Dundagas pusē Amaļu mājās saimnieko Edīte Seipule, kuru daudzi pazīst kā cilvēku ar zaļajiem īkšķīšiem. Viņai pieder lielākā ķirbju kolekcija Latvijā. Bet ir arī desmitiem šķirņu tomātu, paprika, čili. Un kur tad vēl vīnogas! Viņa netur sveci zem pūra un labprāt dala citiem zemes darbu mīļotājiem gan sēklas, gan padomu.
Edītes Seipules saimniecībā vienmēr ir ko redzēt un rādīt. Šobrīd tie ir skujeņi ziemas dārzā. «Tie krāšņo apkārtni arī tad, kad nekas cits nezied un nezaļo. Tad no aizmugures fona tie kļūst par galveno un ar savām daudzveidīgajām nokrāsām un formām iepriecina gada tumšākajā laikā,» pauž Amaļu saimniece. Taču krietni darbīgāks un ciemiņiem bagātāks ir ķirbju gatavības laiks. Un – kā nu ne, ja šo košo brīnumu te ir vairāk nekā 80 šķirņu. Tikpat daudz ir arī tomātu, un tiem klāt jāpieskaita vēl 40 veidu paprikas un čili. Siltumnīcā tiek audzētas arī ap 30 šķirņu vīnogas, un tad, kad tās nāk gatavas, tiek rīkota šo ogu balle. Šobrīd, protams, tās ir ieziemotas un gaida jaunu pavasari. Kāpēc siltumnīcā? Ja Sabile tiekot uzskatīta par tālāko vīnogu audzēšanas vietu, tad Dundaga ir vēl tālāk, un viņas māja ir pavisam vējainā plakankalnē, kas šim siltummīlošajam augam trakoti netīk. Mēģinot jau gan izaudzēt arī kaut ko laukā, bet tā nevar iegūt tās ogas, ko pierasts ēst – lielas un sulīgas. Plānu attiecībā uz vīnogām vēl esot daudz, piemēram, kultivēt vairāk vēlās šķirnes, kuras var baudīt līdz pat novembrim. Šķirņu rekordus gan nevēloties sasniegt, taču iecere ir pēc iespējas lielāka formu un krāsu daudzveidība. Patlaban zem jumta ir 280 kvadrātmetru. Daudz gan, jo esot negausīga, par sevi pasmaida Edīte. Reizēm jau domājot, ka vajadzētu no kaut kā atteikties, bet nespējot – viss interesē, viss patīk. Pat brīvie laukumiņi tiekot apgūti: tur aug griezdamies tomāti, baklažāni, arī kāds arbūzs, melones. Vārdu sakot, tas viss, kas garšo pašai. Viņas audzēkņi ielikto darbu dāsni atalgo – gan svaigā, gan konservētā veidā. Edīte mudina nogaršot ķirbju cukātus un ievārījumus. Šis ir no vīnogām, bet otrs no zemenēm un divu smaržīgo rožu krūmu ziedlapiņām. Savukārt trešais – no tomātiem ar citronu sulas un lavandas piedevu. Bet mazajā bļodiņā asuma cienītājiem – čili! Veselībai un mundrumam der arī pašgatavotās tējas. Kur smeļas idejas? Kad naktī nenāk miegs, tad rodas labākās ieceres. Šonakt, lūk, izdomājusi, ka savu siltumnīcu varētu pagarināt vēl par sešiem astoņiem metriem.
Kāpēc viņai tas viss vajadzīgs? «Ir jānoņemas ar kaut ko, lai spētu noturēties pie veselā saprāta. Un augi ir vieni no tiem, kas palīdz pie tā turēties. Tie līdzsvaro, iedvesmo un parāda, ka dzīve turpinās. Ja ir lietas, ko es nespēju ietekmēt, tad šīs es varu – augi un to labsajūta lielā mērā ir atkarīga no manis,» skaidro Amaļu saimniece.
Te viņa jūtoties kā tāds pusdievs savā karaļvalstī, jo te viss griežas ap viņu, un tas dod spēkus, neļauj atslābt jau 18. gadu. Jā, tik daudz ir pagājis, kopš bijusi spiesta mainīt savu tolaik ierasto dzīvesveidu. Saslimusi ar vēzi, un nācies iziet ķīmijterapiju, kas nokausējusi, atņemot jelkādu dzīvesprieku. Sabrukusi arī laulība, bizness. Viss nogājis no sliedēm, un tad sākusi domāt – kā dzīvot tālāk? Tad padzirdējusi, ka ķirbis palīdz atjaunot spēkus un uzlabot veselību. Tā sākusies viņas saruna ar ķirbi un šīs lielās ogas jušana. «Tas atvēra man acis uz brīnumaino augu pasauli, ar kuru man ir ļoti personīgas attiecības. Es pret tiem izturos ar mīlestību, sarunājos. Visam dzīvajam patīk pieklājība un labvēlība, un arī paldies jāmāk pateikt,» uzsver Edīte. Viņa iesaka pirms sēšanas sēkliņu paturēt rokā, lai veidotos personīgais kontakts. Dzīvā dzirksts sajutīs un no informatīvā diska nolasīs to, ko katram vajag – vai ķirbi ēšanai, sēklām vai lopbarībai. Ir laboratorijas, kas jau sen esot pierādījuši šo faktu. «Jākļūst nedaudz jūtīgākiem, tad spēsim ieraudzīt pasauli daudz skaidrāk. Tad atdeve būs lielāka un augs pateiksies. Tā ir tā Dieva sajūta – ka pieliec rokas un redzi rezultātu. Tas dod spēku. Bez tā nevaru. Noticis viss ir dabiski un pakāpeniski. Vienkārši ļaujos dzīvei,» rezumē Edīte.