Emiļa Melngaiļa muzejs vai piemiņas vieta?

Pašvaldības muzeji ir būtiskas tautas kultūrvēsturiskā gājuma pieturas vietas. Latvijā tādu ir ap 90. Diemžēl ne visām šīm vēsturiskajām krātuvēm ir muzeja statuss, jo nav izieta akreditācija, līdz ar to šādām vietām pienāktos cits nosaukums, piemēram, ekspozīcija vai memoriālā vieta.

Šis ir arī stāsts par Emiļa Melngaiļa un Vidrižu novadpētniecības muzeju.

Pašu nolaidība

Limbažu novadā ir Limbažu muzejs, Pāles novadpētniecības muzejs, Bārdu dzimtas muzejs Rumbiņi, Emiļa Melngaiļa un Vidrižu novadpētniecības muzejs. Akreditēti no tiem ir trīs pirmie, apliecina Limbažu muzeja direktors Jānis Ulmis, uzteicot pāleniešu un Rumbiņu darbinieku paveikto. Kāpēc tad Vidriži, kas muzeju izveidojuši jau 1984. gadā, palikuši aiz strīpas? Pats šā muzeja vadītājs Krišjānis Ābelīte ir izvairīgs – jā, ejot uz akreditāciju, viss esot procesā, un šo statusu iecerējuši saņemt 2017. gada sākumā. Cerējuši, ka varēs to izdarīt ātrāk, bet nav iznācis. Daudz laika paņemot krājuma priekšmetu fiksācija datorprogrammā. Arī akreditācijas prasības esot lielas, tāpēc nav izdevies to izdarīt 2015. gadā, kā sākotnēji bijis plānots. Jānis Ulmis gan ir pikts: pašvaldībai šāds gausums nepatīkot. Kas pie tā vainīgs? Paša muzeja vadītāja nolaidība, jo process vienkārši tiekot vilkts garumā. Vispār jau vietvarai, ja muzejs piecu gadu laikā no tā izveides netiek akreditēts, ir tiesības to slēgt. Tas nav izdarīts, jo novads ir gana daudz ieguldījis šajā vietā. Vidrižu pagasta pārvaldnieks Jānis Ļevšins apliecina, ka vēl 2014. gadā, kad tika svinēta komponista Emiļa Melngaiļa 140. jubileja, pašvaldība kopā ar Igates muižas un muzeja apsaimniekotāju SIA VNĪ pilis (šobrīd nomnieks ir mainījies) ēku kapitāli izremontējuši. Kopumā darbos ieguldīti 9500 eiro: nomainīts jumts, logi, savestas kārtībā grīdas. Viņš piebilst, ka pērn muzejs atkal pārgājis pašvaldības pārziņā un gadā tā uzturēšanai tiekot atvēlēti 11 000 eiro.

Materiāls it kā plašs

Par to, ka darīts ir, var pārliecināties, apskatot muzeju. Pie bijušās Igates skolas, kur strādājis

E. Melngaiļa tēvs un kur mācījies pats mūziķis, iekārtota piemiņas vieta no totalitārā režīma cietušajiem (te 1949. gadā pulcināti tie, kurus bija paredzēts izvest). Šis projekts pēc vietējo cilvēku iniciatīvas īstenots sadarbībā ar Hipotēku banku: ap ozolu ierīkots bruģēts celiņš un pie koka piestiprināta piemiņas plāksne. Daudz darīts pašu rokām – izveidota celiņa vieta, bērta un blietēta smilts. Arī muzejā ir apkopots plašs materiālu klāsts – ne tikai par E. Melngaili, bet arī par Igates skolu (viena no telpām iekārtota kā klase) un Vidrižu pagasta dzīvi laikmetu griežos. Pirms dažiem gadiem, likvidējot Leona Paegles muzeju Lauči (par to tūristu interese apsīkusi līdz ar padomju varas aiziešanu), materiāli pārvesti uz Melngaiļa muzeju, un stendos var uzzināt informāciju arī par citiem ievērojamiem vidrižniekiem – dzejniecēm Austru un Rūtu Skujiņām, bijušo pirmskara Latvijas izglītības ministru Augustu Tenteli un citiem. Viss it kā ir, lai krātuve sauktos par muzeju, bet kaut kā pietrūkst – un ne tikai oficiāla statusa.

Nemēģina akreditēties

To nenoliedz arī Kultūras ministrijas (KM) Kultūrpolitikas departamenta Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns. Viņš teic, ka negribot noniecināt jau paveikto, taču pagājuši 30 gadi, kopš tur izveidots muzejs, un ar to vairs nepietiek. «Būsim atklāti: te prasītos kas svaigāks – arī dizainiski. Lai cilvēkiem būtu interesanti atbraukt, jo nevar gribēt, ka vēsturiski priekšmeti paši par sevi kādam liksies saistoši. Ja vieta paliek statiska, neattīstās, cilvēki uz turieni netiecas – arī vietējie ne. Kāpēc gan neiet to ceļu, ko

2014. gadā īstenoja Vidriži – kā koru salidojuma vietu?» prāto KM Muzeju nodaļas vadītājs. Viņš uzsver, ka daudz kas ir atkarīgs no muzeja vadītāja – arī pieticīgu ekspozīciju aizrautīgs un zinošs cilvēks var padarīt ļoti pievilcīgu. Diemžēl vidrižnieki neesot pat mēģinājuši pieteikt akreditāciju. To jau var vērtēt kā tādu tiesisku nihilismu, jo muzeja nosaukums pienākas tikai akreditētām vietām. Pretējā gadījumā tās saucamas par piemiņas vietām vai ekspozīciju (piemēram, tai pašā Limbažu novadā ir Ķirbižu vides izglītības centrs Meža muzejs).

Prasības ir vienkāršas

Akreditācija nav kvalitātes vai ekselences pierādījums, uzskata Jānis Garjāns. Patiesībā prasības esot ļoti vienkāršas, un daudzi mazi pagastu muzeji spējuši tās izpildīt. Jābūt izdarītam pašam minimumam. Vajadzīgs krājuma materiālu uzskaites pierādījums, kas pierāda, ka muzejs apzinās, kādus priekšmetus un dokumentus glabā (to varot izdarīt gan elektroniski, gan papīra formātā), un netiekot prasītas nekādas datu bāzes. Tāpat akreditācijas komisijai jāpārliecinās, vai krājumam ir atbilstoši uzglabāšanas apstākļi, ka tur nepel vai netek ūdens virsū un telpas tiek apkurinātas. Vēl ir nosacījums, ka muzejam jābūt publiski pieejamam – ne obligāti visu nedēļu, var arī pāris dienas, un lai ir pieejama informācija, kur un kad var apskatīt ekspozīciju. Tāpat, ja reiz tiek dota akreditācija uz pieciem gadiem, jāsagatavo stratēģiskais plāns, ko turpmāko gadu laikā šajā vietā paredzēts darīt. Par pašu akreditāciju muzejam KM nekas nav jāmaksā. Ja esot kādas neskaidrības, ministrija piedāvājot arī apmeklēt kursus un sniedzot konsultācijas. Jānis Garjāns norāda, ka akreditētiem muzejiem ir savi bonusi, piemēram, tiem ir pieejamas Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) mērķ-programmas ekspozīcijas atjaunošanai. Tā šogad, lai mazajiem muzejiem (pašvaldību, privātiem un autonomiem) nevajadzētu konkurēt ar lielajiem valsts muzejiem, VKKF esot nodalījis atsevišķu programmu ar 200 000 eiro finansējumu. Tikko esot beidzies konkurss, un vairāki muzeji uz to bija pieteikušies. Ja Vidriži būtu akreditēti, arī tie varētu pretendēt uz papildu līdzekļiem no valsts budžeta, taču bez šā statusa tos saņemt nav iespējams.