Grigule: Latvijas paklausību Briselē nenovērtē
Saeimas deputāte Iveta Grigule ZZS ir teju vai vienīgā politiķe Saeimā, kura vēl turpina paust uzskatu, ka jārīko referendums par eiro ieviešanu. Par eiro ieviešanas problēmām un Latvijas valdošo politiķu neturēšanos pretī Briseles birokrātijai šī Neatkarīgās intervija ar Ivetu Griguli.
– Kad un kur cilvēki varēs stāties rindā, lai parakstītos referenduma ierosināšanai pret eiro ieviešanu?
– Ir sabiedriski aktīvs cilvēks Jānis Sils, kurš ir saorganizējis biedrību, kura plāno nodarboties ar parakstu vākšanu.
Deputātu šajā biedrībā nav, manis tur nav. Tas ir, lai nevarētu teikt, ka biedrība ir politiska, politizēta.
Es pa to laiku esmu uzrunājusi vairākas arodbiedrības un sabiedriskās organizācijas, kuras ir gatavas arī iesaistīties tajā brīdī, kolīdz atvērsies referenduma faktūra. Tās atbalsta grupas ir gatavas uzrunāt sabiedrību, stāstīt, vai ir vajadzīgs eiro vai nē šajā situācijā, ņemot vērā notikumus Eiropas Savienībā un eirozonā.
– Kampaņai par eiro ieviešanu ir atvēlēti divi miljoni eiro ES naudas. Kur ņems naudu tie, kas ir pret eiro?
– Protams, biedrībai šādas milzu naudas nav, taču ir vairāki uzņēmēji, kas ir gatavi piedalīties ar finansiālu atbalstu, lai informācija tiktu nogādāta līdz iedzīvotājiem. Jo, redziet, ne jau tas spožais bruņinieks uzkāpj stikla kalnā, reizēm Antiņš nonāk pie rezultāta, un tieši tajā brīdī, kad to vismazāk gaida. Ne vienmēr visu izšķir nauda.
– Vai jūs esat tikai par tautas tiesībām balsot, vai arī pret eiro ieviešanu?
– Tautai noteikti vajadzētu balsot. Eiro ieviešana ir ļoti nopietns jautājums, tas izšķir gan iedzīvotāju likteņus uz visu atlikušo mūžu, gan valsts likteni. Ja tauta vēlas par to lemt, tad demokrātiskā sabiedrībā ir pieņemts uzklausīt tautas viedokli. Ja valdošie politiķi apgalvo, ka ir par demokrātisku iekārtu, par to, lai tauta tiek iesaistīta lemšanas procesos, tad viņiem bija nevis jāpretojas idejai par referenduma rīkošanu, bet pašiem aktīvi jāorganizē referendums. Dānija, Zviedrija organizēja referendumus. Zviedrija varēja arī neorganizēt referendumu par eiro, tomēr tur tika rīkots konsultatīvais referendums. Tagad zviedri ir ļoti apmierināti, ka pateica nē.
Mēs redzam, kā notiek ar Kipru. Kāpēc lai pie mums notiktu kā savādāk? Mums saka, ka tad, kad būsim eirozonā, mums palīdzēs un glābs; ka, ja mēs būtu bijuši eirozonā, mums nebūtu bijis Pareksa bankas un Latvijas Krājbankas sabrukuma. Tagad mēs redzam, kā tiek glābtas Kipras bankas. Vai tā ir glābšana? Domāju, ka ne.
Tautai noteikti ir jāļauj lemt par lata nomaiņu uz eiro, jo lats ir ne tikai maksāšanas līdzeklis, bet arī suverenitātes simbols.
Mans personīgais viedoklis – ka šobrīd nav tā labākā situācija iestāties eirozonā. Haoss pašlaik ir pilnīgs. Ja kādu aicina tikai ciemos, tad savu māju sakopj, lai viesim būtu patīkami tur atrasties. Bet eirozonā pašlaik mēbeles, atkritumi un spilveni ir kopā juku jukām. Ekonomiskā attīstība eirozonas valstīs ir tuvu nullei. Izaugsme ir vērojama tikai tajās valstīs, kas ir blakus eirozonai – Dānija, Zviedrija, arī Latvija.
Valdošie politiķi stāsta, ka mums viss eksports esot balstīts uz eiro, tāpēc ļoti lieli ieguvumi būšot no tā, ka vairs nebūs izdevumu par valūtas konvertāciju. Taču mums tikai ceturtdaļa eksporta ir uz eirozonas valstīm. Pārējās trīs ceturtdaļas ir uz citām valstīm. No konvertācijas izmaksām uzņēmēji gadā visā valstī var ietaupīt aptuveni desmit miljonus latu. Taču, ja mēs noņemam savu latu, tad tiem eirozonas uzņēmējiem, kas eksportē uz Latviju, konvertācijas izmaksas arī atkrīt. Mums jau tāpat ir nesabalansētas importa – eksporta attiecības, bet ar pievienošanos eirozonai mēs savu tirgu atveram pilnīgi, mēs noņemam pašu pēdējo barjeru, kas mūsu iekšējo tirgu vēl kaut cik sargāja no šā pāri malām plūstošā importa. Es nedomāju, ka tas ir labi. Es domāju, ka ne.
– Bet uzņēmējs domā, ka ir ļoti labi – ietaupīsies tā nauda, kas pašlaik jāizdod par valūtas mīšanu. Viņš taču priecājas. Viņam savs izdevīgums ir svarīgākais.
– Jā, diemžēl tur tā lieta, ka cilvēki nepadomā.
Tie uzņēmēji, kas strādā ar eirozonas valstīm, būs ieguvēji. Tie droši vien ir no tiem 8,8 procentiem pilsoņu, kas ir par eiro. Taču jāskatās plašāk – nevar skatīties tikai uz savu šauri segmentēto biznesu. Jāskatās, kas valstī kopumā notiek. Ko tas uzņēmējs darīs, kad tā valsts vispār zem ūdens aizies?
– Tie, kas vecākiem un bērniem sūta naudu no Īrijas, tiem patiks eiro. Kas Anglijā, tiem vienalga – tāpat būs jāmaina mārciņas uz eiro...
– Tie, kas Zviedrijā, Norvēģijā nopelnīs naudu un sūtīs vecmāmiņai, tiem arī būs vienalga. Bet arī tiem Īrijas strādniekiem un viņu sirmajām māmuļām tas ietaupījums būs diezgan niecīgs. Cik tad tur nu sūta mājās – 100 eiro, cits 200, 500, 1000 eiro mēnesī. Tām vecmāmiņām šeit Latvijā jāsaprot, ka cenas pēc eiro ieviešanas noteikti pieaugs. Un lai mums nestāsta, ka nepieaugs. Visās valstīs, kas ir pārgājušas uz eiro, cenas ir pieaugušas. To vienu latiņu, ko vecmāmiņa ietaupīs tāpēc, ka eiro vairs nav jāmaina uz latiem, viņa tūlīt pazaudēs kā divus latiņus, pērkot dārgākas preces veikalā.
Valstij katru gadu ir jāmaksā Eiropas stabilitātes mehānismā nauda – tie ir miljoni latu, 25–30 miljoni latu gadā. Varbūt šo naudiņu varēja izmantot labāk šajā situācijā, kad cilvēkiem ir tik grūti, kad pensijas netiek indeksētas? Pašlaik runā, ka astoņus latus par bērnu arī vairs nemaksās, maksās tikai mazturīgajiem – tātad dalīs bērnus mazturīgajos un tajos, kas labāk pārtikuši, kā tas secināms no labklājības ministres Ilzes Viņķeles pēdējā laika izteikumiem. Varbūt to naudiņu, ko mēs atdosim Kipras glābšanai, Grieķijas bezdarba problēmu risināšanai, mēs varējām izmantot paši saviem bērniem? Kipras un Grieķijas dzīves līmenis ir krietni virs Latvijas līmeņa pat ar visām viņu krīzēm. Varbūt šo naudu labāk izmantot savām vecmāmiņām – indeksēt beidzot pensijas? Latvija ir trešā nabadzīgākā valsts ES. Mēs ar grūtībām esam izrāpušies no dziļas bedres, pārcietuši konsolidācijas griešanu un jostu savilkšanu. Mēs knapi, knapi esam izdzīvojuši. Mēs esam zaudējuši cilvēkus, bet tie, kas vēl ir palikuši, tie turas. Šo ar grūtībām ietaupīto naudu tagad atdosim citiem, lai segtu viņu finanšu orģijās radušos caurumus? Pievienoties eiro ir tas pats, kas mesties no klints bangojošā okeānā.
Makroekonomiskie rādītāji ir tik skaisti un sapucēti, bet tā realitāte ir traģiska – desmit gados esam zaudējuši desmit procentus savas tautas. Valdošā koalīcija runā, ka ir reemigrācijas plāns, ka pat 30 procentus no tiem, kas aizbraukuši, varbūt varēšot dabūt atpakaļ. Taču vispirms vajadzētu padomāt par tiem, kas ir palikuši. Jo viņiem ir grūtāk nekā tiem, kas aizbrauca. Tie, kas aizbrauca, ir vairāk vai mazāk labi iekārtojušies – viņi pelna, sevi nodrošina un vēl radiem palīdz.
– Vai referenduma rīkošanas biedrība savāks 30 000 parakstu?
– Ar 30 000 parakstu savākšanu problēmu nebūs, lielākā problēma būs ar politizēto Centrālo vēlēšanu komisiju. Nebūsim naivi – zināms, kādi Cimdara kungam un CVK vadībai ir doti uzstādījumi – nereģistrēt neko, kas var novest pie referenduma par eiro ieviešanu. CVK būs lielākais žogs, kuram būs jātiek pāri. Ja to izdosies izdarīt, tad parakstu savākšana vairs nebūs problēma.
– Vairāki pazīstami politiķi – Repše, Dombrovskis, Vilks, Rimšēvičs – vienā balsī apgalvo, ka 2004. gadā, iestājoties ES, Latvija automātiski esot apņēmusies ieviest eiro. Vai tautas balsojums par ES ir tas pats, kas balsojums par eiro?
– Es pati, balsojot par ES, nebalsoju par eiro, jo balsošanas biļetenā nebija par eiro nekas rakstīts. Jā, Māstrihtas līgumā, kas ir parakstīts vēl pirms Latvijas pievienošanās, ir sacīts, ka jaunās dalībvalstis akceptē pievienošanos eirozonai, taču nav noteikts laiks – kad. Tas nozīmē, ka kaut kad. Protams, viens no pievienošanās eirozonai nosacījumiem ir Māstrihtas kritēriju izpilde, taču nav noteikts, ka kolīdz tos izpilda, tā jālec eirozonā iekšā. Laiku, kad iestāties, dalībvalsts var pati izvēlēties. Ja tauta saka jā, tad jauki – varam bez sirdsapziņas pārmetumiem pievienoties. Ja saka nē, tad jāpagaida labāks brīdis.
Bet jūsu minētie kungi tikai maļ un maļ, ka 2004. gadā mēs paudām vēlmi nomainīt latu pret eiro.
Kad es biju mazā meitene, atceros, ka Valentīna Tereškova bija aizlidojusi kosmosā. Es arī gribēju būt kosmonaute – tā bija mana lielākā apņemšanās. Bet, laikam ejot, cilvēks kļūst prātīgāks, izvērtē savas iespējas, izvērtē plusus un mīnusus, un nav nekas slikts, ja viņš savas agrākās apņemšanās arī maina, izvērtējot reālo situāciju, kāda viņam ir apkārt. Te nepavisam nebūtu jākautrējas – jo 2004. gadā bija viena situācija, bet 2013. gadā ir cita. Nebūsim bērnišķīgi – izvērtēsim to, kas mums ir apkārt, paskatīsimies, kas mums šajā brīdī ir drošāk, valstij labāk, nekautrēsimies pateikt nē.
– Kādi politiķiem – eirogribētājiem ir motīvi tik kaisli vest Latviju uz eirozonu? Vai tā ir kvēla pārliecība, gaidāmais gandarījums par nospraustu un sasniegtu mērķi, materiāls ieguvums pašiem vai kas cits?
– Motīvi droši vien ir visdažādākie – gan politiskie, gan materiālie ieguvumi, gan kādas karjeras iespējas nākotnē. Manuprāt, par cilvēku, par viņa varēšanu, dzīves uztveri, vērtību sistēmu ļoti daudz pasaka tas, ko viņš līdz 40 gadiem ir izdarījis savā dzīvē. Ja cilvēks 40 gados dzīvo daudzstāvu mājas dzīvoklītī, kam nav nekādas saiknes ar Latvijas zemi, nav sasaistes, viņu nekas šeit netur, tad kāpēc mēs no viņa gaidām, ka viņš domās par mūsu valsti?
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"