Vidrižu pamatskola Limbažu novadā ir viena no mazajām lauku skolām, kas izvietota bijušajā muižas kungu mājā. Tas ļāvis vecajai ēkai pagarināt mūžu. Šajā skolā pēdējos 15 gados ir nācies daudz ieguldīt, lai tā būtu ne tikai tehniskā kārtībā, bet arī estētiski skaista. Un tas ir nesis augļus, jo 2014. gadā pedagogu arodbiedrība atzina to par pedagogiem draudzīgu izglītības iestādi.
Skolas vecākā daļa ir celta baronu Budbergu laikā – 19. gadsimta 70.–80. gados. Par vecajiem īpašniekiem vēl liecina dzimtas ģerbonis virs muižas ieejas. Nams stipri cietis Otrajā pasaules karā, bet tad to sakārtoja, uzcēla piebūvi, un ēka turpināja dzīvot. Pirms 15 gadiem tā ieguva otru elpu, kad par skolas direktori kļuva Ligita Gūtmane.
Viņa saglabājusi fotogrāfijas, kā viss toreiz te izskatījies. «Jā, muiža nav īpaši ekonomiska, jo ne visas telpas var izkārtot tā, lai derētu mācībām. Taču daudz ko var izdarīt, ja labi grib. Tolaik ēka bija krietni nolaista, telpas apgaismoja vados pakārtas lampas, pagrabā bija sausās tualetes, kuru smārds izplatījās pa visurieni. Krāsns apkure,» rāda bildes L. Gūtmane.
Kapitālais remonts
Arī padomju laikā celtajā mazajā skolā, kur šobrīd ir bērnudārzs un pirmās četras klases, tecējis jumts un prasījies pēc remonta. Nācies atrotīt piedurknes, lai savestu visu kārtībā. Pagasts ieguldījis 60 000 eiro savas naudas un paņēmis vēl 120 000 eiro līdzfinansējumu. «Divas vasaras remontējām: pārbūvējām pagrabstāvu, ierīkojām mūsdienīgas tualetes un centrālo apkuri, izveidojām zāli. Daudz laika un enerģijas ieguldīja tehniskie darbinieki, arī bērni deva savu, jo tolaik vēl nebija liegts viņus iesaistīt skolas sakopšanā,» stāsta skolas direktore. Arī mazo skolu saposuši, pārplānojuši telpas, kas sākotnēji visas bija caurstaigājamas un nebija atbilstošas mācību darbam.
Radoša vide
«Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība mūs atzina par pedagogiem draudzīgu skolu, taču ceru, ka tāda tā ir visiem, kas šeit mācās un strādā. Nenoliedzami, ir daudz darīts, lai skolotājiem būtu viss darbam nepieciešamais. Pa kripsītim vien viss sagādāts. Direktore turklāt pastāv, ka vasaras brīvlaikā skolotājiem nebūtu jālauza galva par remontiem – tā esot viņas un tehnisko darbinieku atbildība,» teic direktores vietniece Laila Kunce. Viņa rāda uz skolas sienām, kuras rotā daudzas gleznas. Daudz šajā ziņā palīdzējis Sergeja Jēgera labdarības fonds, kā arī skolas bijušie audzēkņi. Piemēram, pagrabstāvā ir aplūkojams bijušās skolnieces, Limbažu mākslas skolas absolventes Baibas Eņģeles darbs.
To, ka skolas vide patīk arī bērniem, apliecina arī četri 9. klases skolēni (pavisam viņi ir deviņi, taču pieci todien bija apslimuši): Kristaps, Linda, Jogita un Jolanta. Savukārt piektās klases audzēkņi savu viedokli par radošo vidi papildina ar muzikālu skaņdarbu, ko atskaņo ar dažādiem instrumentiem – arī pašdarinātām bundziņām.
Restaurācija – par dārgu
Skolā darbi nekad nebeidzas un prasa no pašvaldības kases pastāvīgu finansējumu – vispār izglītībai aiziet ap 40% no pagastam atvēlētās naudas, taču – labāk, lai ēka tiek apsaimniekota nekā paliek tukša. Jo kā to varētu citādi izmantot – grūti teikt. Diez vai arī kāds uzņēmējs to vēlētos iegādāties, jo tā tomēr ir pārāk specifiska, norāda Vidrižu pagasta pārvaldnieks Jānis Ļevšins. Par skolas vadības rūpēm varot teikt tikai labāko, jo ēkā notiekošo uzmana. Skolas direktore piekrīt, ka visu laiku ir par ko domāt un ar sekot līdzi ēkas drošībai.
Nu kaut vai tas, ka jaunās apkures sistēmas dotajam siltumam bijuši arī mīnusi: viss sācis intensīvi žūt – grīdās un citviet parādījās plaisas. Tāpat arī brants, kas skrubina vecos mūrus. Pērn nomainīti logi – ielikti jauni pakešnieki. «Par to gan man ir mazliet sāpīgi, jo rāmji bija gluži labi – vēl baronu laikos likti. Gribējās notīrīt tik krāsu slāņus un atstāt tos, taču nācās vien piekāpties, jo restaurācija maksātu nesalīdzināmi dārgāk, turklāt pēc kāda laika atkal nāktos to darīt. Tik lielas naudas pašvaldībai nav, lai atjaunotu visus vecos logus, ņemot vērā, ka katram ir sava vaina, kas novēršama,» atzīst L. Gūtmane. Lai neietu zudībā vēsturiskās lietas un detaļas – gan vecie dakstiņi, gan rāmji, gan durvis, tās visas tiekot savāktas vienkopus. Gribot izveidot stendu, lai tas uzskatāmi stāsta par skolas ēkas vēsturi. It īpaši jau muižas daļu, kura savā ziņā esot mīļāka par jauno piebūvi. Gan pamatīgāk celta (tāpēc siltāka), gan detaļām bagātāka.
Tuvākie mērķi
Jaunās skolas durvis vēl jāieliek, ieejas mezgls jāsakārto, jāierīko jauns žogs, tāpat jāizveido pienācīgs sporta laukums – tam šobrīd izstrādā tehnisko projektu. It kā jau laukums esot, taču pārāk mitrs, tāpēc pirmām kārtām jādomā par liekā ūdens novadīšanu.
Skolas direktore izteic nožēlu, ka savulaik likvidēts skolas dārzs. Palikušas vien dažas ābeles (skolas adrese, starp citu, ir Ābeles). Kādreiz gandrīz vai pie katras izglītības iestādes bija savi tā saucamie izmēģinājuma lauciņi, kur bērni varēja mācīties kopt zemi. Šobrīd, kad pat laukos daudziem vairs nav piemājas saimniecību, skolai vajadzētu būt tai vietai, kur iemācīt praktisko darbu iemaņas.
«Tagad runā par prasmju mācīšanu. Mēs jau visu laiku tās esam mācījuši. Nevajadzēja ieviest skolās pārprasto demokrātiju un visatļautību. Lūk, nedrīkst bērns iet virtuvē palīgā. Kā viņš iemācīsies ēst gatavošanas paradumus? No teorijas? Atstāt tehnoloģiju ziņā, cerot, ka visu izdarīs roboti? Domāšana taču sākas no rokām. Kāpēc slikti bija skolas dārzi? Kas tur peļams, ja bērni dažas dienas tajā strādāja? Iemācījās sēt, ravēt, kopt zemi. Tomēr būtu jāatgriežas pie darba tikuma, un pat bērnudārzam vajadzētu savu vietu, kur iekopt dobes, jo daudzviet mājās to vairs nedara,» pārliecību pauž L. Gūtmane.