmo reizi arī nesamazināja. Bet tas neko nelīdz, ir jāsavieto likumā prasītais ar tam nepieciešamajiem resursiem. Negribu teikt, ka tā ir kāda sazvērestība, drīzāk vadīšanas trūkums. Un tā ir vispārēja Latvijas demokrātijas iezīme – likumi principā atbilst prasībām, bet mehānismu to īstenošanai nav!
No vienas puses, saka, ka nav labas kvalitātes, par ko var diskutēt, bet tanī pašā laikā, veidojot jauno vienotā atalgojuma sistēmu valsts pārvaldē, NEPLP locekļu algas pielīdzināja prokurora palīgiem. Palīgiem! Ko var prasīt no tādas padomes?
– Šīs padomes laikā pieņēma ilgi marinēto Nacionālo plašsaziņas līdzekļu likumu. Arī par to nav gandarījuma, jo ar likuma ievērošanu ir problēmas?
– Kaut arī mums nav likumdošanas iniciatīvas tiesības, faktiski mēs, padome, jau to pilnībā izstrādājām, aicinājām iesaistītās puses. Bet ko Saeimā izdarīja? Tur bija sistēma, kuru sāka labot, kā kuram vajag, rezultātā pazuda vispār likuma loģika! 71. pantā, norādīts, kas jādara sabiedriskajam medijam, aprakstīts sabiedriskais pasūtījums, pierakstīja 24 punktus! Katrs, kas gribēja, ielika klāt vēl to un to, bez jelkādas sistēmas, vienkārši bāza! Kā var pildīt uzreiz 24 uzdevumus, kas turklāt nav skaidri pamatoti un savstarpēji saistīti? Un tā tas notiek visur.
Runā par nekvalitatīvu padomi. Bet padomei pēc likuma ir tikai divi uzdevumi: viens – sekot, kā elektroniskie mediji pilda likumu, un otrs – būt par kapitāldaļu turētāju sabiedriskajam radio un televīzijai, tajā pašā laikā mums nav teikšanas pār to, cik to līdzekļu būs. Savukārt, ja gribam kontrolēt likuma izpildi, ir vajadzīgs monitoringa centrs. Mums tajā strādā divi cilvēki, kam jāmonitorē 29 televīzijas, apmēram 50 radio. Vairāk nevaram atļauties.
– Varat reaģēt tikai uz sūdzībām?
– Veidojam grafiku, kad kuru raidorganizāciju monitorējam atsevišķi, lielās televīzijas vismaz nedēļu paskatās cauri visu. Tas var notikt gadā vairākas reizes. Bet tas arī viss! Nekādu drošu kontroli ieviest nevaram. Bet – ja nevar izpildīt, tad nevajag to paredzēt! Mums jāuzrauga arī likuma izpilde vēlēšanu kampaņās –tad pievienojam vēl astoņus cilvēkus, bet vienalga viņi visam nevar izsekot. Nesaprotu, kāda jēga pieņemt likumus, kurus nevar iedarbināt, kuri nestrādā, kuri tiek tikai kaut kā apčubināti! Vajadzētu tiešām vienu ļoti nopietnu darba auditu, kaut nelielu, bet kvalificētu pētniecisko daļu ar budžetu, kas sekotu līdzi tam, ko vajag pētīt, kas pasūtītu pētījumus. Mums valstī vispār nav nevienas iestādes, kas nodarbojas ar sistemātisku attīstības, problēmu pētniecību.
– Prasījāt tam līdzekļus un nedeva?
– Visu apzinoties, šogad sarēķinājām, uzrakstījām, kādu vajag papildu budžetu radio un televīzijai, mazliet arī padomei, lai pildītu jauno likumu. Kad to apsprieda Ministru kabinetā, sāka smieties: ka, viņi grib palielināt budžeta izdevumus! Jautājumu vispār nesprieda pēc būtības! Arī Saeimā Budžeta komisija neko pa īstam pati nespriež, koalīcija nobalso, kā Finanšu ministrija prasa, kaut ministrija pēc likuma nav tiesīga mūsu pieprasīto budžetu labot! Tas ir stāsts ne tikai par mums, bet par to, kā darbojas demokrātija valstī. Kas par to, ka ir ierakstīts likumā!
Uzskatu, ka te ir liela žurnālistikas vaina un nelaime, kas pietiekami neizglīto sabiedrību, kas neorientējas tajā, kas reāli notiek valstī. Demokrātiskai žurnālistikai jābūt sociāli atbildīgai. Bet par ko maksā algu žurnālistiem? Par atbildību vai par to, kā tas ietekmē medija finansiālo stāvokli? Pie jums, Neatkarīgajā, jāatzīst, šobrīd ir liela demokrātija, jo vienā lappusē var lasīt pat trīs nesavietojamus viedokļus, bet tas vismaz dod iespēju redzēt, ka ir dažādi viedokļi. Tas, ko es panācu, ka sabiedriskajā televīzijā krasi palielinājās informatīvi analītisko raidījumu skaits. Diemžēl nepanācām kvalitāti, jo šobrīd nav tādas kvalitatīvās žurnālistikas, nav neviena medija, kas atbilstu pilnībā tam, ko Rietumos sauc par kvalitatīvu žurnālistiku, kas parāda scenārijus, iespējamos risinājumus un to rezultātus, lai cilvēki var spriest.
Līdz ar interneta invāziju žurnālistikas profesija ir principiāli mainījusies. Tai būtu jānodrošina informācijas sakārtošana, sastrukturēšana, lai cilvēki redzētu ne tikai faktus, bet procesus, lai var tiem sekot un analīzēt, bet nevis ar mērķi kādus nosodīt, bet saprast, kas stāv aiz viena vai otra lēmuma, kādi ir to plusi, mīnusi, lai cilvēks to piemēro sev. Mums visa žurnālistika, ar ļoti nedaudziem izņēmumiem, koncentrējas nevis uz problēmām, bet uz vainīgo meklēšanu, kas savukārt ir labākais veids, kā noslēpt problēmu un tās būtību, nevis to risināt.
Vairākumā gadījumu problēma ir nevis konkrētā cilvēkā, bet sistēmā. Piemēram, visa tā klaigāšana ap korupciju – tā nenozīmē, ka visi visiem maksā. Reiz mani mašīnā paņēma kāds deputāts, kuram, dzirdu, zvana citas frakcijas deputāts, abi runā par nākamās dienas balsojumu: «Man teica, ka tu gribi balsot tā un tā. Bet zini, tev jābalso savādāk...» Otrs acīmredzot jautā, kāpēc. «Nu,» viņš saka, «tu man esi parādā, es toreiz balsoju, kā tev vajadzēja.»
Varbūt tas jautājums nebija svarīgs, bet pati šī tirgošanās – ak, visu var sarunāt –, tā jau ir korupcija! Visu laiku tas notiek tādā līmenī.
– Runājot par NEPLP locekļu vēlēšanu pirmo kārtu, tur arī parādās šī tirgošanās? Formāli izvirzīšanas kārtība mainīta, bet vai redzat, ka mazināta arī partiju loma, tirgus, ka jaunā kārtība garantē profesionāļu nonākšanu komisijā? Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadība pompozi paziņoja, ka NEPLP jāstrādā profesionāļiem, tāpēc tiek lauzta «iesīkstējusī sistēma, kad padomes locekļus izvirza partijas», tajā pašā laikā partijas disciplīna pirmajā balsojumā bija ļoti izteikta.
– Kādus profesionāļus! Kandidātu diskusijās parādījās tāds neprofesionālisms! Viņi nesaprot to konkrēto darbu, kas viņiem jādara! Lielākoties tika atražot mīts, ka padome ir administratīva struktūra, sava veida mikroministrija. Bet tā nav mikroministrija! Neesmu arī pārliecināts ka padomei jāsastāv no profesionāliem žurnālistiem. Ļoti svarīgi ir sabiedriskās domas pārstāvji, jo, pēc nolikuma, padome ir radīta, lai aizstāvētu nevis valsts, bet sabiedrības intereses. Arī medijiem visu laiku stāstu: kungi, nu, ko jūs visu laiku strādājat pēc politiķu dienaskārtības! Kas notiek tur, tas tiek apspriests televīzijā, radio. To var apspriest, bet dariet to, lūdzu, no cilvēku viedokļa! Ja apspriežat kaut vai to pašu taupīšanu, tad uzreiz jāpajautā, kas atbild par to, lai cilvēki var nopelnīt sev iztiku? Valsts ir dibināta nevis, lai ņemtu parādus un tos atdotu, pat ne, lai vāktu nodokļus, bet lai nodrošinātu drošību un iespējas cilvēkiem celt labklājības līmeni. Arī padomē, ja vāks tikai kādas jomas profesionāļus, tie sāks dalīt naudu savējiem, ne savtīgā nozīmē, bet, ja, piemēram, būs vairāki kino cilvēki, tie, iespējams, pieprasīs: likumā ir teikts, ja ir jāatbalsta kino ražošana, lai gan naudas tam nav, viņi virzīs tur, kāds virzīs komerctelevīzijām.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"